Dzīve bez automašīnas

avenue-2215317_1920

Šodien atkal salūzu. Braucu ar auto īsu ceļa gabaliņu. Sajūta sūdīga. Gluži kā tajās reizēs, kad apņemies sākt regulāri skriet vai vingrot, bet pēc divām dienām jau atkāpies no c cēlās apņemšanās. Pirmajai padošanās reizei parasti izdodas viegli atrasts attaisnojumu, daļēji pat pats noticis, ka tas bija vien izņēmums, taču tad pienāk nākamā diena, un, pašam nemanot, tu atkal lauz vienošanos ar sevi, līdz aizmirsti, ka vispār šādu apņemšanos biji izaudzinājis.

Taču vēlme iemācīties ikdienā neizmantot automašīnu, vai pat atteikties pilnībā no savas personīgās automašīnas ir milzīga, tāpēc es nevēlos vairs salūzt. Turklāt šis ir vajadzīgs ne tikai man pašai, bet videi un pasaulei kopumā. Tāpēc, lai sevi motivētu (un varbūt vēl kādu), nolēmu uzskaitīt visus iemeslus, kāpēc dzīvot bez spēkrata savā dzīvē.

VIDES ASPEKTS

Nav noslēpums, ka automašīnas radītās izplūdes gāzes piesārņo gaisu. Tīrs gaiss ir vajadzīgs ikvienam! Neviens neizdzīvos, ja nebūs ko elpot! Šis mums visiem būtu tā kā skaidrs (amizanti, jo gaisa nozīmi apzināmies visi, bet tikai retais kaut ko darām, lai to nepiesārņotu). Gaisa piesārņojumu rada daudzi un dažādi faktori, dažus faktorus mēs kā indivīdi nevaram ietekmēt, taču automašīnu radītais piesārņojums ir viens no tiem faktoriem, kas ir mūsu rokās.

Protams, var domāt par videi draudzīgām automašīnām, kuras darbina ar elektrību, taču pat tad, ja automašīnas pārvietotos no ūdens un pa izpūtēju pūstu laukā maijpuķīšu aromātu, to ražošana tādā apmērā, kā tas notiek šobrīd, nekad nebūs videi draudzīga. Pat, ja mēs teorētiski iedomājamies, ka automašīnas sāktu ražot no vecajiem celefāna maisiņiem vai citiem atkritumiem okeānos, tās tik un tā būtu dabai nedraudzīgas. Jo, lai spētu nodrošināt strauji pieaugošās satiksmes intensitātes veiksmīgu plūsmu, būs jābūvē arvien vairāk ceļu, kuri atņems zemi kokiem un augiem, kas mūsu izdzīvošanai ir vitāli nepieciešami. Varbūt automašīnas būs videi draudzīgas vien tad, kad tās lidos pa gaisu, enerģijas iegūšanai izmantos saules enerģiju, un tās būvēs no veciem atkritumiem. Taču tad visticamāk tas ietekmēs putnu migrāciju vai radīs citas manam prātam šobrīd neaptveramas sekas, tāpēc vienīgais normālais risinājums ir: mācīties dzīvot lēnāk un vairāk pārvietoties ar kājām, riteņiem vai sabiedrisko transportu!

VESELĪBAS ASPEKTS

Manai mammai ir uz pusi vairāk gadu kā man. Viņa smēķē un mūsu ķermeņa aprises arī būtiski atšķiras (manējas ir veselīgākas). Taču viņa ikdienā pārvietojas ar kājām. Regulāri. Viņai patīk staigāt. Viņai nav automašīnas un tās trūkums viņas dzīvē ir krasi pamanāms (ja blakus esmu es).

Kad mums kopā jāmēro kāds ceļa gabals, es esmu aizelsusies jau pēc pārsimts metriem, bet viņa vēl pat nav iesilusi. Kad mums nepieciešams padarīt kādu fiziski smagu darbu, es sāku vaimanāt jau pie starta līnijas, bet viņa mierīgi pārnes manā dzīvoklī lielo ledusskapi. Turklāt, es neesmu no tām vārgajām meitenēm, kuras sporta stundā negribēja piedalīties. Man patīk sportot. Esmu gana ņipra. Taču savai mammai man neielikt. Reiz kādās sporta spēlēs, es joka pēc viņu pierunāju pieteikties uz krosa sacīkstēm. Teicu: “Kaut vai noej to krosa gabalu.” Te nu bija mans joks. Mans mammuks īsi pirms starta vēl izsmēķēja cigareti, apsēja ap gurniem džemperi un džinsos noskrēja 1,1 km ātrā tempā. Viņa šajās sacensībās pat uzvarēja (senioru vecuma grupā, taču viņa šajā grupā bija vecākā. Pārējās sievietes bija desmit un vairāk gadus jaunākas). Vārdu sakot, viņas nemitīgā pārvietošanās ar kājām, viņu padara par spēcīgu sievieti. Krietni spēcīgāku, kā es ar savu automašīnā nodeldēto pakaļu.

Turklāt, cik daudz laika mēs pavadām svaigā gaisā? Lielākā daļa rietumu pasaules iedzīvotāju, brīvā dabā pavada mazāk par 10% no sava laika (šo dzirdēju vienā reklāmā, nav ne jausmas, cik šis fakts ir patiess). Kad šo uzzināju, nodomāju: “Muļķības! Es tak pavadu ārā krietni vairāk.” Tad parēķināju, ka 10% ir vairāk kā 2h no diennakts. Vasarā, varbūt, var sagrabināt šīs divas stundas, taču ziemā un rudenī, nu nekādi!

Ja kāds netic, tad paskatīsimies uz birojā sēdošo cilvēku ikdienu. Par piemēru ņemšu savu agrāko darba dienu, kas sakrīt ar pārāk daudziem cilvēkiem.

Tātad cilvēki no rīta pamostas savos cieši noslēgtajos, norenovētajos ar neelpojošiem logiem noslēgtajos mitekļos. Tad dodas uz savu automašīnu, laukā esot mazāk par vienu minūti. Mums pat vairs negribās tīrīt sniegu no logiem, tāpēc mēs iedarbinām savus smirdīgos ,gaisu piesārņojošos drandaļetus jau desmit minūtes pirms izbraukšanas, lai sildītājs atkausē logus. Tad mēs kratāmies uz savām darba vietām, novietojam automašīnu maksimāli tuvu ieejai un mazāk kā minūtes laikā nokļūstam ofisā. Tur pavadām vismaz astoņas stundas. Ja mēs dodamies pusdienās kaut kur ārpus darba telpām, tad labākajā gadījumā svaigā gaisā esam kādas desmit minūtes. Tie, kas ēd uz vietas, svaigo gaisu nepaelpo pat šo niecīgo laiku. Vakarā ieskrienam veikalā, kur atkal braucam ar auto un atkal meklējam tuvāko vietu, kur noparkoties. Tad braucam uz savām mājvietām. Ja esam sportiski vai aktīvi, tad varbūt, bet tikai varbūt, ja ārā labs laiks, izejam stundas garā pastaigā vai skrējienā. Taču visbiežāk izvēlamies kustēties kādā treniņa zālē. Tie, kuriem ikdiena atbilda šim modelim, darba dienā svaigā gaisā  uzturas vien desmit līdz divdesmit minūtes. Uzcītīgākie, kuri dodas pastaigās: stundu un desmit līdz divdesmit minūtes. Tātad krietni zem šiem 10%.

Ja no savas ikdienas izslēgt automašīnu, laiks ko mēs pavadītu svaigā gaisā strauji pieaugtu.

EMOCIONĀLĀS VESELĪBAS ASPEKTS

Pastaigāšanās, gaidīšana un nīkšana ir mūsu dzīvē nenovērtētas, bet vitāli nepieciešamas lietas. Mūsdienās cilvēki, jūtot, ka paliek stīvi vai iesūno, ir sākuši doties nūjot, skriet vai piedalīties garos pārgājienos. Tas viss ir baigi forši. Tā turpināt. Taču tas neaizstāj ikdienas parastās pastaigas, kuru mērķis ir sasniegt punktu B. Kad mēs sportojam, tā ir cita nodarbe. Mēs koncentrējamies uz nūjām savās plaukstās, uz tehniku, domājam par sasniedzamajiem kilometriem. Protams, mūsu galvā iezogas arī domas, bet tām reti pietiek laiks attīstīties. Pastaigām un nīkšanai autobusu pieturā ir jābūt biežākām, lai mūsu prāts paspētu sakārtoties, pieskarties mirklim, apstāties.

Piemēram, ja mēs ikdienā ar kājām dodamies uz darbu, veikalu, skolu, teātri, mums sanāk kādas trīs vai vairāk pastaigas. Tad vēl pa kādai minūtei jāpanīkst pieturā gaidot sabiedrisko transporti. Tad piestūķētajā transportā mums jānīkst līdz aizbraucam uz sev vēlamo gala punktu. Šajos brīžos mums ir laiks sev. Mums nav iespējams darīt neko citu kā domāt vai vērot apkārtni. Bieži vien jau pēc pirmās pastaigas domas galvā ir izdomātas un sāk mūs garlaikot. Tad dodoties nākamajā ikdienas gājienā, mēs domājam par tajā brīdī notiekošo: “Brr, cik auksts, salst deguns.”, “Uh, kā zeme apsalusi.”, “Johaidī, cik daudz putnu uz komposta kaudzes.”, “Eu, bļin, toč deguns salst.”, “Kaut ātrāk būtu māja!” Piespiedu kārtā mēs esam mirklī. Šajā stāvoklī mēs esam atvērti mirkļa burvībai. Reizēm nekas notiek, taču reizēm mēs ievērojam, cik skaistos toņos krāsojas padebess. Reizēm mēs izbaudām putnu čivināšanu, reizēm ievērojam koku lapotnes daiļo vainagu. Caur šiem mirkļiem mūsu dvēselē ieplūst īstā laime. Tā, kura nav nopērkama par naudu, bet kura silda mūsu sirdis. Turklāt laika ritējums paliek lēnāks. Mums ir iespēja nomierināties. Nav nemitīga vajadzība būt kaut kur ātrāk vai paspēt vairāk. Ejot kājām nav iespējams kustēties ātrāk, kā mēs to spējam. Tāpēc mums nākas izvēlēties prioritātes un atmest lieko savā dzīvē. Savukārt šī attīrīšanās un prioritāšu sakārtošana izslauka no mums kaudzi nevajadzīga stresa.

Ja pastaiga nav pa dabu, bet cilvēkos, mēs arī tur saskatām to, ko citkārt neievērotu. Cilvēku dažādību, emocijas, smaidus un skumjas. Mēs vairāk izjūtam pasauli. Mēs sajūtamies vienoti. Automašīnā mēs sēžam tādā savdabīgā kastē, kurā mēs noslēdzamies. Jā, arī garos pārbraucienos reizēm var aizdomāties un sakārtot domas, taču ir nepieciešams nemitīgi koncentrēties. It īpaši, ja esam intensīvā satiksmē vai braucam sliktos laikapstākļos. Mēs esam saspringti. Pēkšņi visi, izņemot mūs, brauc kā idioti. Mēs lamājamies, dusmojamies, pukojamies. Kad nokļūstam gala mērķī, kāpjam ārā no automašīnas juzdamies pārguruši. Savukārt pēc pastaigām, mūsu ķermenis tiešām ir fiziski saguris, bet emocionāli atpūties. Savdabīgi, taču arī fiziskais nogurums ilgst tikai mirkli. Parasti pēc īsas atelpas, atkal  gribās lekt kājās un kustēties. Katrā ziņā tā notiek ar mani.

DROŠĪBAS ASPEKTS

Par šo runā daudz un dikti – automašīna ir bīstama. Cilvēki mirst vai gūst smagus ievainojumus auto avārijās krietni biežāk, kā notiek lidmašīnu, kuģu vai vilcienu negadījumi. Arī riteņbraucējiem būtu krietni drošāk pārvietoties, ja nebūtu tik daudz automašīnu.

Es allaž domāju, ka esmu prātīgs šoferīts. Astoņpadsmit gadu vecumā iebraucu grāvī savas pārgalvības un iedomības dēļ, kopš tā laika braucu tikai atļautajā ātrumā, turklāt vienmēr izvērtējot savas spējas. Nekaunos braukt kā pensionārs, ja nejūtos droši uz ceļa.

Tomēr arī es esmu neapdomīga. Allaž piezogas jauni veidi, kas aizvizina mani prom no drošas braukšanas. Tāds, piemēram, ir telefons. Reiz, midzinot savu dēlu mašīnā, es vizinājos pa vienmuļiem ceļiem un, īsinot laiku, sazvanījos ar kādu draudzeni. Mēs iegrimām ļoti aizraujošā sarunā. Tik aizraujošā, ka nepamanīju, ka mans mazais, vienmuļais ceļš šķērso Pleskavas šoseju. To, ka esmu bez apstājas, šķērsojusi šoseju pa kuru lielā ātrumā traucas automašīnas, es pamanīju, kad atpakaļgaitas spogulī ieraudzīju aizlidojam auto. Sekundes simtdaļa paglāba manu un mana bērna dzīvību. Manas stulbības dēļ, mans vīrs tajā dienā varēja zaudēt sievu un savu dēli. Cik iedomīgai un stulbai ir jābūt, lai tā riskētu? Taču es neesmu diži atšķirīga no citiem. Cik daudzi no jums, var likt roku uz sirds un teikt: “es nekad nedaru muļķības pie automašīnas stūres!”, “Es nekad nepārbaudu telefona ziņas, neēdu, nepīpēju, kamēr braucu.!”, ” Es nekad nepārsniedzu ātrumu!”? Ja neesiet liekuļi, tad atzīsiet, ka regulāri braukājot, arī jūs sākat rīkoties iedomīgi, domādami, ka ar jums nelaime neatgadīsies, ka jūs esiet gana profesionāls braucējs.

Kādas nelaimes var notikt, ja pārvietojas ar kājām vai riteni? Nu, domāju, ka visbīstamākais ir tas, ka jūs var notriekt auto! Ironiski, vai ne?

FINANŠU ASPEKTS

Pirms kāda laika essejā “Minimālistu auto” es jau stāstīju par automašīnas izmaksām, parādot no savas pieredzes to, cik patiesībā izmaksā automašīna. Tāpēc detalizēti šeit to neatkārtošu, vien atgādināšu – automašīna izmaksā krietni vairāk nekā tikai degviela tās darbināšanai. Vairums cilvēku neiedomājas parēķināt klāt tās obligātās izmaksas, kas rodas neatkarīgi no tā, cik bieži ar mašīnu tiek braukts, piemēram, obligātā apdrošināšana, nodokļi, tehniskās apskate. Turklāt automašīnai ir regulāri jāmaina riepas, eļļa, filtri. Tad vēl tās plīst, jo neplīstoša automašīna vēl nav izgudrota. Un…pati dārgākā pozīcija, kuru cilvēki aizmirst, ir automašīnas straujā vērtības krišana. Kad šo visu sarēķina un izdala uz gada mēnešiem, tad automašīna papildus degvielas izmaksām, cilvēka maciņiem nozog vēl pat vairākus simtus eiro mēnesī.

Protams, pārvietošanās ar sabiedrisko transportu arī nav bez maksas (pārvietošanās ar kājām un riteni gan ir). Bieži galvā parēķinot sanāk, ka braucot ar auto (it īpaši, ja brauc 2+ cilvēki) līdz gala mērķim varētu aizkļūt lētāk. Taču šie aprēķini ir maldīgi, jo parasti tiek ņemts vērā tikai degvielas patēriņš, bet aizmirst par šīm manis iepriekš pieminētajām izmaksām. Turklāt, par mašīnu ir jāmaksā arī tad, ja tā netiek izmantota.

PĀRMAIŅU ASPEKTS

Izdzīvo tas, kurš mainās. Katru reizi, kad mēs izkāpjam no ierastā, mēs pilnveidojamies. Tas nekad nav viegli, taču manā dzīvē tas vienmēr ir uz labu.

No bērnības atceros, ka es un daudzi citi devāmies uz skolu kājām. Šī iešana bija baigi foršā nodarbe. Bieži satikāmies ar draugiem kaut kur mežā un kopā devāmies uz skolu, ceļā daudz smējāmies. Tomēr redzot, ka kādu bērnu uz skolu atved ar automašīnu, gribot negribot, mani pārņēma skaudība. Tas bija tik stilīgi, ka bērnu vecāki var atvest savu atvasi uz skolu. Tas bija pierādījums, ka cilvēks ir bagāts.Pusaudžu vecumā parasti materiālās vērtības šķiet īstās bagātības. Līdz ar to izveidojās asociācija: ja cilvēks iet ar kājām, tad tas ir nabadzīgs cilvēks. Un būt nabagam taču ir slikti?! Pārāk ilgi esmu dzīvojusi ar šo muļķīgo asociāciju savā galvā.

Reiz mana bioloģijas skolotāja teica, ka tad, kad viņa vairs nevarēs mācīt, viņa vēloties strādāt par sētnieci, jo tajā darbā ir apvienots viss nepieciešamais: darbs ir nozīmīgs, darbs tiek veikts svaigā gaisā un notiek fiziska aktivitāte. Es nodomāju, ka mana skaistā bioloģijas skolotāja ir viens jocīgs putns. Kāpēc kāds vēlētos nolaisties tik zemu? Tas tak būtu gandrīz tik pat traki, kā iet ar kājām, kad ir automašīna. Tagad es savu skolotāju lieliski saprotu. Man ir maģistra grāds tiesību zinātnē, taču es būtu gatava strādāt par sētnieci. Tāpat es beidzot esmu gatava pārvietoties ar kājām. Manā prātā šiem štampogiem, kurus pati biju uzlikusi, kategorizējot nodarbes labajās, sliktajās, cēlajās un brašajās vairs nav nozīmes.

Taču šie štampogi sāka izdzists vien tad, kad sāku rīkoties citādāk. Tas ir, kad nevis tikai prātuļoju vai teoretizēju par citādu dzīvi, bet, kad sāku kaut ko patiešam darīt. Tikai braucot sabiedriskajā transportā, es atkārtu, ka tur nepārvietojas sliktāki vai zemāki cilvēki par mani. Tikai ejot kājām, es atkārtu, ka nav nekā slikta vai apkaunojoša, ja cilvēkam nav automašīnas. Spēja nopirkt un nemitīgi vizināties ar savu auto nav cilvēka gudrības, vieduma un varenuma pazīme, tā vispār nav nekāda pazīme. Ne jau tas, kādas lietas esam nopirkuši nosaka to, kādi mēs cilvēki esam. To nosaka mūsu darbība.

Tā kā līdz šim esmu gana bieži mainījusies, ieviešot savā dzīvē jaunus paradumus, principus, vērtības un cilvēkus, tad zinu, ka arī šīs pārmaiņas (dzīve bez auto) nāks man tikai par labu. Patiesībā es ticu, ka mums visiem nāktu par labu, ja mēs samazinātu automašīnas lomu savā dzīvē, drusciņ piebremzētu dzīves ritējuma tempu un ļautu sevī ieplūst mieram.

To vai man izdosies dzīvot bez savas personīgās automašīnas vai vismaz samazināt tās patēriņu, es nezinu. Ļoti ceru, ka izdosies. Ja kāds no Jums ir gājis cauri šim: no aktīva braucēja, kļuvis par aktīvu kājāmgājēju, lūdzu padalieties ar mani savā pieredzē. Ceru, ka jūsu stāsti palīdzēs man atrast motivāciju šo paveikt.

Jauku ceļa vēju jums visiem.

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s