“Ieva un Artūrs” 17.nodaļa

hand-1549399_640

“Ieva un Artūrs” 16.nodaļa pieejama —> šeit!

***

Babuļa reiz mācīja: “Nekad nepreci vīrieti, ja neesi viņu redzējusi pilnu kā mārku. Dzērumā tu varēsi saskatīt šī cilvēka sliktāko versiju un izlemt, vai spēsi ar to sadzīvot.” Ievai patika šī mācība, gluži kā viss pārējais, ko mīļā ome teica. Taču šodien, grimstot pārdomās, Ieva vēlējās pajautāt Babuļai: “vai šai mācībai ir iespējami izņēmumi?” Patiesībā precības nebija Kaples jaunkundzes rūpals: nav bijis ne bildinājums, nedz arī aizdomas par tāda iespējamību. Diez vai viņu aizņemtajās dzīvēs, kāzu ceremonijai vispār atrastos laiks. Artūrs tik bieži strādāja, ka piecu gadu laikā nebija ne reizes pat pietuvojies dzēruma stadijai, kas tiek dēvēta par “pilns kā mārks”.

Dzeršana gan nebija lieta, ko Ieva vēlēts savās attiecībās. Pat viņa pati, vismaz agrāk, necieta alkoholu. Tas, ko viņa patiesībā vēlējās, bija dzirdēt Babuļas mierpilnos vārdus, kuri allaž mācēja aizlāpīt mazas plaisiņas cilvēkbērna dvēselītē un izgaismot pat tumšākos ceļus. Ievai strauji tuvojās trīsdesmit gadi. Jaunas desmitgades sasniegšana nebija raižu cēlonis, bet gan apstāklis, ka pieci gadi, kurus viņa pavadīja kopā ar Artūru bija aizlidojuši pārāk ātri. Babuļa mēdza teikt: “Dzīvo tā, lai dzīves ritējums šķistu lēns. Ja laiks lido, tad tu kaut ko dari nepareizi.” Diemžēl Ievai laiks nesās kā traks trusis un bija pēdējais laiks to noķert aiz ļipas un drusku piebremzēt.

Kurā brīdī viņas dzīve sagriezās kājām gaisā? Atbilde tālu nebija jāmeklē – šo jucekli radīja mīļotā vīrieša ienākšana viņas dzīvē, jeb Ievas ienākšana un pārņemšana Artūra dzīvi. Tomēr viņa nevēlējās atteikties no savas sirds glabātāja, vienlaikus izmisīgi vēlējās atgūt savu agrāko mieru. Varbūt bija pārāk tuvredzīgi vainot Artūru savā eksistenciālajā krīzē? Galu galā, viņš nespieda Ievu vairāk strādāt, iegādāties kopīgu īpašumu, sākt turēt divus suņus un nokraut sevi ar priekšzīmīgas mājsaimnieces lomu. Taču apstākļi tā bija savērpušies, ka, pašai nemanot, Ieva pilnībā bija mainījusi savu dzīvi, diemžēl, ne uz to labāko pusi.

Ieva sēdēja savas mājas mazajā pagalmā, kur no kaimiņu ziņkārīgajām acīm viņu pasargāja zaļā tūju sēta un malkoja vīnu. Saule gatavojās vakaram, kad nozudīs aiz apvāršņa, uz mirkli atstājot aiz sevis maigi sārtu padebesi. Šie skaistie, bet vientuļie vakari, bija kļuvuši par ierastu Ievas ikdienu. Reizēm mierpilno sēdēšu izpurgāja lietus vai stiprs vējš, tomēr šovasar viņai bija paveicies ar neskaitāmiem dabas lutinātiem vasaras vakariem. Iespējams, tieši tādēļ viņas prātā iezagās atgādinājums par kādreizējo mieru, agrāko dzīvi, un arvien biežāk viņa vairs nespēja saskatīt savā dzīvē burvību. Pat vīna glāze zaudēja savu mierinošo efektu, tā vietā atgādināja par šī brīža dzīves ačgārnumu. Vai laime ir tik cimperlīga, ka tai nepietiek ar mīlestību vien? Kā gan bija iespējams atrast savu dvēseles radinieku, bet zaudēt sevi pašu?

“Es varētu pamest darbu”, Ieva bieži iedomājās: “bet, problēma taču nav darbā, vai ne?”

Ufo un Fredis pēkšņi pielēca kājās un, strauji luncinot asti, traucās uz mājas ieejas pusi. Ieva pārsteigta paskatījās pulkstenī. Tas vēstīja, ka ir neierasti agrs, lai Artūrs pārrastos mājā. Tomēr tas bija viņas mīļotais vīrietis, kurš sabužināja rotveileram un kollijam līdzīgos patversmes krančus un maigi noskūpstīja savu draudzeni.

Jau piecus gadus Ieva baudīja Artūra lūpu garšu, taču laiks nespēja apslāpēt tirpas, kas skūpsta laikā izskrēja cauri visam viņas ķermenim. Par nelaimi klāt bija nākusi kāda blakusparādība – mirklī, kad skūpsts beidzās, Ievu pārņēma uzmācīgas dusmas, kuras meklēja iespēju izvirst.

– Tu nepriecājies, ka esmu agri mājā? – Artūrs vaicāja, pamanīdams draudzenes pēkšņo aukstumu.

– Ir septiņi vakarā, tas nav agri! – Ieva nošņāca. – Vairums cilvēku šajā laikā ir paspējuši paēst vakariņas un izvest pastaigā suņus.

– Kas tev atgadījies? – Artūrs sarauca pieri.

– Nekas! – Ieva atrauca un blieza pretī ar pretjautājumu: – Kas tev pašam noticis? Vai tad tev nevajadzēja būt mājā pēc deviņiem?

– Studenti nolēmuši protestēt. – Artūrs priecājās par iespēju aizmanevrēt prom no kašķa. – Topošajiem dakteriem samilzušas kaut kādas problēmas ar universitātes administrāciju un šodien pilnīgi visi vienojušies doties protesta akcijā. Vari iedomāties, pilnīgi visi! Pat uzcītīgākie. Viņi sola, ka protestēšot tik ilgi, kamēr universitāte piekāpsies un atcels paaugstināto maksu par atkārtotu ieskaišu kārtošanu. Tas nozīmē, ka man spīd brīva ceturtdiena.

– Tas būtu jauki, – Ieva vārgi pasmaidīja. – Vēl varētu būt silta sviesta pupiņu zupa, iešu pārbaudīt. – viņa izgāja no dzīvojamās istabas, atstājot Artūru viegli izbrīnītu.

Pēdējo gadu laikā Artūrs bija pieradis pie draudzenes garastāvokļa svārstībām. Ierastais Ievas miers arvien biežāk pārtapa pēkšņā atsvešinātībā un dusmās. Par laimi, Ieva veikli mācējā sevi nomierināt, un Artūram izpalika standarta attiecībām tik ierastie kašķi. Iepriekšējās attiecībās Artūrs bija pieredzējis, cik ātri viņš prot izvest sievietes no pacietības. Lai kā viņš censtos savā aizņemtajā ikdienā būt mīļš un rūpīgs puisis savai dzīvesbiedrei, attiecības vienmēr izgāzās. Viņa dzīve vienkārši nebija lemta veiksmīgām attiecībām. Ritms kādā viņš dzīvoja, ikvienai sievietei lika justies mazvērtīgai un nenovērtētai, kas dabiski noveda pie strīdiem un nesaprašanās.

Līdz viņš satika Ievu, Artūrs nebija gatavs mainīt savu dzīvi. Viņš izmisīgi cerēja, ka atradīs sievieti, kura pieņems viņu tādu, kāds viņš ir. Kurai pietiks ar niecīgo laiku, ko viņš spēs viņai sniegt. Tomēr tādas sievietes nebija. Kristīne bija viss tuvāk šādas sievietes aprakstam, vienlaikus viņa pierādīja, ka Artūrs nemaz nevēlas šādas attiecības.

Viņi kopā bija vairākus mēnešus, taču patiesībā satikās vien retu reizi. Kristīne bija pārņemta ar darbu, savukārt Artūram slimnīcā bija tik piesātināts grafiks, ka atrast brīvus brīžus attiecību uzturēšanai bija gaužām sarežģīti. Retās tikšanās laikā viņi pārmija bezsaturīgus teikumus un nodarbojās ar pliekanu seksu, kuram bija jākompensē abu savstarpējā nesaderība. Šīs bija vienīgās attiecības, kuras izbeidza Artūrs. Visas citas reizes sievietes ar smagiem pārmetumiem, asaru pilnām acīm un skaļu blīkšķi aizsitot durvis, bija atstājušas allaž nogurušo dakteri vienu.

Iepazīstoties ar Ievu, Artūrs sākumā nobijās no spēcīgajām emocijām, kuras raisīja šī gaisīgā rudmate. Jau pēc viena skūpsta, Ieva bija pārņēmusi visu viņa prātu. Turpmāko tikšanos laikā, viņš pārliecinājās, ka Ieva nekad nebūs sieviete, kas spētu pieņemt viņa aizņemto dzīvesveidu. Ieva bija diena, bet viņš nakts. Viņas vērtības un principi bija absolūti pretēji, taču kaut kas bija mainījies. Pirmo reizi dzīvē viņš sajuta arī vēlmi censties un noturēt sievieti sev blakus, meklēt risinājumus, censties apvienot savu kaislību pret darbu un mīlestību pret Ievu.

Realitātē izrādījās, ka Artūrs kļūdījās par Ievu – viņa bija tieši tāda sieviete, kura spēja pieņemt viņu tāds, kāds viņš ir. Tiesa, reizēm bija jūtams aizkaitinājums, kad viņš kārtējo reizi pārāk vēlu ieradās mājā, nokavēja tikšanos vai izjauca brīvdienu plānus, taču Ieva bija neticami saprotoša un tādas pamatīgas scēnas ne reizi neizcēlās. Artūrs iemīlēja savu draudzeni ar katru dienu arvien vairāk. Tāpēc ne mirkli nevilcinoties, viņš ierosināja kopīgas mājas iegādi, kad Ieva pukstēja par viņa dārgo īres dzīvokli un piekrita adoptēt suņus, kad draudzene ieminējās par šādu vēlmi. Ja vien darbs neizsūktu no viņa visus spēkus, viņš sevi dēvētu par laimīgu. Katrā ziņā, viņš bija laimējis loterijā iepazīstot šo brīnišķīgo sievieti.

Artūrs noģērba žaketi un sekoja Ievai uz virtuvi. Tur viņa mīļotā apātiski maisīja katlā zupu, būdama manāmi aizpeldējusi domās.

– Vai patiešām viss ir kārtībā? – Artūrs bailīgi vaicāja. Uzzinot, ka šodien nav jālasa lekcija, viņš priecīgs traucās mājās, bet jau pirmajos mirkļos pēc ierašanās mājā, juta gaisā virmojam nepatīkamu noskaņu. Šobrīd vējš bija pierimis, un viņš baidījās sacelt vētru, taču ignorēt draudzenes jokaino izturēšanos nebūtu pareizi.

– Jā, – Ieva meloja, – man tikai ir nelaba dūša no vīna. – Viņa sajuta uz vaiga asaru. Lai izvairītos no Artūra skatiena, viņa paslīdēja viņam garām uz vannas istabas pusi. – Zupa ir silta, apkalpo sevi pats, lūdzu, – viņa maigā balsī noteica un iesteidzās vannas istabā, atstādama Artūru vienu un apstulbušu.

“Kas ar mani notiek?” Ieva nodomāja un apsēdās uz poda. Asaras aumaļām sāka līt pār vaigiem. Bija jūtams viegls reibums no iztukšotajām divām vīna glāzēm, kurām vajadzēja mierināt. Tā vietā apziņa par reibinošās dziras lietošanu radīja pretīgu vainas apziņu. “Ja vien…ja vien nebūtu šo aizdomu, es jau šodien pat pamestu Artūru.” Arvien skaudrāk Ieva apzinājās, ka mīlestība nav tikai mistiska burvju dzira, kuru malkojot pietiks laimīgai un piepildītai dzīvei. Mīlestība padara cilvēkus labākus. Taču tā ir jākopj un jālolo kā mazs bērns, kā retas sugas zieds, kā porcelāna servīze. Pat spēcīgākās jūtas var izgaist, ja tās tiek atstātas novārtā. Diemžēl, arī ideju par mīlestības nekopšanu nevarēja pārmest nedz Artūram, nedz viņai pašai. Cik vien spēja, Artūrs katru brīvu brīdi veltīja savai mīļotajai. Šo piecu gadu laikā, viņš praktiski bija zaudējis jebkādu saikni ar saviem draugiem, jo nemitīgi atteica ikvienu piedāvājumu tikties, lai laiku ārpus slimnīcas, viņš varētu pavadīt kopā ar Ievu. Kāpēc viņai ar to nepietika? Kāpēc viņa bija tik egoistiska un savtīga, ka nespēja samierināties ar atliekām, kuras viņai palika pēc slimnīcas?

Ieva centās. Ļoti ilgi centās un viņai pienāktos balva par pacietību. Viņa patiesi bija saprotoša un atbalstoša draudzene. Viņa pat pielāgoja savu dzīvi un pārstāja dzīvot pēc saviem dzīves principiem, lai saudzētu attiecības un nespiestu draugu izvēlēties starp viņa kaislību un viņa mīlestību. Tomēr visam ir savas mērs. Ieva vienkārši vairs nespēja dzīvot šo dzīvi, kura ārēji izskatās skaista un pareiza, bet iekšēji neatbilda nekam, kas viņai šķita svēts. Ja vien Babuļa būtu dzīva!

“Sasodīts, Babuļa!” Ieva domās lamājās: “es patiesi domāju, ka tu mūs savedi kopā! Tad kāpēc viss nenotiek skaisti un rožaini?” Taču mīļās omes lamāšana nesniedza vajadzīgo gandarījumu. Ieva pati izdarīja savas dzīves izvēles, un tikai viņa pati ir vainojama, ka tagad sēž vannas istabā uz nolaistā poda vāka un lej gaužas asaras par savu dzīvi.

Ieva uzlika roku uz vēdera un nodomāja: “vai arī par šo Babuļa būtu kļūdījusies?” Kopš bērna dienām, Babuļa Ievai stāstīja daudz un dažādas ģimenes leģendas. Tikai šī viena izpelnījās arī Simonas atzīšanu. Proti, Ievas ģimenē pa sieviešu līniju, bija lemtas grūtības tikt pie bērna. Turklāt, viņām dzimst tikai viens bērns un tā allaž ir meita. Tā tas esot bijis tik daudzām sievietēm, cik vien Babuļa spēja atcerēties. Babuļa palika stāvoklī tikai trīsdesmit gadu vecumā, lai gan apprecējās un dzīvoja laimīgā laulībā kopš divdesmit gadu vecuma. Tolaik sievietēm nebija ierasts tik vēlu dzemdēt pirmos bērnus, tamdēļ Babuļa piedzīvoja pamatīgu ciema ļaužu mēļošanu par sevi. Kā viņa mēdza teikt: “tolaik viņa uzaudzēja biezu ādu un iemācījās pārstāt raizēties par ļaužu runām”. Savukārt, Ievas mammai laime tikt pie bērniņa tika dota vien trīsdesmit divos gados. Arī viņa piedzīvoja smagus pārbaudījumus, esot vienīgā sieviete tuvākajā apkārtnē, kurai tādā vecumā nebija bērnu.

Ievas attieksme pret šādām ģimenes leģendām bija duāla. Savā ziņā, viņu tās izklaidēja, un viņa ar baudu klausījās omes stāstos. Taču līdz galam tomēr neticēja, tāpēc arī dzimumattiecībās allaž nejokoja un izsargājās. Tomēr pēdējā gada laikā, Ieva vairs nespēja paciest spēcīgās emocijas, kuras arvien biežāk viņa izjuta, tāpēc viņa nolēma pārstāt lietot hormonālās tabletes, cerot, ka pie nepatīkamajām sajūtām vainojami medikamenti. Savu izvēli neizsargāties, viņa attaisnoja ar šo muļķīgo leģendu, turklāt intīmās dzīves intensitāte tik un tā vairs nebija tāda kā attiecību sākumā. Viņa joprojām baudīja katru Artūra pieskārienu un, esot kopā, šķita, ka viņu dvēseles savienojas, tomēr ilgošanās pēc šiem pieskārieniem, Ievu nogurdināja un, vēlajos vakaros, viņa vairs nespēja atvērties.

Varbūt tomēr dziļi sirdī viņa ilgojās palikt stāvoklī un tā kompensēt mokošo vientulības sajūtu? Skaidrs bija viens – Ieva vēlējās šo bērniņu. Par spīti šobrīd galvā mītošajiem dēmoniem, par spīti domām par attiecību pārtraukšanu, par spīti vēlmei atgūt sevi, Ieva zināja, ka šis ir mīlestības auglis. Kad viņi bija kopā, nepastāvēja šaubas par jūtu stiprumu. Visas problēmas sākas, kad viņa palika viena. Savā ziņā bērns palīdzētu kliedēt vientulību, ienestu viņas dzīvei agrāko mierīgo ritējumu un nosargātu viņu attiecības. Tomēr Ieva šaubījās vai šādi domāt ir pareizi – vēl nedzimušam bērnam nedrīkst uzgrūst tik milzīgu atbildību. Un beigās, vai tik nebūtu tā pat, kā notika Artūra ģimenē. Bērni pieķeras vienam vecākam, bet otru iemācās nicināt.

Šo gadu laikā Ievai izdevās iepazīt Saknītes kundzi daudz dziļāk, kā viņa bija cerējusi. Viņa uzzināja, ka patiesībā Artūra mātei piemīt brīnišķīgs valdzinājums, gluži kā viņas dēlam. Bija skaidrs, kāpēc romantiskais itāļu zēns Rikardo viņā iemīlējās un pameta visu dzīvi. Diemžēl viņu plosa arī pārāk daudz pretrunu, kā arī neīstenojamu un maldinošu vēlmju. Jo vairāk viņas pavadīja laiku kopā, jo viena otru dziļāk iemīlēja. Tāpat kā Artūrs, arī Iveta saskatīja Ievā līdzību ar Rikardo. Diemžēl gadiem ritot, Ieva mainījās un pati juta, ka zaudē izslavēto Rikardo saulainumu, tā vietā kļūstot ikdienišķi pelēka.

Pirmajā gadā Iveta Saknīte bija skeptiski noskaņota pret Ievu. Šī meitene nešķita piemērota viņas dēlam. Taču kā reiz, kādā drūmā vakarā, viņa pati Ievai atzinās: “vai maz esmu tiesīga spriest, kas maniem dēliem ir piemērots, un kas nav? Es viņus pat īsti nepazīstu.” Tomēr līdz laikam, kad Iveta sāka izkratīt Ievai sirdi, pagāja krietns laiciņš. Telefoniskas terorizēšanas ceļā, Artūra mātei bija izdevies panākt, ka viņas dēli gandrīz katru svētdienu viņu apciemoja. Mārtiņam tas nesagādāja nekādas grūtības. Viņš bija vienīgais dēls, kurš izrādīja pieķeršanos mātei. Lai gan viņš īsti nemācēja izrādīt jūtas, taču viņa regulārie apciemojumi un dāsnās, pārdomātās dāvanas, kā arī dižā dižošanās mātei ar saviem panākumiem, liecināja, ka viņš alkst Ivetas uzmanības. Savukārt Raivo un Artūrs bija citādāki. Artūrs glabāja sevī neatzītu aizvainojumu pret māti un ar savu atsvešinātību centās pierādīt sev un viņai, ka viņam Iveta nav necik vērta. Savukārt Raivo vienkārši bija Raivo. Reizēm šķita, ka šo puisi nekas nespēj noturēt pietiekami ilgi uz vietas. Viņa retajiem mātes apciemojumiem nebija slēptu motīvu, viņš vienkārši tos aizmirsa vai bija aizrāvies ar kādu jaunu projektu, jaunu sievieti vai jaunu izklaidi. Viņš bija tik nepatstāvīgs, ka mēnesi pēc dižajām kāzām, jaunā sieva viņu pieķēra ar citu sievieti. Viņam izdevās mīļoto pārliecināt nepamest viņu, bet drīz jau atkal uzradās kāda dēka. Nepilnu gadu pēc kāzām, Raivo nāca klajā ar paziņojumu, ka ir seksatkarīgs. Diemžēl viņa teiktajā nebija jūtams nedz kauns, nedz nožēla, kas dabiski šķiet neatņemama sastāvdaļa atlabt gribošiem atkarīgajiem, iespējams, tieši tādēļ viņa ārstēšanās neizdevās un viņa laulība izjuka. Kā īsti ir ar Raivo atkarību, to nezina neviens. Katrā ziņā viņš skraida pa pasauli laimīgs un neticami veiksmīgs, jo nauda turpina ripot viņa kontā kā pieburta.

Kādā no ierastajām svētdienas tikšanās reizēm, Artūram bija jādodas uz darbu. Ieva nevēlējās palikt viena, turklāt viņai savā veidā bija kļuvis žēl Ivetas. Gandrīz gadu viņa bija vērojusi sievietes neprasmīgos centienus satuvināties ar dēlu. Lai gan Ieva baidījās, ka, ierodoties viena uz tikšanos, tiks izraidīta, tomēr viņa saņēmās ievērot svētdienas tikšanos rituālu. Todien nebija ieradies pat Mārtiņš. Tā viņa neveikli malkoja tēju kopā ar sievieti, kurai nepatika. Pēc neveiklām piecpadsmit klusuma minūtēm, Iveta norausa no vaiga asaru. Tā bija pirmā reize, kad Ieva redzēja šīs sievietes cilvēcīgo pusi. Redzot, ka Ieva viņu ir pieķērusi, Iveta pēkšņi jautāja: “pastāsti par savu ģimeni!” Ieva uztvēra mājienu un sāka stāstīt. Todien viņas pirmo reizi pa īstam iepazinās. Kopš tās dienas, abām gana bieži sanāca pabūt kopā un no sirds izrunāties.

Ieva saprata, ka Artūrs patiesībā ir neticami līdzīgs savai mātei. Viņu vada tie paši dzīves uzskati un vērtības, lai gan viņš atsakās to atzīt. Savukārt, Ieva patiesi ir Rodrigo dvēseles līdziniece. Līdz ar to pastāv liela iespējamība, ka arī starp Ievu un Artūru būs tikpat spēcīga un dzīvotspējīga mīla, ka Ivetai un Rikardo. Taču, vai var uzskatīt, ka Saknīšu laulība bija veiksmīga? Vai Ieva vēlējās sev un bērniem tādu pašu dzīvi? Ilgu laiku Ieva domāja, ka jā – dzirdot, cik sirsnīgi Iveta runā par savu vīru, cik daudz mīlestības ir viņas vārdos, Ieva domāja, ka ir svētīgi būt tik mīlētai. Tomēr tagad viņa sajuta, ka vēlas ko daudz vairāk. Iespējams, viņa bija pats egoistiskākais cilvēks pasaulē, vismaz tā viņa jutās, taču viņa vēlējās arī Artūra fizisku klātesamību, nevis vien apjausmu par spēcīgu mīlestību.

Ieva piecēlās no poda, paskatījās spogulī, kur pretī raudzījās sieviete ar sarkanām acīm. Vairākas reizes viņa noskalojas seju aukstā ūdeni, tādējādi aizskalojot raudāšanas pēdas un nedaudz mazinot pietūkumu. Viņa vēl nezināja, kā rīkoties. Pirms nozīmīgu lēmumu pieņemšanai bija jānoskaidro, vai viņa ir stāvoklī. Tad ar skaidru galvu jāapdomā rīcības plāns. Ieva saņēma sevi rokās un izgāja no vannas istabas.

Turpinājums pieejams —>šeit!

2 Comments Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s