Es izvēlos ticēt visam

dreamcatcher-1082228_1280

Es kādreiz sevi uzskatīju par iecietīgu skeptiķi. Apzināti, vai ne tik apzināti, es ticēju NEkam. Ar šo es domāju, ka es noliedzu jebkādas reliģijas. Pietika paskatīties vēstures faktos, lai saprastu, ka reliģija ir bijusi par ieganstu pamatīgai čupai traģēdiju. Turklāt es neizdalīju labās un sliktās, pareizās un kreisās reliģijas. Manuprāt, viss, kas nebija balstīts loģikā, nebija ticams.

Manā nežēlastībā krita arī šamaņi, burvji, numerologi, astrologi un citi nezinātniski pierādīti dzīves ceļa skaidrotāji.

Kad biju vēl mazs bērns, kurš pirmo reizi uzzina, kas ir nāve, es sāku prātos: kā tas ir nomirt? kas notiek ar mums pēc nāves? Biju dzirdējusi stāstus par debesīm un elli, bet tie pat manam bērna prātam nešķita ticami. Katrā ziņā ne tā, kā attēlots grāmatās vai filmās. Sev par pareizo atbildi es pieņēmu, ka vienkārši iestājas tumsa. Tā nav slikta vai baisa tumsa. Tas ir vienkārši klusums, tukšums, tā ir pauze. Tev nekas vairs nerūp, jo tevis vienkārši nav. Šo domu, kā atbildi saviem jautājumiem par nāvi, es izdomāju kādā rītā, kad pamodos no patīkami dziļa miega bez sapņiem (kopš agras bērnības es ļoti daudz sapņoju, tāpēc bezsapņu naktis man mēdz atgadīties reti). Es atvēru acis un atcerējos, ka miega laikā ar mani nekas nenotika. Es neko neredzēju, neko nejutu, neko neatcerējos. Bija tikai bezgalīga tumsa acu priekšā. Todien es izdomāju, ka šādi cilvēks varētu justies, kad nomirst. Vienīgā atšķirība – viņš vairs nekad nepamostas. Jokaini, bet šis manis pašas radītais pieņēmums par nāvi, mani mierināja un kopš tā laika baisā nāve mani vairs nebaida. Pareizāk, mani nebaida nāves fakts. Bailes un raizes rada domas par tuvinieku un mīļo cilvēku sāpēm, bail ir zaudēt savus tuvākos.

Taču ne par nāvi šis stāsts. Ar to piemēru, es vēlējos tik pateikt, ka biju apbrīnojami noliedzoša. Pat būdams bērns, racionalizēju tik noslēpumaino nāves tēmu. Publiski savu skepsi es reti izrādīju, jo bija interesanti klausīties draugu, paziņu un tuvinieku stāstos par, viņuprāt, notikušajiem brīnumiem. Kādam zīlniece noraksturojusi precīzu viņas nākotnes vīra aprakstu, citam astrologs izrēķinājis, kad vislabāk uzsākt biznesu, kāds notievējis pateicoties burvju dzirai, turpināt var gari un plaši. Es klausījos šajos stāstos un pieņēmu, ka šie cilvēki tic, ka tā ir noticis un man nav tiesību laupīt viņiem šo ticību, taču pati jau simtkārt savā prātā biju atspēkojusi katru šo stāstu ar loģiskiem faktiem. Es nepaudu savu viedokli (varbūt kādreiz ko teicu, var gadīties, ka visas reizes neatminos), vien uzklausīju, pieņēmu, bet priekš sevis to pilnībā noliedzu un atzinu par muļķībām.

Par saviem ticīgajiem draugiem es neņirgājos, kaut pati tam neticēju un reizēm izspurdza kāds joks. Taču tā nebija atklāta tīksme. Manā prātā nebija atšķirības kā pie viena un tā paša iznākuma cilvēks tiek aizvest, vai viņš domā kā notievēja, jo burve apgalvoja, ka viņas izveidotais virums ir īpašs, vai tāpēc, ka norādījumi kā šo viru lietot ikvienu aizvestu pie notievēšanas (piemēram, lieto trīs mēnešus un šajā laikā tev uzturā vairāk jālieto augļi, mazāk saldumu un miltu izstrādājumu un vismaz stundu pirms viras dzeršanas jāiet pastaigā, utt.) (Šo piemēru es, protams, izgudroju). Svarīgs bija rezultāts – cilvēks ir notievējis. Kāpēc man sabojāt viņa prieka mirkli cenšoties zinātniski atspēkot notiekošo. Turklāt es ļoti augstu vērtēju Placebo, tamdēļ vien nekad nestājos cilvēku ticības ceļā. Lai tak tic! Galvenais, ka es neticu, bet spēju visu atspēkot.

Reiz kāds man teica, ka neticīgais arī ir ticīgs. Viņš tics, ka Dieva nav. Neticīgā centieni pierādīt, savu taisnību ir gana līdzīgi ticīgo centiem pierādīt Dieva esamību. Lai gan sākumā šis apgalvojums šķita absurds, taču reizumis pārcilājot galvā faktus, atklāju tik tiešām daudz līdzību. Diemžēl šo ir grūti aprakstīt, jo manis atklātais bija vairāk balstīts sajūtās, kā faktos. Piemēram, es vēroju kā par savu “ne ticību” runā cilvēki, cik izmisīgi viņi cenšas “atvērt acis” trakajiem baznīcās gājējiem, kā viņi svaidās ar pētījumu citātiem un ārstu teikto, gluži kā kristieši citētu Bībeli. Viņi ievēro rituālus – skriet, gulēt, ēst noteiktos laikos, pareizos daudzumos, u.tml. Gluži tāpat kā ticīgais ievēro sabatus, gavēņus, svētceļojumus, lūgšanas, u.tml. Reiz kādā ārsta sarakstītā grāmatā (diemžēl neatceros kurā, laikam “Anti-Cancer”), es lasīju, ka zinātnieki ir izpētījuši, ka kaut kāda tur lūgšana ir sarakstītas kaut kādā tur ritmā un tās vairākkārtīgi atkārtojot, cilvēks nomierina elpošanu un atgūst mieru. Tāpēc bieži pēc regulārām lūgšanām, izdodas izārstēt dažādas saslimšanas. Zinātnieki bija izpētījuši, ka atlabšanai nav saistība ar maģiju. Patiesībā ar šo lūgsnu skaitīšanu, cilvēks vienkārši ir strādājis ar diafragmu. Respektīvi, ritms, kādā šī lūgšana bija jāskaita, bija ideāls treniņš. Taču interesantākais bija tas, ka šī lūgsna bija senāka kā medicīnas zinātne. Līdz ar to secinājums bija – kā šīs lūgsnas radītāji varēja zināt, ka tās ritms būs ideāls diafragmas vingrinājums? Nu, lūk, kāda starpība vai tu ievēro kaut kādus ārsta vingrinājumus, vai seko kādai senai paražai, galvenais taču ir mērķis un vai to izdevās sasniegt. Neatkarīgi, kurai pieejai tu izvēlies ticēt (vai tevi izārstēja Dievs, jo sadzirdēja lūgšanu vai vingrojums, kādu neapzināti sanāca veikt šo lūgsnu skaitot), svarīgi ir tikai tas, ka cilvēks bija vesels.

Lēnu gaitu, esot blakus un klausoties daudzu un dažādu cilvēku liecībās un viņu ticības apliecinājumos, es sāku domāt: ko man dod šī mana izvēle neticēt pašai? Visbiežāk savu skepsi es attaisnoju ar to, ka mani nespēs apčakarēt. Taču vai tas tā bija? Ne vella! Vai tad es nepirku krēmus, tikai tāpēc, ka reklāmās, izmantojot gudrus zinātnisku vārdus, tika solīts, ka es būšu neticami skaista?  Protams, ka pirku. Es pat reiz nopirku 1000 eiro vērtus ūdens filtrus, jo viens večuks ar gudrām uzpariktēm man parādīja, cik netīrs ir ūdens, kuru dzeru. Tikai krietnu laiku vēlāk pieslēdzu loģiķu un atklāju savu muļķību. Vārdu sakot, arī skeptiķus un neticīgos var apčakarēt, jo beigu beigās, kaut kam mēs ticam.

Tad nu es apdomāju visu, ko zināju un nolēmu, ka tagad es ticēšu pilnīgi visam (šis lēmums gan netika pieņemts vienā dienā). Es ticu astrologiem, kristiešiem, musulmaņiem, budistiem, es ticu homeopātijai un ēteriskajām eļļām, es ticu paradīzei un ellei, un es ticu, ka to nav. Es ticu dvēselei un reinkarnācijai. Es ticu burvjiem un auru redzošajiem. Es ticu zinātnei un faktiem. Un es ticu, ka tie visu laiku ir nepareizi. Es ticu visam, jo vairs nesēju saskatīt ar ko tas tas viss atšķiras.  Tas, kā es šobrīd redzu un uztveru dzīvi, ir kā vienu vienotu veselumu. Nav pareizā un nepareizā. Ir tikai atšķirīgas valodas, kurās mēs runājam. 

Esmu dzirdējusi teicienu: “Nesēdi pie vairākiem galdiem vienlaicīgi”. Man to reiz teica cilvēks, kurš skaidroja, ka tu neesi īstens kristietis, ja vienlaikus praktizē arī citas reliģijas. Tā teikt, esot jāizvēlas. Diemžēl es neredzu vairākus galdus, man ir tikai viens galds un tur draudzīgi kopā sēž gan Jēzus, gan Buda, gan kaimiņu dzērājs, gan Muhameds, gan šamaņi un pat homeopāti. Manā pasaulē pilnīgi visiem ir tiesības būt un viņu visu pārliecības ir pareizas. Dažas šīs pārliecības atrod mani, citas paslīd garām nepamanītas. Bet ne viena nav labāka vai sliktāka par otru. Tās vienkārši ir, pat, ja nav gadījušās manā ceļā. Pat, ja cita dzīvē izrādījušās liekas un neatbilstošas.

Es neplānoju apgūt tagad plašu ezotērikas kursu un caur 101 veidu atrast dzīves jēgu. Taču ir patīkami izslēgt skepsi no savas dzīves un ticēt pilnīgi visam. Katrā ziņā nav vairs jātērē enerģija cenšoties atspēkot to, kas nemaz nav jāatspēko, tik vien kā jāpieņem, ka tā varētu būt!

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s