Mana pirmā baskājainā vasara

Pašas pirmās baskājainās vasaras man aizritēja bērnībā. Uzaugot mazpilsētā, džagāt apkārt bez apaviem bija ierasta lieta. Taču pieaugot, šis paradums mazinājās, līdz izzuda vispār. Pēdējos padsmit gadus basas pēdas noāvu vien retu reizi: atpūšoties jūrmalā, ciemojoties pie kāda laukos vai reizēm parkā. Manas pēdas pilnībā piederēja apaviem. Daudziem, daudziem apaviem (agrāk biju ar tiem apsēsta).Šovasar, ievācoties privātmājā ar savu pagalmu, turklāt – atgriežoties savā dzimtajā mazpilsētā, manas mazās pēdiņas atguva bērnības brīvību. Viss sākās nevainīgi: šad tad, izejot pagalmā, piemirsu uzvilkt sandales, reizēm dodoties vakara pastaigā piefiksēju, ka apavi atkal palikuši mājā…nu tā maz mazītiņām manas kājas pierada pie brīvības un vairs nevēlējās atgriezties apavu cietoksnī.Tā kā man tagad ir gaužām maz apavu, turklāt tie, kas ir, ir kedas un vasarai tās nepiestāv, tad gaužām dabiski es sāku visur doties bez tupelēm. Pat veikalos mēdzu mierīgi iesoļot kā tāds hipijs. Gāju garās, garās pastaigās bez apaviem. Braucu ar auto plikām pēdām. Es biežāk aizmirsu uzvilkt apavus, nekā atcerējos.Vasaras sākumā es nedaudz raizējos par savu neapzināto izvēli. Es jutu, ka man ļoti patīk dzīve bez apaviem, taču baidījos, ka tas varētu ietekmēt manu pēdu ādas biezumu. Jau iepriekš reizēm saskāros ar pārāk biezu ādu uz papēžiem, diez, cik bieza tā uzaugs, kad nobradāšu savas pēdas pa raupjo asfaltu? Šobrīd, kad ir klāt septembris un gaisa temperatūra lēnām slīd lejup, secinu, ka man ir maigas jo maigas pēdiņas. Tiesa, netīrākas, kā apavu laikmetā, bet no biezās ādas nav ne miņas. Kur es biju rāvusi šo iedomu, ka basaskājaina dzīve varētu man kaitēt? Vai tie bija kārtējie mīti, kas laika gaitā ieviesušies sabiedrībā? Vai arī man vienkārši paveicās? Es nezinu un pat nevēlos šo izpētīt, lai uzzinātu patiesību, tad zudīs burvība par šo atklājumu.Tiesa baskājainajai vasarai ir savas “blaknes”: ir sasodīti grūti atgriezties pie apaviem! Vakar nostaigāju kedās pusi dienas, un man, goda vārds, šķita, ka pēdām sākās depresija.Šo eseju rakstu ar draisku un drusciņ piemīlīgi nostaļģisku noskaņojumu. Pirmā rudens mēneša sākums radīja vēlmi atskatīties uz aizritējušo vasaru. Un, lai gan kopumā man šī vasara bija darbīga un nogurdinoša, viss, ko atmiņās kavēšanās brīdī spēju atcerēties un sajust, bija tas, cik daudz šovasar esmu tuvojusies dabai un, cik daudz atgriešanās pie tās man ir devusi. Tie, kas mani nepazīst personīgi, nepārprotiet: es neesmu mežā dzīvojošs, kokus apskaujošs hipijs (lai gan arvien biežāk man velk arī uz koku samīļošanu). Esmu diezgan ikdienišķs cilvēks, kurš straujo ikdienu galvaspilsētā nomainīja pret mierīgāku dzīvi mazpilsētā un tagad izjūt šī lēmuma saldos augļus.Mūsu dzīvi veido tik daudz notikumu. Gan darba dzīvē, gan ikdienā, gan ģimenē mēs piedzīvojam aizraujošus mirkļus. Es viennozīmīgi varu teikt – mana līdzšinējā dzīve ir bijusi piesātināta, piepildīta un strauja. Taču, kad lūkojos atpakaļ, kad cenšos atcerēties patiesas laimes brīžus, es neatceros nevienu gadījumu, kad bradāju caur lielveikala džungļiem, lai nopirktu ideālo šmotku. Es atceros gadījumus, kad pamatīgā lietusgāzē skrēju mājās kopā ar draugiem izmirkuši kā žurkas un pēkšņi nolēmām lēkāt pa peļķēm. Es atceros sajūtas, kad gulēju zālē, saules apspīdēta un ļāvu spārei uzlidot uz pleca. Atceros siltu vasaras vakaru vēju. Atceros basas kājas rīta rasā!Ja laimei ir kāds sabiedrotais, tad man šķiet ka tā ir daba. Jo vairāk es ļauju sev iziet laukā no telpām, jo biežāk mani apciemo patiess prieks, mīlīga eiforija un tāda silta kņudoņa ķermenī, kuru man patīk dēvēt par laimi.Novēlu visiem basas kājas, mierpilnu dzīvi un biežu laimi.Ar patīkamu pēcgaršu pēc šī raksta uzrakstīšanas, došos čučēt! Saldus sapnīšus.

One Comment Add yours

  1. Arturs says:

    Kādu gadu atpakaļ, Cēsīs, kaut kur rindā, piesēdās blakus vīriņš, ārā bija ziema, bet viņš vēsi slīdēja apkārt basenēs(plikām kājām). Arī viņš teica, ka nu jau kādus gadus 10 laiž tikai tā, vienīgais, kur uzvelk kurpes ir uz baznīcu, ne slimojot ne ko, viss pa pirmo.

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s