Un tā sistēmā pazūd cilvēks…

light-3151723_640

2020 gads manā ģimenē iesākās diezgan grūti. Šķita, ka viss ir brīnišķīgi, bet čiku briku un nekā, viens it kā nieciņš, bet es atklāju, cik vāja ir mana nervu sistēma. Mans dēls noķēra vēdera vīrusu, un viņam ilgstoši bija šķidra vēdera izeja, kā rezultātā viņš nedaudz atūdeņojās, un mums bija nepieciešams pāris dienu padzīvot slimnīcā pie NaCl sistēmas. Patiesībā, šis nebija nekas traks. Pilnīgi ierasta parādība bērniem, arī dzīvošana slimnīcā un NaCL sistēmas nebija nekas ārkārtējs. Taču man, kā mammai tās bija šausmas. Izrādās, kad manam bērnam kaut kas notiek un, ja tiek iesaistītas slimnīcas, es krītu panikā. Izrādās, mans vīrs ir tāds pats kā es. Varu tik teikt, ka nabaga mūsu dēls, ka šim senči tādi nestabili. Tā jau nav feini, kad rokā dur adatas, dienā vismaz astoņas stundas jābūt mierīgam, kamēr laiž sistēmu, nedrīkst pamest palātu un vēl ik pa laikam liek dzert zāles, nodot analīzes un tamlīdzīgi. Taču šim vēl senči galīgi švaki un pārdzīvo.  Taču mēs esam labi vecāki, mīloši un no šī notikuma mācāmies, tāpēc jau tagad aktīvi strādājam pie sevis, lai spētu mierīgāk uztvert notiekošo. Tomēr stāsts ne par mums, bet sistēmu, šajā gadījumā slimnīcas sistēmu.

Vispirms gribu pateikt milzīgu paldies visam slimnīcas personālam (nesaukšu slimnīcu), jo savās emocijās es nevaru un negribu vainot kādu konkrētu cilvēku. Gan dakteres, gan medmāsiņas, gan sanitāres, visi bija tādi kādi cilvēki ir, kāds mīļāks, kāds skarbāks, kāds laipnāks, kāds smaidīgāks. Kāds pateica kādu dusmīgāku repliku mums, kuru, protams, es dramatiski uztvēru, kāds atkal pasmaidīja vairāk, bet visi darīja savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un, cik vien labi spēdami. Mana patika vai nepatika ir tikai mana darīšana. Tāpēc, stāstot, cik slikti kāds ir rīkojies, atcerieties, ka tas ir tikai mans skatījums, jo es to uztveru caur sevi, savām emocijām un saviem filtriem.

Sākšu pašu stāstu. Tātad, nokļuvām slimnīcā. Uz slimnīcu es aizbraucu pati, jo jutu, ka labāk vajadzētu laikus pārbaudīties. Mani sagaidīja patīkamas māsiņas, daktere vispār bija burvīga, smaidīga, sirsnīga un iejūtīga. Izmeklēja Knutiņu un secināja, ka vajadzētu palikt nodaļā. Es piekritu un mūs pavadīja līdz palātai. Bez liekas vilcināšanās, mūs aizveda uz procedūru istabu, kur Knutam rokā ievadīja katetru. Gaužām nepatīkama padarīšana, ja tas jāveic divgadīgam bērnam, kuram grūti atrast vēnas. Taču mans brašais puika tika galā godam. Todien pirmo reizi ievēroju, cik mans mazais dēliņš ir spēcīgs un saprotošs. Viņš cieta, bet neārdījās. Pat nerāva nost roku, vien pār vaigiem lija lielas krokodila asaras, un viņš gaidīja, kad tas beigsies. Palātā, pats iekāpa gultā un ļāva pievienot sistēmu. Tā sākās mūsu ceļojums.

Pirmā diena pagāja tādā kā neziņās miglā. Es pirmo reizi biju slimnīcā (parastā slimnīcā), neko nenojautu par tās kārtību. Kamēr sāku saprast, kas un kā, diena ritēja uz priekšu. Bija jānodod visādas čuru un kaku analīzes. Tad vienas zāles jāiedod, tad otras. Lēnām centos saprast, cikos ved pusdienas vai pašiem jāiet pakaļ un tamlīdzīgi. Tā pagāja pirmā diena un pienāca nakts (atkal uzslava slimnīcai – pirmajā naktī ļāva pat tētim palikt pa nakti).

Tā kā Knutam pirms iemigšanas vēl pilēja vēnā NaCl sistēma, tad māsiņa brīdināja, ka ienāks naktī un to noņems. Mēs ar vīru izstrādājām ģeniālu gaismu stratēģiju. Respektīvi, lai bērnu nepamodinātu pēkšņa gaisma, kad māsiņa nāks trubiņu noņemt, mēs atstājām gaismu vannas istabā un drusciņ pavērām durvis. Līdz ar to viņš gulēja tādā kā vieglā krēslā,  bet māsiņai ienākot, bija nepieciešams vien nedaudz vairāk atvērt durvis, lai redzētu, kur trubiņa. Māsiņa mūsu izgudrojumu saprata un izmantoja to. Protams, Knuts pamodās, jo viņš nav no stingrajiem gulētājiem, taču pēc procedūras ātri iemiga atkal. Viņš drīzāk noknosījās nekā pilnībā atmodās.

Tā mēs priecīgi snaudām un snaudām, līdz BAMS…sešos no rīta ienāk māsiņa ar kaut kādu asins skābekļa mēraparātu un termometru. Šī māsiņa arī saprata mūsu ģeniālo gaismas sistēmu, taču tas nemainīja to, ka Knuts pārbijās, kad kāds svešinieks stāv pie viņa gultas un cenšas aparātā iebāzt pirkstu. Pēc mirkļa, sapratis, ka atrodas blakus mammai, viņš pats iedeva pirkstu (to aparātu viņš pazina un labprāt dod pirkstu) un līdz ar medmāsas aiziešanu aizmiga atkal.

Manī uzvirmoja stress. Ķermenis bija saspringts jau no paša rīta. Protams, es kopumā biju ļoti satraukta, jo sveša vide, visādas manipulācijas, raizējos par bērnu, bet apstāklis, ka naktī visu laiku nākas pēkšņi izrauties no miega (pusnaktī sistēmas, sešos mērījumu dēļ) manu saspringumu palielināja. Taču es sapratu, ka šis ir nepieciešams, nebija jau izvēles. Gulēt visu nakti ar trubu nebija iespējams. Tikai nespēju saprast, kāpēc tas pirksta mērījums. Sāku prātot, vai atnākušas kādas analīzes, kas pēkšņi tādā nelaikā lika veikt mērījumus (seši no rīta nav patīkams laiks). Taču māsiņa teica, ka mērījumi perfekti,tāpēc nomierinājos un iemigu no jauna.

Pienāca jauna diena. Pirmās dienas migla jau lēnām izkliedējās un sāku skaidrāk ievērot slimnīcas kārtību.

Neiedziļināšos dienas notikumos, citādi baigi gari sanāks. Tāpēc īsumā: sasodīti grūti ir nosēdēt palātā ar divgadīgu bērnu, kuram visa diena ir jāpavada pie sistēmas. No rīta bija nomainījies personāls. Šīs dienas medmāsiņas (viena baltā, otra sarkanā uzsvārcī) es dēvētu par salīdzinoši skarbākām. Darīja savu darbu labi, tik tādas skarbākas. Aizrādīja mums, kā palāta pārāk nekārtīga. Kad bija kāda ķibele, nekautrējās pārmest manu, kā mammas neizdarību, bet es viņas saprotu, viņas bija tādas rūpīgākas un vairāk centās kontrolēt situāciju. Vienkārši tādas viņas bija un punkts. Kādam šī maiņa patiktu labāk, citam mazāk. Tāpēc atgādinu vēlreiz, šis nav stāsts par kādu konkrētu ļaunu cilvēku, bet par sistēmu.

Pārsteigumi sākās otrajā naktī.

Šajā naktī NaCl sistēma jau bija iztecināta pa dienu, tāpēc Knutiņš varēja uz nakti iet gulēt bez trubiņas. Viņš, protams, skuma, ka apsaitēta rociņa, bet bija priecīgs, ka drīkst kustēties. Arī es slīgu miegā mierpilna, zinot, ka šonakt varēsim izgulēties, jo nebūs jāņem nost trubiņa. Kvalitatīvs miegs mums visiem noderēs. Tā kā Knuts ilgi gulēja diendusiņu, mēs uz nakti iemigām tikai ap desmitiem. Drošības pēc atstāju ieslēgtu vannas istabā gaismu, lai, ja kāds ienāk nebūtu jāslēdz lielais, spilgtais istabas apgaismojums. Tā mēs abi guļam, guļam, līdz Knuts četros piečurā gultu. Dzīvē tā gadās. Viņš pats pat līdz galam nepamodās. Es nopriecājos, ka mums vēl ir brīva otra – mammai paredzētā gulta, kur es pārcēlu Knutu un gulējām tālāk. Par palagu nomaiņu nesatraucos, izdarīšu to no rīta. Man šķita loģiski četros naktī necelt brēku par sačurātu palagu. Man rūpēja tikai mūsu abu miegs, kas šajā stresa pilnajā situācijā, bija vitāli nepieciešams.

Taču kas tev deva! Sešos no rīta – BAMS durvis atsprāgts vaļā un, gana skaļi runājot, ienāk māsiņa sarkanajā uzsvārcī ar mēraparātu rokā. Knuts izbijies iztrūkstas un pielec sēdus. Sāk raudāt. Tad saprot, ka tas pats aparāts un dod pirkstu. Māsiņa saka: “Man labāk patīk vidējais pirksts”, mans miegainais, izbijušais divgadnieks, īsti nesaprot, kas notiek, un spītīgi dod rādītājpirkstu, bet viss beidzas labi un māsiņa tiek pie otra pirksta. Es pilnīgi šokā – vai tiešām šos mērījumus veiks katru rītu? Nolemju neuzsākt diskusiju, jo alkstu ātrāk atgriezties pie klusuma.

Kamēr aparāts mēra, ko nu tas tur mēra, es medmāsiņai pastāstu par piečurāto gultu. Viņa saka, ka ienesīs palagu. Es apsolu, ka nomainīšu pati. Galvā tik domāju, kaut viņa ātrāk ietu prom, un mēs varētu atgriezties pie gulēšanas. Kad viņa runā, es iekšēji lūdzos, kaut viņa klusāk runātu, lai Knuts spētu vēl iemigt. Pēc mērījumu paņemšanas viņa dodas prom, Knuts atgriežas guļus stāvoklī un slīgts atpakaļ miegā. Es izpūšu gaisu. Te atkal atveras durvis un šī jautā: “a temperatūru izmērīji?” Es paskaidroju, ka nav temperatūras un jau jūtu, ka manī kāpj dusmas, jo sešos no rīta mums neļauj gulēt. Te pēkšņi atkal atveres durvis un pilnīgi ikdienišķā, ne drusciņ pieklusinātā veidā, viņa ienāk un noliek palagu. Kas būtu ok, bet tad viņa atceras man pastāstīt, ka palags jānomaina. Mēs taču tikko to jau izrunājām. Es tik atbildu: “Jā, jā, visu izdarīšu!” Nevaru sagaidīt, kad beidzot mēs paliksim vieni. Par laimi Knuts jau tā kā guļ, vismaz mieg ciet. Viņa ierauga analīžu trauku un izdomā man vēl atgādināt, lai atceros, ka rīta čura jānodod. Es gribu jau sprāgt. Ir seši no rīta. Man blakus guļ slims bērns, kuram nepieciešams miers un miegs, kas ir vitāli svarīgs atlabšanai, bet tā vietā man sešos no rīta viena māsiņa nolemj stāstīt kaudzi ikdienišķu faktu it kā mēs sarunātos dienas vidū!!!

Fuuu…viņa beidzot aiziet, izslēdzot manu ģeniālo izgudrojumu – vannas istabas gaismu. Knuts aizmieg, bet manī vēl kādu laiku vārās dusmas, līdz miegs uzvar, un es gandrīz iemiegu. Gandrīz…jo BĀC! Durvis atsprāgts. Gaismas ieslēdzas. Spilgtā gaisma. Šoreiz medmāsiņa baltajā uzsvārcī nāk pie mums. Knuts spilgtās gaismas iztrūcināts spēji  pielec augšā no gultas, tad trokšņa un svešinieka klātbūtnes dēļ  sāk paniski raudāt (iztēloties, kas par stresu nakts vidū). Medmāsiņa (šī gan runā klusāk un maigāk) saka: “Viss labi, viss labi, man tikai asinis vajag.” (Šādi droši vien radās vampīru žanrs, nakts vidū, ārstiem nākot pēc asinīm). Izrādās, ka 6.30 otrajai māsiņai ir nepieciešams no Knuta paņemt trīs trauciņus ar asinīm priekš analīzēm. Lieki piebilst – bērns panikā. Raud. Taču izdzīvojam, jo katetras dēļ tas nav sāpīgi, bet šoks, ka tas tiek darīts pēkšņi, miegā un no apsaitētās rociņas, kas viņam šajās dienās ir tāds sāpīgs notikums, izsauc manā bērna loģisku paniku. Māsiņa aiziet. Es palieku ar pārbijušos bērnu. Neticami, bet man izdodas Knutu nomierināt un vēlreiz iemidzināt. Laikam pārguris.

Divdesmit minūtes vēlāk ienāk pirmā māsiņa (pulksten gandrīz septiņi).  “Nu, jums čura analīzēm ir?” Es vienkārši šokā! Kāda čura. Viņš taču tikko piečurāja gultu, viņš vispār guļ, kā es varu no bērna septiņos izspiest čuru priekš analīzēm?!? Es atbildu, ka nē, mēs taču guļam. Viņa tik nosaka, ka viņiem vajagot čuru priekš rīta analīzēm. Aiziet un aizcērt durvis. Mūsu vārdu apmaiņa Knutu nepamodina. Paldies, Dievam! Taču es aizmigt vairs nevaru. Guļu un cepos. Nesaprotu, kāpēc tas viss jādara no rīta tik agri. Rakstu draudzenei, kura agrāk strādāja slimnīcā, lai man izskaidro. Man ļoti nepatīk dusmoties, ja neizprotu visu līdz galam. Guļu, iekšēji cepos un gaidu atbildi.

Sarkanā, skaļā medmāsiņa atkal ienāk un sāk mainīt sačurāto palagu, kas, protams, ir skaļš process. Es taču būtu to nomainījusi uzreiz pēc pamošanās, taču nē, viņa pušs, elšs un maina. Pa vidu vēl aizrādot, ka palātu ir jāsakārto. Es dzirdu, ko viņa saka, bet neklausos, jo visu laiku raizējos, kaut Knuts nepamostos. Viņam taču vajag izgulēties. Visa nakts otrā daļa bijusi stresa pilna, kaut viņš varētu vēl pagulēt. Turklāt, nodzīvot ar mazu bērnu mazā palātā ir gana grūti, jo ilgāk viņš gulēs, jo arī mums, vecākiem, būs vieglāk.

Kad gulta ir saklāta, māsiņa tik pasaka: “vispār ir jāceļas augšā, drīz brokastis vedīs!”

Es izkāpju no gultas, sāku tīrīt palātu un saprotu, ka Knutam nav lemts gulēt.

Tikmēr mana draudzene man atraksta īsziņu, kur paskaidro, ka šādi notiek, jo medmāsiņām no rīta ir jānodod maiņa. Viņām pienākumos ietilpst šo rādījumu, analīžu nodošana, kā arī savām kolēģēm ir jānodod maiņa smuki, respektīvi, nenomainīts palags būtu necieņa pret kolēģiem un savu pienākumu nepienācīga veikšana.

Protams, pirmajā mirklī, es vēlos uz kādu dusmoties. Kā mans, tā mana bērna miegs un miers bija traucēts. Tas ikvienā izsauc dusmas. Es gribētu teikt, ka māsiņa sarkanajā uzsvārcī ir baigā ****, jo redz kā viņa uzdrīkstējās mūs traucēt. Taču vai viņa vainīga? Viņa vienkārši apzinīgi pilda savu darbu. Ja no savām atmiņām es noņemu nost emocijas un savas personīgās sajūtas, varu teikt, viņa neko sliktu neizdarīja. Tomēr cilvēcīgi es jūtos sūdīgi. Es biju slimnīcā ar mazu bērnu. Tas jau nav patīkami. Pa dienu jau notiek visādas sarežģītas procedūras. Mūsu brīvība ir ierobežota, jo nedrīkstam atstāt palātu. Mūsu paradumi ir mainīti. Mēs esam izsisti no sliedēm. Tā tas dzīvē gadās, tā tas ir. Izveseļosimies un atkal viss būs labi. Taču vai obligāti ir nepieciešams šo uzturēšanos slimnīcā padarīt vēl grūtāku? Vai nepieciešams šis mežonīgais stress naktī (agrā rītā) tikai tāpēc, ka noteikumos ir paredzēts, ka pirms maiņas nodošanas ir jāizdara tas, tas un tas! Brīdī, kad viss notiek pēc papīriem, pazūd cilvēks, pazūd cilvēcība.

Nedomāju, ka cilvēki, kuri strādā slimnīcā, izvēlējās tur darbu, lai ar prieku čakarētu citus. Nē, esmu pārliecināta, ka visi tur strādājošie vēlas palīdzēt, cik vien spēj. Pat reizē, kad mūs salamāja, tas bija tāpēc, ka māsiņai bija atkal jāpārliek katetra. Ne jau viņa par sevi tad domāja, jo šī procedūra aizņem vien piecas minūtes, bet par bērnu, jo nevienam nepatīk darīt sāpes mazajiem rupučiem. Visos cilvēkos ir redzams, ka viņi ir ar mīlestību sirdī, emocijām, patiesu labestību, taču, ja jāstrādā 24 stundas no vietas, jāievēro noteikumi, kuru neievērošana, kaut loģikā balstīta, apdraudētu šo cilvēku darbu un viņi zaudētu iztiku, liek sašļukt un reizumis būt rupjākiem, skaļākiem vai aizmirst par tādām pacienta vajadzībām kā miegs un miers.

Es nevaru vainot vai dusmoties uz personālu, ka viņi veic savus pienākumus. Tāda vienkārši ir sistēma. Es joprojām līdz galam neesmu atradusi priekš sevis pilnīgu “sistēmas” definīciju. Šis vārds tiek lietots daudz un dikti, taču šajās dienās, esot slimnīcā, es tik izteikti jutu, kā sistēmā pazūd cilvēks. Neeksistē loģika un cilvēcība. Jo, ja tā eksistētu, tad tiktu domāts par to, kā izraisīt mazāku stresu bērnā, lai tas ātrāk atveseļotos. Nevienam vairs nav noslēpums, ka stress dara slimu, prieks dziedē. Taču tā tas ir, tā tas ir bijis, tā ir sistēma.

Ko tad darīt? Pirmā doma šajā situācijā – ir mainīt maiņu nodošanas laiku, ja šis būtu noticis sešos vakarā, tas neizraisītu nekādas sajūtas nedz man, nedz manam bērnam. Tomēr tik vienkārši lietas nemainās. Tā sistēmā tikai mainītos viena lieta pret citādu lietu.  Papīri, noteikumi, kārtības nerisina situāciju. Politiķi, ministri un priekšnieki nerisina situāciju. Tikai cilvēki paši to maina. Kad katrs mēs būsim īsti, loģiski, iecietīgi, bezbailīgi, tad mainīsies arī sistēma. Šajā gadījumā, es varu tikai apdomāt notiekošo, saprast, ka es nedusmojos un slimnīcas personālu, atbrīvot sevi no liekām dusmām, ar mīlestību izturēties pret visiem un pastāstīt Jums pārējiem savas pārdomas. “Sistēma” nav nekas slikts, tā ir un būs vienmēr mums apkārt, taču bailēs pazūd cilvēks, un tad pazūd cilvēcība. Ja, piemēram, cilvēks nebaidītos un visi dzīvotu mīlestībā, tad līdzīgas situācijas ātri pazustu.. Šajā situācijā, personāls, secinājis, ka noteiktajā laikā bērniņš saldi guļ, nodotu maiņu tāda, kāda tā ir, viņu kolēģi to saprastu, un visas procedūras tiktu veiktas tad, kad bērnam tas radītu mazāk stresa.

Tāpēc, lai ko Jūs savā dzīvē dariet, jūtiet tajā sirdi un mīlestību. Nekad neļaujiet bailēm sevi vadīt. Nepazaudējiet sistēmā sevi. Varbūt kādreiz pastāstīšu Jums par savu pieredzi dzīvojot ārpus sistēmas, varbūt tā man izdosies vairāk paskaidrot savas domas. Tikmēr, novēlu Jums visiem laimi!

Ar labu nakti! Šodien es dodos gulēt. Mājās, savā gultiņā.

2 Comments Add yours

  1. Ieva says:

    Man tieši tāda situācija bija ar bērnu Cēsu slimnīcā. Māsiņas, nejaukas, pat rupjas. Bet pediatres gan zelta cilvēki, iejūtīgas, saprotošas, visu paskaidro. Māsiņas tik noburkšķ, ko tu nesaproti, kā tu nezini, ko darīt, kāpēc tagad nepalīdzi utt., neko nepaskaidro, nesaka, kas būs, kas jādara. Tik lielu stresu tas izraisa, ka otreiz vairs negribas nokļūt slimnīcā ne par ko.

    Like

    1. Zane Nuts says:

      Paldies! Man arī vairāk Slimnīcā nokļūt negribās. Ceru, ka nevajadzēs arī.

      Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s