Cik dulli ir vides aktīvisti?

protest-2265287_1920

Kad iztēlojos vides aktīvistus, manā prātā veidojas diezgan dullu cilvēku portrets. Šie ļaudis tur rokās plakātus ar pārmēru skaļiem saukļiem, un ar putām uz lūpām klaigā par briesmīgām lietām , kuras mēs, parastie cilvēki, negribam dzirdēt. Šad tad šie dullie izdara kaut ko galīgi traku – iešpļauj sejā kādam varenajam, aplej ar krāsu kādu kažokādā tērptu kundzīti vai skraida pliki, lai pievērstu sev uzmanību. Manā prātā, vides aktīvisti ir aizrautīgi, ietiepīgi, uzstājīgi, neiecietīgi…, vārdu sakot, viņi ir kā Mels Gibsons filmā “Drošsirdis”. Dīvainā paskatā viņi izkliedz kādu saukli un bariņš tādu pašu jocīgo dodas kādā protesta akcijā, lai mainītu pasauli tā kā viņiem ir sagribējies.

Mels

Ņemot vērā, ka man bija šāds priekšstats par vides aktīvistiem (pieņemu, ka tāds ir daudziem, kuri personīgi nevienu dullo nepazīst), tad manī veidojās tādas duālas sajūtas: no vienas puses, šie trakie mani vilināja. Dzīvot idejas vārdā, mērķtiecīgi censties padarīt pasauli labāku, ir gana saistošas vērtības. No otras puses, es, lai cik ļoti man rūpētu vide un dzīvnieki, pēc iekāpšanas pieaugušā cilvēka kurpēs, nevēlējos, ka mani kāds ieliktu vienā kausiņā ar šiem “trakajiem”. Otrā puse ilgu laiku uzvarēja, tamdēļ es pat ignorēju savu jaunības sapni: strādāt GreenPeace vai kādā citā lielā, zaļā, dullā organizācijā un glābt pasauli. Vidusskolā, kad bija jāizlemj, kur doties studēt, nolēmu, ka jurista zināšanas man noderēs, lai palīdzētu mazajiem un bezpalīdzīgajiem. Taču jau pirmajā kursā sāku strādāt, pati pelnīt iztiku un veidot karjēru. Man pilnībā aizmirsās naivie sapņi par pasaules glābšanu. Tā vietā rausu piķi, veidoju savu kataloga dzīvi un iekāpu vāveres ritenī.

Ja sekojiet maniem stāstiem, tad ziniet, ka krietnu laiciņu jau esmu laukā no žurku skrējiena, naudas arī man vairs diži nav, toties veidoju pasauli labāku, kā nu to māku. Vēlme kļūt par vides aktīvistu manī gan vairs nav, diemžēl dzīves laikā atskārtu, ka glābjamo ir pārāk daudz, lai es spētu izvēlēties vienu: gan dzīvnieki, gan vide, gan bērnu nama bērni, gan atkarībās iegrimuši cilvēki…uh, saraksts ir pārāk garš. Es vienkārši nespēju izvēlēties vienu virzienu, kurā vērst savu enerģiju, tā vietā cenšos pa drusciņai atbalstīt visus censoņus. Vienlaikus savā ikdienā daru visu, lai vismaz es nenodarītu vēl lielāku kaitējumu: cenšos ievērot Zero Waste principus, esmu vegāns, mācos (ļoti štruntīgi) iztikt bez auto, izzinu off grid dzīvošanu un tamlīdzīgi. Tā es dzīvoju un to, ko labu iemācos vai uzzinu, nodotu Jums lasītāj. Paralēli šiem pasaules glābšanas centieniem, es katru dienu mācos būt laimīga pati. Nav iespējams palīdzēt citiem, ja pats esi nelaimīgs, un glābšana ir vien centieni aizmukt no savām problēmām. Tā īsumā varētu raksturot manu šī brīža kompromisu ar dzīvi!

Šajā laimes un miera meklēšanas posmā, es neapzināti kļuvu pielaidīgāka, iecietīgāka un no manis lēnām atkāpās visādi stereotipi un pašas radīti prāta rāmji. Tā kā klapes no acīm man bija nokritušas, man sanāca iepazīties ar dažiem vides aktīvistiem (agrāk es vienkārši izvairītos no šiem cilvēkiem). Izrādās šamējie galīgi nebija tādi, kā biju domājusi. Viss, ko rakstīju iepriekš, bija mana prāta radīti tēli. Jā, iespējams, kāds savas idejas vārdā tiešām izdara arī pa kādai muļķībai vai skaļākam skandālam, taču vai tā dara tikai vides aktīvisti? Nē, tā dara cilvēki parastie. Vai slavenajai Zemenei bija kāds dižens mērķis, kad kailām krūtīm izskrēja uz futbola laukuma? Arī savdabīgais jēlās vāveres ēdājs Gatis no Latvijas nav vides aktīvists (drīzāk kaut kas absolūti pretējs viņiem), bet viņš publiski ir izdarījies gana skaļi un ķerti.

Pirmo no dullajiem – dzīvnieku aizstāvi Sandri Ādmini, es personīgi iepazinu šovasar, kad abi sēdējām pie lopkautuves un vērojām automašīnas. Izklausās dulli, vai ne? Kāpēc gan cilvēkiem jāsēž pie lopkautuves, nav diez ko feina vieta, lai iepazītos. Taču tā vienkārši sanāca, viņš ievāca informāciju Riga Animal Save jaunai akcijai, bet es nolēmu izkāpt no ierastās ikdienas un iepazīties personīgi ar vienu no “trakajiem.” Lai gan pēdējos gados jau esmu kļuvusi atvērta un neskatu vairs vīrus no cepures, tomēr pēc mūsu tikšanās, sapratu, ka manī vēl bija kaudze aizspriedumu. Es biju iedomājusies, ka šis cilvēks sēž krūmos un vēro nāvei nolemtu dzīvnieku pārvedošās automašīnas, lai sagatavotos vienai pamatīgai, skandalozai akcijai, kurā neizpalikt bez špļāvieniem sejā un skaļiem apvainojumiem. Taču nekā tāda nebija.

Pirmkārt, puisis bija viens no miermīlīgākajiem cilvēkiem, kurus pazīstu. Viņš veica izpēti, lai veiksmīgāk saplānotu akcijas laiku (būtu muļķīgi veikt akciju, laikā, kad neatbrauc neviena automašīna). Viņš man pastāstīja par akcijas “vigil” mērķi. Respektīvi, tā ir cieņpilna akcija, kur cilvēki izrāda uz nāvi nolemtajiem lopiņiem cieņu, ja iespējams, padzirda tos, noglāsta vaigu un atvadās. Akcijā nebija plānots nomelnot kautuves, vai kaunināt autovadītājus. Mērķis bija izrādīt cieņu dzīvniekiem un parādīt cilvēkiem, kā šie dzīvnieki izskatās pirms nāves: viņu bailes un satraukumu.

Šīs akcijas tāds kā sauklis/moto ir Ļeva Tolstoja vārdi: “Kad kādas būtnes ciešanas rada sāpes arī tevī, neļaujies sākotnējam impulsam novērsties, bet gluži otrādi – pietuvojies, cik vien vari, un centies palīdzēt”. Tā arī viņi dara, pietuvojas, noglauda, padzirda un ar cieņu atvadās no šiem dzīvniekiem. Tas nav viegli. Es personīgi nespēju šajā akcijā piedalīties, esmu pārāk gļēva, un baidos šīm ciešanām pietuvoties. Interesanti, ka Sandris arī nespieda vai necentās mani pārliecināt iesaistīties. Arī par to biju patīkami pārsteigta.

Sarunājoties ar jauniepazīto puisi, atskārtu, ka viņš ir vairāk “jurists” kā es. Ja es izteicu kādu vegānismam glaimojošu apgalvojumu, viņš nevis attīstīja manu ideju, bet gan paskaidroja: “cerams, ka tā ir, bet diemžēl vēl neesmu atradis pētījumus, kas to pierāda. Ja kādreiz atrodi, dod ziņu!” Es nobrīnījos, jo biju iedomājusies, ka šie – ideoloģijas cilvēki akli tvert pilnīgi visu, kas aizstāv viņu idejas, pat, ja izteiktais nav zinātniski pierādīts. Tomēr nē, viņi ir gana pieredzējuši, lai nebļaustītos ar tukšiem vārdiem un katru savu apgalvojumu būtu simtreiz pārbaudījuši. Vārdu sakot, nebija “Drošsirža” cienīgu aizrautīgu izsaucienu. Nebija pat ne-vegānu nomelnojošu vai aprunājošu sarunu, vien sapratne un ikviena pieņemšana.

Devos prom no šīs tikšanās ar sajūtu, ka biju maldījusies savos priekšstatos par aktīvistiem. Viņi nav dulli. Nemaz arī nē. Vismaz šis viens, kuru iepazinu. Nevar jau gluži izdarīt savus secinājumus, balstoties uz vienu tikšanos. Taču tajā pašā nedēļā man bija vairāku stundu gara tikšanās ar kādu citu aktīvisti, šoreiz vidi glābjošu cilvēku. Nu jau vairs nebiju pārsteigta, cik līdzīgi bija abi mani jaunie paziņas. Arī vides meitene bija jau gadiem cīnījusies, lai pasaule kļūtu zaļāka, bet nebija zaudējusi (varbūt pat ieguvusi) mieru, saprati. Mūsu sarunā nebija žults par to, cik viss ir slikti. Tieši pretēji, ļoti lēnīgas un siltas sarunas par un ap idejām, kā varētu pārliecināt cilvēkus dzīvot zaļāk. Nespēju iztēloties šo meiteni kādā agresīvā darbībā.

Vairums cilvēku, kurus pazīstu, un kuri dzīvo parasto “vāveres riteņa” dzīvi, spēj aizsvilties par niekiem. Atliek uzzināt, ka Latvijā kārtējo reizi tiek pieņemts kāds, viņuprāt, muļķīgs likums un viss. Spuras gaisā, balss tonis paaugstinās, dūres tiek sistas galdā un, neizbēgami, tiek izdarīts pašsaprotamais secinājums: “tie tur simts gudrie visi būtu jānošauj!” Reizēm esmu centusies šajos saspringtajos mirkļos izskaidrot šos muļķīgos likumus, taču manī neviens tajā brīdī neklausās. Cilvēki jau ir sacepušies un apspriež politiķu uzblīdušās sejas. Šādus es iztēlojos arī vides aktīvistus, tikai vēl trakākus. Taču, izrādās, vismaz manis iepazītie cilvēki, bija tolerances un iecietības iemiesojums. Pat tās tēmas, kas man liek spalviņām celties augšā un gribās visus skaļi nobārt, viņi spēj mierīgi apspriest, koncentrējoties uz: “ko darīt!” Turklāt, viņi neiedala cilvēkus labajos un sliktajos. Viņi ar cieņu izturas arī pret tiem, kuri dzīvo citādāk. Taču paši ir apņēmušies veltīt savu laiku un enerģiju, lai aicinātu cilvēkus ieklausīties un ieraudzīt to ciešanas, kuri paši sevi aizstāvēt nevar.

Nezinu, vai man sanāca. Taču ar šo esseju vēlējos parādīt “vides aktīvistus” jaunā gaismā, izkliedēt pa kādam aizspriedumam. Pirms aprunājiet šos pasaules glābējus, kad kārtējo reizi redziet televīzijā viņu rīkotās akcijas, pacensties izprast – kāpēc viņi to dara? Jo viņu darbībās nav apslēpta ļaunuma, pat, ja viņi jūs kaitina ar saviem lozungiem.

Katrā ziņā manis iepazītie pipari, patiesi bija vienkārši cilvēku, kuri, cik spēj, cenšas pasauli padarīt labāku. Nekādu slēptu nolūku. Lai viņiem izdodas!

*Foto no http://www.pixabay.com un http://www.thesun.co.uk

One Comment Add yours

  1. Ieva says:

    Es arī esmu aizspriedumiem pilns cilvēks, izlasot virsrakstu, uzreiz nodomāju – nu mēģinās pārliecināt, ka jādzīvo zaļi. Bet tur varētu būt arī nopelns mūsdienu ziņu portāliem, tur viss ir balts vai melns, nekad nemudina uz iecietību un sapratni
    Šī eseja drīzāk ir ne par vides aktīvistiem, bet par iecietību, jebkuru citu viedokļu un izvēļu cienīšanu. Vienalga, kā izvēlies dzīvot, cieni citus, neuzspied savu dzīves skatījumu.

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s