“Ieva un Artūrs” 18.nodaļa

hand-1549399_640

“Ieva un Artūrs” 17.nodaļa pieejama —-> šeit!

***

Ieva lēnām tuvojās Artūram, kurš sēdēja pie virtuves galda, ar karoti apātiski maisīja zupu un, iegrimis domās, lūkojās laukā pa logu. Viņa nepamanīta apstājās drošā attālumā un vēroja vīrieti, kuru dievina, bet vairs nespēj būt attiecībās ar viņu. Vairāk par visu Ieva šobrīd vēlējās pieiet klāt Artūram, nebēdnīgi izbiedēt viņu un gardi pasmieties par drauga izbīli. Tad iesēsties viņam klēpī, draiski noskūpstīt un pavadīt kopā brīnišķīgu vakaru, vēlāk kopā pamosties un pēc tam kopā nedarīt neko visu dienu. Diemžēl reālā dzīve bija citādāka – pēc vakariņām,  visticamāk, Artūrs atcerēsies kādus nepadarītus darbus vai neizlasītus jaunākos pētījumus un steigsies uz nesen iekārtoto darba istabu. No rīta Ieva pamodīsies viena un kā viens tā otrs pavadīs dienu čakli strādājot.

– Kā tev garšo zupa? – Ieva iztrūcināja Artūru no pārdomām un piegāja pie kastroļa, lai ielietu silto, gardo viru arī sev.

– Neesmu vēl pagaršojis, vēlējos vispirms sagaidīt tevi, – Artūrs draudzīgi atbildēja, tad ievēroja draudzenes skumjo seju. – Vai tev viss kārtībā?

– Jā, – Ieva meloja. – Tiešām, viss ir kārtībā. Kā pagāja tava diena? – Ieva laipoja prom no sevis apspriešanas.

– Kā parasti, un tev? – Artūrs uzāķējās uz izmestā āķa.

– Tāpat, – Draudzene atbildēja, bet tad atcerējās notikumu, kura stāstīšana ļautu izgaisināt neērto gaisotni telpā. – Patiesībā bija gan viens stāstīšanas vērts atgadījums. Šodien Sandra nosauca Sibillu par kaulainu kājstarpi bez mugurkaula. Viņa gan izrunājās krietni rupjāk, bet es nevēlos šos vārdus precīzi atkārtot.

– Kāpēc viņa tā teica? – Artūrs ar interesi vaicāja.

– Nu Sandra ir skarba pēc dabas. No vienas puses viņa ir forša, jo nemēdz liekuļot un visu saka cilvēkiem acīs. No otras puses, viņai nav ne mazākās takta izjūtas un tolerances. Viņa bija padzirdējusi, ka Sibilla aiz muguras noniecinājusi viņas darbu, tāpēc visu kolēģu priekšā  kā fūrija aiztraucās pie nabaga Sibillas un sāka viņu skaļi apvainot. Ja tas būtu jebkurš cits kolēģis, viņš, iespējams, spētu izskaidrot šo pārpratumu, taču Sibilla pēc dabas ir klusa un kautrīga, tu taču viņu atceries? – Atceroties dienas notikumus, Ieva nedaudz atguva dzīvesprieku.

– Sibilla? – Artūrs izmisīgi centās atsaukt atmiņā kādu notikumu, kad būtu saticies ar Ievas kolēģēm. – Vai tā bija…– viņš centās izkļūt no situācijas, kurā nezināja atbildi.

– Vai piedod, – Ievas balsī skanēja skumja sarkasma tonalitātē,  – tu toreiz netiki uz Ziemassvētku balli, kurā es daudz laika pavadīju kopā ar kluso kolēģi, – Ieva atcerējās  senos notikumus un neticami pēkšņi izgaisa tikko radušās mazā dzīvesprieka kripatiņa. Atmiņas par milzīgo darba pasākumu, kurā Artūrs bija zvērējis ierasties, bet ārkārtas situācija slimnīcā kārtējo reizi bija viņu aizkavējusi, saniknoja Ievu. Toreiz, kā laba dzīvesbiedrene, viņa sevi nomierināja, atgādinot, ka Artūrs glābj cilvēkiem dzīvības un tas ir daudz svarīgāk, kā apmeklēt korporatīvas balles. Toties tagad viņa juta, ka toreiz apslāpētās dusmas kuru katru mirkli izlauzīsies laukā kā rudens vēja brāzmas kailā pļavā.

– Ak…– Artūrs nezināja, ko atbildēt. Arī viņš atcerējās to dienu, kad saprata, ka nepaspēs uz balli. Viņš tik ļoti vēlējās tur būt, bet liktenis nebija lēmis. Tāpēc dodoties mājup, viņš vairākkārt bija izdomājis dažādus atvainošanās tekstus, bet tie izrādījās lieki. Draudzene saprotoša sagaidīja viņu mājā, īsumā izstāstīja par balles norisi un vakars izpalika bez strīdiem. Ja vien tagad viņam prātā būtu kāda no toreiz izdomātajām atvainošanās frāzēm! Ar visām maņām bija jūtams, ka Ievā lēnām pieaug emociju vētra, tikai viņš īsti nesaprata, kas tāds šodien ir atgadījies un kā, lai šo situāciju atrisina?

– Ko es te vispār pūlos tev stāstīdama? Tu tāpat nepazīsti nedz Sandru, nedz Sibillu, kā arī šaubos, ka kādreiz viņas iepazīsi, – Ieva nespēja valdīt rūgtumu.

– Piedod, ka toreiz netiku uz pasākumu, es patiešām ļoti vēlējos tikt, bet…– Artūrs centās nomierināt draudzeni, tāpēc piecēlās kājās, lai aizietu pie viņas, taču tika aprauts pusvārdā un apturēts pusceļā.

– Jā, jā zinu, pārāk bieži esmu dzirdējusi tavus “bet”. Man vienkārši pietiek. Piedod. Man tam vairs nav spēka. – Ieva piecēlās no galda un smagiem soļiem devās uz viesistabas pusi.

– Ieva, nebēdz, lūdzu! – Artūrs sekoja, – izstāsti, kas ir noticis?

Ieva apstājās pusceļā, lēnām apgriezās uz papēža un atklāja drauga skatienam asaru pilnās acis. Viņa kūsāja emocijās. Plaušas svilināja gadiem apslāpētas dusmas, vienlaikus uz krūtīm gulēja milzīgs skumju akmens. Pašpārmetumi par savu nespēju samierināties ar tādu dzīvi, kāda viņai ir, grauza Ievu no iekšienes kā izbadējies grauzējs aukstā ziemā. Viss kopā radīja neapturamu vajadzību verbāli izgāzt piecos gados sakrātās samazgas pār savu mīļoto. Likt šajā brīdī viņam sajust kaut kripatiņu to moku, ko viņa bija sevī glabājusi cenšoties uzturēt attiecības dzīvas, kamēr viņš centās uzturēt dzīvus svešus cilvēkus. Pirms Ieva paspēja ko teikt, viņa zināja, ka šo nožēlos, tomēr tik un tā nespēja vairs klusēt:

– Es ienīstu šo dzīvi, ienīstu māju, kurā dzīvojam, ienīstu savu darbu, ienīstu katru vientulības brīdi, es šo visu vairs nespēju izturēt! – caur asarām, viņa bļāva skaļāk kā gribējusi, elsām vairākkārt laupot vārdiem skanējumu.

– Mīļā, – sašutuma pilnā izteiksmē Artūrs uzrunāja Ievu un virzījās viņai tuvāk.

– Netuvojies man! – viņa pārliecinoši nobļāvās, un Artūrs sastinga kā ledū. Viņš bija pārsteigt par notiekošo, par dzirdēto un acīm redzamo. Viņa priekšā dziļi sāpināta stāvēja sieviete, kuras dēļ viņš būtu gatavs upurēt savu dzīvi, un teica lietas, kuras viņš nespēja saprast. Taču viņš vēlējās to saprast. Vēlējās nomierināt mīļoto un saņemt apstiprinājumu, ka nav vainojams šajā pēkšņajā emociju uzplūdā. Diemžēl dziļi sirdī viņš juta, ka Ieva nav pateikusi visu un, ja vien viņā būtu kripatiņa vairāk zemiskuma vai ļaunuma, Ieva atzītu, ka ienīst arī Artūru un ienīst viņu attiecība. Šādas domas izraisīja vīrietī roku trīci, un viņu pārņem sāpes un panika. Viņš nevēlējās zaudēt Ievu, bet vēl vairāk nevēlējās viņu sāpināt. Viņa bija devusi viņam tik daudz, ienesusi viņa dzīvē jēgu, prieku, laimi. Lai cik smaga būtu viņa ikdiena darbā, tieši mīļotās maigās lūpas, brīnumainais smaids un saulainā klātbūtne atdeva viņam spēku, bet viņš nenojauta, ka tas atņem viņai visu prieku. Pasarg’ Dievs, tā nedrīkstēja būt! Viņam bija jānoskaidro, kas notiek, citādāk paša domas viņu nobeigs.

– Man šķita, ka tev patīk savs darbs? – cik mierīgi spēdams, Artūrs izteica savas domas jautājuma formā. Ar abām plaukstām, Ieva kārtīgi izslaucīja no acīm asaras un caur šņukstiem centās atbildēm:

– Man patika! – viņas balss joprojām skanēja skarbi, – taču es nespēju piedot savu vājumu, ka to nepametu pēc uzņēmuma pārpirkšanas. Kopš īpašnieku maiņas, tas kļuva neciešams. Tas bija pretrunā ar maniem uzskatiem. Man pat vairs nepietika spēka un prieka jogas vadīšanai.

– Tad kāpēc tu vienkārši neaizgāji? – Artūrs mierīgi tupināja izteikt savus jautājumus. Viņš vēlējās izprast draudzeni, vienlaikus baidījās viņu vairāk izjautāt. Taču viņu patiesi pārsteidza tikko dzirdētais. Ievas darba vietu nopirka liels finanšu vadības uzņēmums jau pirms trīs gadiem, kad viņai tika piedāvāts pāriet uz pilnas slodzes darbu vai pamest to. Artūrs nespēja atcerēties, ka viņa kādā brīdī būtu izrādījusi šaubas par savu izvēli. Viņa pārdzīvoja, ka darbu pameta Sabīne, taču nevienu brīdi nesūdzējās par savu izvēli palikt.

– Tevis dēļ! – viņa dusmīgi nošņāca. Ievai vairs nebija spēka būt iecietīgai, viņai vajadzēja šo visu dabūt ārā no sevis. Viņai vajadzēja, lai Artūram sāp. Tik savāda bija cilvēku loģika emocionāli smagos brīžos – galvā mita maldīga ilūzija, ka sāpinot otru, tiks noņemta nasta no savas sirds. Tomēr tā nebija. Katrs pateiktais vārds, iedūra sirdī trulu nazi un mocīja Ievu pašu vēl vairāk. – Ko man citu vajadzēja darīt? Caurām dienām nīkt mājās un kā Solvēgai gaidīt Pēru Gintu atgriežamies? Es neesmu tik pašaizliedzīga, man nepietika ticības mūsu mīlestībai. Es vienkārši nespēju izturēt vientulību, tāpēc mācījos no tevis un iegrimu darbā. – Ieva runāja aizgūtnēm, vien šņukstiem vietām izjaucot sakāmo.

Artūra krūtīs iezagās trulas sāpes. Viņš joprojām nespēja saprast, kā nebija pamanījis izmisumu, ko juta draudzene. Vienlaikus viņš jutās piemānīts, jo, acīmredzot, Ieva neuzticējās viņam, lai dalītos savās sajūtās. Ne vienu reizi vien viņš bija gājis cauri šādai sarunai ar sievietēm pirms Ievas, taču pirmo reizi šī saruna plosīja viņa dvēseli un kaklā gulēja spiedīgs kamols. Ko vēl viņš bija palaidis garām? Vai šī ir viņu pēdējā saruna? Vai tās ir beigas?

– Un šī māja? Kāpēc tu piekriti to iegādāties? Tieši tu vēlējies izmisīgi tikt prom no man dzīvokļa.

– Es biju muļķe un sevi mānīju. Cerēju, ka jauns īpašums sniegs mums vairāk laika kopā, un tas pamudinās tevi veltīt vairāk uzmanības man.

– Tu nožēlo arī Ufo un Freda adoptēšanu? – Artūra balsī bija jūtams aizvainojums. Viņam sāpēja redzēt draudzeni tik izmisušu, bet vienlaikus viņš juta kāpjam dusmas, ka ir šo laiku mānīts. Viņš ticēja viņu mīlestībai, bet izrādās bija dzīvojis maldos.

– Nemuļķojies, es dievinu mūsu suņus, – Ieva attrauca.

– Kāpēc tu man neko teici? – viņš skaļāk kā nepieciešams vaicāja, liekot Ievai atsākt raudāšanu iepriekšējā intensitātē. Redzot draudzenes skumjas, viņš atkal centās pavirzīties uz priekšu, lai ieskautu mīļoto savās skavās un mierinātu, bet Ieva ar spēju rokas žestu viņu apturēja. Ja vien viņš spētu, viņš viņu samīļotu un nekad vairs nelaistu vaļā.

– Tu tik un tā to nedzirdētu. Darbs tev ir un vienmēr būs pirmajā vietā. Tu esi savas mātes kopija, viss, ko tu viņā neieredzi, ir tevī pašā. Tu esi neglābjams darbaholiķis.

– Tās ir pilnīgas blēņas, man pat nepatīk mans darbs! Tu man esi un vienmēr būsi pati svarīgākā, – Artūrs jutās pārsteigts, izsists no sliedēm un vienlaikus aizkaitināts par Ievas apgalvojumu. Viņa bija visa viņa pasaule un katru brīdi, ko viņš pavadīja strādājot, viņš domāja par Ievu. Diemžēl viņš bija ārsts un viņam bija pienākumi. Ārsti nevarēja baudīt hipija dzīvi. Tas nebija iespējams un Ieva to zināja no paša sākuma.

– Tad kāpēc tu vienkārši nepamet savu darbu? Nozīme ir rīcībai, nevis vārdiem, – Ieva iesāka sakāmo. Viņas balsī vairs nebija sākotnējā spraiguma un dusmu. Atlikušas bija vien skumjas un padošanās. Savā veidā šī saruna tikai apliecināja to, ko viņa zināja. Artūrs viņu mīlēja, bet viņa vienmēr būs otrajā vietā, turklāt viņi viens otru tā arī nesapratīs.

– Atkal tu ar savu…– Artūrs iesāka sakāmo, bet negaidot apklusa. Viņa prātu pēkšņi pārņēma simtiem, tūkstošiem domu un atmiņu. Viņš atskārta, cik akls ir bijis un, cik tālu ir nomaldījies no ceļa, kuru vēlējās iet kopā ar Ievu. Patiesībā, viņš pat bija aizmirsis par šo paša izplānoto dzīves taku.

Artūrs sāka strauji virzīties uz priekšu un, ignorējot Ievas vēlmi noslēgties, viņu cieši apskāva un sāka skūpstīt visur, kur vien lūpas varēja piekļūt. – Ak, mīļā. Piedod, piedod, piedod, – viņš skūpstīja viņas pieri, vaigus, galvu, kaklu un nemitīgi atvainojās. Ieva bija tik pārsteigta par straujo situācijas maiņu, ka nespēja citādi reaģēt, kā ļauties siltajām rokām sevi satvert un maigajām lūpām sevi skūpstīt. Kārtējo reizi viņu pārņēma Artūra burvība. Viņa jutās tik viegli un droši viņa azotē. Taču Ieva pārāk labi pazina drauga valdzinājuma važas. Viņa vairs nevēlējās tapt saslēgta, vairs nevēlējās izjust sāpes, kas sekos pēc īsā, skaistā mirkļa. Tāpēc Ieva apkopoja visus spēkus un centās atbrīvoties no drauga rokām.

– Piedod, – Artūrs atbrīvoja Ievu, bet neļāva viņai atkāpties, turot draudzeni aiz pleciem. Viņš cieši ieskatījās Ievai acīs un pārliecinoši teica: – es tikai tagad to visu sapratu! Es vēl nezinu risinājumu, bet es zinu, ka viss mainīsies, es mainīšos un arī tev ir jāmainās. – Artūrs runāja lēni, gluži kā uzrunājot mazu, nobijušos bērnu.

– Par ko tu runā? – Ieva bija apstulbusi. Artūra teiktajā nebija jēgas. – Tu iepriekš nepabeidzi savu sakāmo. Ko “es atkal ar savu…”?

– Tieši tā! Es nespēju pabeigt šo teiktu, jo šo gadu laikā biju laupījis, un tu biji ļāvusi man nolaupīt savu utopisko dzīves skatījumu. Tas bija tas, ko vēlējos teikt: “Atkal tu ar savu utopisko pasaules skatījumu”, taču sapratu, ka kopš attiecību sākuma nemaz neesmu dzirdējis vairs tavas dzīves vārsmas, kuras tolaik lika man justies kā muļķim.

– Tu tagad runā kā muļķis! Piedod, bet es nesaprotu.

– Atceries, pēc mūsu pirmās kopīgās nakts, es aizbēgu? – Ieva apstiprinoši pamāja ar galvu. – Toreiz es nobijos no tevis. Pēc mūsu pirmās tikšanās, es biju pārņemts ar tevi. Kā parazīts tu biji ieperinājusies manā galvā.

– Jauks apzīmējums, – Ieva greizi paskatījās uz Artūru un sakrustoja uz krūtīm rokas.

– Nu tā tu man liki justies, – viņš mīļi pasmaidīja, – katrā ziņā tu biji jauks parazīts, bet manā dzīvē galīgi neiederīgs. Es biju pārguris un pārņemts ar darbu. Man bija tik daudz jāizdara, tik daudz jāpierāda, bet mani spēki sāka izsīkt. Vakaros es bieži lietoju dažādus medikamentus, lai spētu labāk gulēt, bet no rītiem, lai spētu labāk strādāt. Man citādāk vairs nebija spēka. Tad manā dzīvē ienāci tu – cilvēks bez ambīcijām, kurš mācēja dzīvi tvert viegli, kurš redzēja dzīvē daudz lielāku jēgu kā es, turklāt, kurš bija apmierināts ar dzīvi tāda, kāda tā ir. – Artūrs aizrautīgi stāstīja tikko apjēgto. – Pēc mūsu “randiņa” Babuļas bērēs, es plosījos duālās sajūtās – tu mani vilināji, bet vienlaikus liki justies kā idiotam. Tavā klātbūtnē mana dzīve šķita absurda. Mani uzskati tizli, vērtības debīlas un dzīves izvēles merkantilas. Pirmajā brīdī es izvēlējos vieglāko ceļu – mukt no tevis un saglabāt savu dzīvi tās toreizējā veidolā. Taču laikam ejot, atskārtu, ka tu spētu mani padarīt labāku. Ja kāds vispār spētu mani pārliecināt dzīvot citādāk, tā būtu tu. Tāpēc nolēmu ļauties mūsu attiecībām, ļauties tavai burvībai, jo sapratu, ka jau toreiz tevi mīlēju tik stipri, lai spētu mainīties. Tiesa, šo visu es toreiz neapzinājos tik skaidri, kā tagad. Šīs sajūtas manī bija drīzāk tādā kā zemapziņas līmenī. Lai vai kā, es tevi uzmeklēju un man paveicās, ka tu ielaidi mani atpakaļ savā dzīvē.

Ieva neticībā savilka pieri grumbās un pārdomāja dzirdēto.

– Tad kādēļ tu nemainījies? – viņa vaicāja.

– Es nezinu, – Artūrs atzinās. – Pēc Raivo kāzām mēs sākām dzīvot kopā, es atsāku iet uz darbu, dzīve ieguva ierasto ritējumu, tikai mainījies bija tas, ka es pēkšņi jutos enerģijas un laimes pilns. Man vairs nevajadzēja medikamentus, lai spētu izturēt darbu. Man pietika ar apziņu, ka man esi tu. Turklāt tu biji tik saprotoša, nekad neizrādīji raizes. Es pārstāju uzskatīt, ka manā dzīvē kaut kas nav kārtībā. Kad jutos iztukšots, smēlos laimi no tevis un tu dāsni to man dāvāji. Līdz pat šim strīdam, es nenojautu, ko tas ir maksājis tev un nenojautu, ka tā vietā, lai tu mainītu mani, es mainīju tevi un padarīju tevi sev līdzīgu.

Beidzot sākot saprast drauga teikto, Ieva atsāka raudāt, tikai šoreiz ļāvās vīrieša plecam sniegt mierinājumu.

– Mēs abi bijām un esam muļķi. Mēs esam pilnīgi idioti, – Ieva šņukstēja.

– Bet mēs varam kopā mācīties, galvenais vairs nemūc no manis, neslēp neko no manis. Nekad vairs nesaudzē mani. Uzticies mūsu mīlestībai!

– Es vairs nevēlos palikt viena, – Ieva atzinās un piebilda: – turklāt, es nevēlos, ka tu atgriezies darbā.

– Diemžēl, man rīt ir jādodas uz darbu, bet es apsolu, ka uzreiz risināšu šo jautājumu. Varbūt man varēs samazināt slodzi? Varbūt mēs varam apdomāt pārcelšanos uz laukiem, kur es strādātu kādā mazākā slimnīcā? Es apsolu, ka šo risināsim, bet tu apsoli, ka spiedīsi mani kā ābolu sulas spiedē, lai es nevilcinos ar izmaiņu panākšanu. Apsoli mani iedunkāt ikreiz, kad atdošos darba dēmonam, – viņš aicināja draudzeni. Tad pamācošā balsī piebilda: – Savukārt, tu apsoli, ka pati aiziesi no darba! – tad viņš atlieca Ievu nost no sava pleca un sirsnīgi pasmaidīja.

– Ir vēl kaut kas, – Ieva iesāka.

– Ceru, ka tu neteiksi, ka vēl kaut ko ienīsti, – Artūrs centās jokot.

– Man šķiet, ka esmu stāvoklī, – Ieva paziņoja un nokaunējusies, ka draugam nav uzticējusi savu lēmumu neizsargāties, nolaida acis.

Artūrs no jauna sastinga. Ņemot vērā tikko norisinājušos emocionālo vētru, viņš nezināja kā reaģēt. Kura no reakcijām neizsauks draudzenē jaunu izvirdumu? Tomēr prātam neapzinoties, viņš lūpas savilkās platā smaidā. Doma par kopīgu ģimeni piepildīja Artūru ar nejustu laimi.

– Tu nejoko? – viņš pārjautāja. – Tas taču ir brīnišķīgi! Vai tu nepriecājies?

– Es tikko grasījos tevi pamest! – Ieva atzinās. – Tāpēc doma par bērnu ir visnotaļ mulsinoša. – Redzot Artūra skatienu skumjās satumstam, viņa turpināja: – taču tevis nupat teiktais aizslaucīja visas raizes. Es ļoti vēlos ģimeni, es ļoti vēlos šo bērnu. Es viņu vēlējos arī pirms tam, tikai baidījos, ka mūsu bērns ienīdīs savu tēvu, kā tu ienīsti savu māti. Turklāt es jutu, ka esmu pazaudējusi sevi un negribēju tādā stāvoklī audzināt bērnu, uzgrūžot viņam nastu sakārtot manu dzīvi.

– Es tevi tik ļoti mīlu! – Viņi viens otru noskūpstīja.

***

Diemžēl todien Ieva kļūdījās, viņa nebija stāvoklī. Babuļas leģenda ieguva vēl vienu pierādījumu. Arī Kapļu-Saknīšu savienībai nācās pasvīst, un tikai trīs gadus vēlāk Ieva dzemdēja brīnišķīgu meitenīti, kuru nosauca par Evu. Attiecībā uz visu pārējo gan viņi nekļūdījās. Kā solījuši, Artūrs un Ieva uzsāka savu attiecību rehabilitāciju, kas sākumā izpaudās skaļos, kaislīgos strīdos, kuros dzima kopīga izpratne par vērtībām un jaunas dzīves atziņas. Pašiem negaidot viņi savu dzīvi nomainīja straujāk kā cerēts. Plāni samazināt slodzi nesniedza vajadzīgo gandarījumu. Sev par pārsteigumu gana drīz viņi atjēdzās dzīvojam mierpilnu dzīvi laukos, kur abi atdevās savai jaunatklātajai kaislībai – zirgiem, ar kuru palīdzību dziedēja daudzus jo daudzus cilvēkus. Plašākai pasaulei viņu nodarbe ir pazīstama ar nosaukumu – reitterapiju. Kas to būtu domājis, ka viņi tik būtiski mainīs savu dzīvi. Katrā ziņā ne viņi paši, taču svarīgi bija vien tas, ka viņi dzīvoja ilgi un laimīgi.

THE END…

P.S. Šīs ir stāsta “Ieva un Artūrs” pirmā uzmetuma beigas. Tagad ķeršos klāt stāstam “Klāvs un Gunta”. Tad plānoju abus stāstus savīt kopā ar Kupidona un Maksimiliana atziņām. Tads vismaz man ir plāns, taču, kad es rakstu, es nezinu kā viss sanāks. Pat nevaru solīt vai šis stāsts tā labošanas un pārlabošanas stadijā būtiski nemainīsies. Lai vai kā – paldies visiem stāsta lasītājiem, ka sekojāt manis rakstītajam. Apziņa, ka kāds gaida stāsta turpinājumu, deva man spēku pirmo reizi dzīvē pabeigt kaut ko no iesāktā.

One Comment Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s