Dzīve ārpus Sistēmas

renegāts

Sakot par sevi, ka es šodien dzīvoju ārpus Sistēmas, es jūtos kā Reino Reinss no agrāk mežonīgi populārā TV seriāla “Renagāts.” Tiesa man nav garu brūnu matu, Harley Davidson motocikls un draugs vārdā “Bobijs Varenais šāvējs”. Toties kopīgais ar Renegātu ir brīvības sajūta, kas mijas ar patstāvīgu nepatstāvību (tāda pretrunīga sajūta), tāpat ir bieži sajūta, ka tu tāds jokainais esi viens. Salīdzinot ar Reino, mana dzīve ir krietni vienkāršāka, katrā ziņā man nav nepieciešams mocis uz kura mukt no likumsargiem. Patiesībā daudziem cilvēkiem mana šī brīža “netipiskā” dzīve ir viņu ierasta ikdiena no dzimšanas brīža. Tomēr tiem, kuri dzīvo tā, kā es agrāk, es pastāstīšu, kas tad ir mainījies manā dzīvē un kāpēc šobrīd man gribās sevi dēvēt: “ārpus sistēmas esoša”.

Jau iepriekš esmu teikusi, ka es īsti neizprotu vārdu “sistēma”. Šī vārda definīcija, saskaņā ar Oksfordas vārdnīcu ir: “Savstarpēji saistītu, atkarīgu elementu kopums; veselums, kura daļas ir savstarpēji saistītas (pēc noteiktiem likumiem, principiem) un kuram ir noteiktas funkcijas“. Tātad šim vārdam ir ļoti plašs tvērums. Sistēma var būt gan apkures sistēma, gan kapitālistiskā sistēma, gan vēlēšanu sistēma, utt. Šis ir apmēram tas, ko domāju es, tikai es uz sistēmu skatos nedaudz filozofiskāk un individuālāk. Vismaz šīs esejas kontekstā.

Sistēma par kuru es šodien runāju ir mana un man līdzīgo “pareizas dzīvošanas sistēma”. To varētu nosaukt arī par manu dzīves uztveres rāmi. Lai būtu skaidrs, kāds tas bija, īsumā to aprakstīšu.

Tātad, kopš sevi atceros, ticēju, ka ir labi jāmācās (t.i. jābūt labām sekmēm, nevis, piemēram, intuitīvi jāizprot dabas ritmi, jāattīsta savi talanti, jāiemācās izprast savas emocijas), ir jābūt čaklam un ir daudz jāstrādā. Lai būtu laimīgs, ir jānopelna kaudze naudas, jāiegūst respekts, vēlams arī vara. To, kura profesija nodrošinās šīs lietas, ir nepieciešams izlemt jau vidusskolā, lai izvēlētos pareizo augstskolu. Tad secīgi ir jāiegūst papīrs, kas ļauj man izvēlētajā profesijā strādāt un tad mērķtiecīgi jāveido karjēra. Kad šķiet, ka visam ir gana stabils pamats izveidots, tad var sākt domāt par bērnu radīšanu. Apmēram tāds manā galvā bija ideālais scenārijs laimīgai un jēgpilnai dzīvei.

Es nevaru nosaukt vārdā, kurš manī ielika šīs vērtības, jo nebija tāda viena konkrēta cilvēka. Šis scenārijs lēnām, kaut kur ap pusaudžu gadiem, ausoties apkārt – kā jādzīvo – vienkārši izveidojās.

Jāatzīst, ka man bija iedalītas visas labākās kārtis, lai es spētu sekmīgi dzīvot savā izaudzinātajā sistēmā. Mans prāts bija tāds, kas atbilda izglītības prasībām, tāpēc viegli spēju nopelnīt labas atzīmes. Manī mita lērums aizturētu dusmu, kuras mani dzina uz priekšu un deva spēku izdarīt drosmīgus lēmumus, kas palīdzēja kāpt pa karjēras kāpnēm. Es biju izskatīga, jauna, ar labu humora izjūtu un sabiedriska, vārdu sakot, man bija viss nepieciešamais, lai labi dzīvotu.

Tomēr nebija miera sirdij. Pēc bērna piedzimšanas (cik ausos apkārt, bērna piedzimšana daudziem palīdz sadzirdēt sevi), es pirmo reizi saņēmos līdz galam sadzirdēt to, ka tas, kā es dzīvoju, vērtības, kuras biju pieņēmusi par savām, nemaz īsti nav manas. Jā, tās, iespējams, kādā dzīves posmā bija man gana labas, taču pienāca laiks izvēlēties: palikt šajā sistēmā, kuru es neizpratu un pat vairs neatbalstīju tās veidojošo likumu un principu kopumu, vai sākt meklēt un veidot sev jaunu sistēmu, pat, ja tā neatbildīs sabiedrības vairākuma prasībām.

Es izvēlējos riskēt. Taču izkāpt nebija (nav) viegli. Prātā ir tik daudz izveidotu sienu, kuras dažbrīd šķiet nepārkāpjamas. Ir kaudze baiļu: Kā es pabarošu ģimeni, ja atteikšos no savas apgūtās profesijas (kas, diemžēl, kādā brīdī jau sāk pārāk asociēties ar savu būtību)? Kā es izdzīvošu? Ko par mani padomās citi? Ko es teikšu skolas salidojumos, ar ko lielīšos? Vai mani kāds vispār uztvers nopietni? Kā tikšu galā ar tuvinieku raizēm par mani? Ja nu mani sāks uzskatīt par neveiksminieci? Ja nu es būšu neveiksminiece? Saraksts ir bezgalīgs un jautājumi ik pa laikam uzpeld jauni.

Protams, ja blakus ir atbalstošs vīrs, kurš spēj finansiāli parūpēties par visu ģimeni, tad var krietni drošāk eksperimentēt ar visādām sevis atrašanas fiņķikļuškām. Taču šis nav mans gadījums, jo impulsu iziet no sistēmas sajuta arī mans vīrs, un šo ceļu mēs uzsākām iet kopā. Līdz ar to mēs abi esam šajā nedrošības posmā. Tomēr tas ir labi, jo vismaz līdz šim, tieši brīžos, kad ir viss grūtāk, sanāk viss labāk. Tajos brīžos izdodas sadzirdēt sevi, kā arī tad var pārbaudīt ticības stiprumu savai izvēlei .

Kā notika iziešana no Sistēmas? Laikā, kad aktīvi dzīvoju pēc sava iedomātā dzīves scenārija, man viss gāja kā smērēts. Darbi nāca viens par otru labāki. Zināšanas pieauga. Pārliecība par sevi kā jomas speciālisti vairojās un attiecīgi bija vieglāk strādāt. Arī alga patstāvīgi auga. Savā ziņā, es jau 25 gados izdzīvoju sapni, kuru biju būvējusi būdama pusaudze. Es biju iztēlojusies kādai jāizskatās veiksmīgai sievietei, un es lielā mērā tāda biju. Vismaz ārēji. Iekšēji es biju mazs jokupēterīts, kuram gribās visu laiku blēņoties, smieties un neuztvert dzīvi nopietni. Šis jokupēterīts šad tad atrada veidus kā izsprukt ārā no manis, graujot iespaidu par mani, kā nopietnu speciālisti (interesanti, kā kolēģi uztvēra šo manu nopietnās sievietes un iekšējā muļķa cīņu?!?) Taču es allaž atradu spēku saņemties, koncentrēties un turpināt īstenot savu dzīves scenāriju. Laiks gāja un sevis apspiešana, kā arī dzīvošana pēc vērtībām, kas nemaz nebija manas, kļuva nomācoša. Arvien biežāk izjutu nepatiku pret savu nodarbošanos. Arī ikdiena ārpus darba nešķita man piederoša. Centos to mainīt nomainot vienu izcilu darba vietu pret citu (jo vieglāk taču ir vainot darba vietu), taču pēc sākotnējās sajūsmas par kaut ko jaunu, ātri iezagās grūtsirdība un sajūta, ka arī šis nav mans. To, protams, es neapzinājos. Bija jābūt kādam citam iemeslam, jo darba vietas man tik tiešām bija brīnišķīgas. Turklāt es nemaz nezināju, ka var arī dzīvot citādāk. Manā paziņu lokā nebija dullo, kuri nestrādā “parastu” darbu. Starp maniem draugiem nebija tādu, kuri ir mākslinieki vai vienkārši dīvainīši. Manā informācijas burbulī bija tikai tādi paši ļaudis, kā es. Saprotams, ka citādu dzīvi es nespēju iztēloties. Ja kādreiz apspriedu kādu atšķirīgo, tad tā bija vai nu jūsmošana par šo “talantīgo” vai aprunāšana, ka tas ir baigais dīvainis: atkarībā no tā, cik ārēji lieli panākumi bija atšķirīgajam.

Tomēr 2017.gadā viss mainījās. Strauji tuvojās laiks, kad man bija jāpaziņo – atgriežos darbā vai iešu prom. Toreiz, būdama vēl savos vecajos rāmjos, bet jau cītīgi rāpjoties no tiem ārā, es pirmo reizi sāku rakstīt publiski esejas. To, ka es vēlos būt rakstniece, es uzzināju jau sen, kad pirmo reizi centos uzrakstīt grāmatu. Diemžēl šī nodarbošanās man nešķita iespējama, tāpēc to nedarīju iepriekš. Taču tagad es pirmo reizi rakstīju publiski. Protams, es vispirms apaudzēju savu vēlmi rakstīt ar idejām, kā ar to pelnīt. Apguvu visādas interneta fišķas, štukoju un domāju. Diemžēl, ja sev par mērķi izvirzīju “pelnīt”, es vairs nespēju rakstīt. Galva bija tukša. Nebija nekā. Secināju, ka pelnīt ar rakstīšanu nav mana lieta. Es izlēmu, ka atgriezīšos darbā, bet turpināšu rakstīt priekam. Paskatījos kalendārā, man bija atlicis vēl gandrīz gads māmiņas algā, kad vienkārši baudīt rakstīšanas procesu. Tā arī darīju. Nebija vēlmes nopelnīt. Par to vairs nedomāju. Pieņēmu, ka atgriezīšos vecajā dzīvē, tik lūdzos, lai es spētu saglabāt balansu un neiekrist vāveres ritenī, kad aizmirstu visas tās vērtības, kuras biju ieguvusi esot prom no visa.

Līdz ar šo manu lēmumu, mainījās arī viss turpmākais. Es sāku veidot šo blogu, bez mērķa, bez nekādiem uzstādījumiem. Rakstīju jebko, kas ienāca prātā tikai tāpēc, ka man patika rakstīt vai šķita, ka vēlos kaut ko pastāstīt. Es sāku veidot arī savu sociālo projektu http://www.putnuburis.lv, tādējādi cerot, ka varēšu palīdzēt citiem. Man galvā sabira idejas romāniem, kurus sāku rakstīt. Idejas turpina birt nu jau tik daudz, ka vairs nespēju visas pierakstīt. Tā es tik rakstīju un auklēju bērnu. Viss turpmākais notika pats no sevis. Sāka nākt piedāvājumi lasīt lekcijas, es piekritu un iemīlēju šo nodarbi. Es jau agrāk jutu, ka man gribētos būt lektoram, tikai nezināju, ko varētu stāstīt. Kad man palūdza pastāstīt par to, ko rakstu, piemēram, par bezatkritumu dzīves veidu, par minimālismu, par savām pārdomām par ideālu darbu vai ideālu pasauli, es ar prieku piekritu. Tā es atklāju, ka man ļoti patīk publiski uzstāties. Turklāt es vairs nekautrējos sev atzīt, ka man tas patīk. Dažas no šīm lekcijām manā maciņā ienesa arī naudu. Es gan dodos visur, kur aicina, pat, ja nemaksā, bet priecājos par katru apmaksāto darbiņu.

Tā es lēnām sapratu, ka turpinot darīt to, kas patīk no sirds, viss pārējais vienkārši notiks. Tā arī viss notika. Iespējas, kā nodrošināt iztiku sākām saredzēt vietās, kur agrāk to neredzējām. Diez gan strauji sāka transformēties mana domāšana, rāmis, jeb sistēma pilnībā nomainījās. Es pat pieņēmu domu, ka man nav jāatgriežas juristes darbā tikai tāpēc, ka man ir diploms, jo zinu, ka mana ambiciozā daba mani ātri ievilks vecajās lamatās, un es domāšu tikai par karjēru. Tā vietā biju gatava iet mežā sēnes lasīt un nodot tās par naudu, lai tikai varētu turpināt rakstīt. Vārdu sakot, darīt tādu darbu, kas man nelaupa radošumu, bet atbilst manām vērtībām. Tā es nolēmu neatgriezties savā vecajā sistēmā. Vairs neredzēju, ka to spētu. Visa mana uztvere bija mainījusies un tā joprojām turpina mainīties. Vienā essejā pat nav iespējams uzrakstīt, kas ir mainījies, kā es domāju tagad, jo tas šobrīd pastāvīgi transformējas. Es visu laiku izķeru dažādus gļukus savā prātā, kurus pārformēju un caur katru transformāciju, atklāju jaunu, brīnišķīgu pasauli un citus informācijas burbuļus.

Viens no piemēriem, turpinot darba attiecību tēmu, bija iedoma par “labajām/sliktajām” profesijām. Kopš mazotnes uzskatīju, ka pārdevēja ir slikts un pazemojošs darbs. Galvā skanēja tik daudz teicienu: “Mācies labi, lai nav veikalā par pārdevēju jāstrādā”! Kāpēc tieši šī profesija bija kritusi nežēlastība, es nezinu, taču tā bija. Bieži pat uz pārdevējām skatījos ar tādu kā žēlumu. Tagad man tas šķiet smieklīgi, bet skaidri atceros, ka jutos slikti, ka man, baltrocītei, tik viegls darbs, tik liels piķis, bet nabaga sievietei jāvergo pie kases. Es taču neko nezināju par šo vai citu sievieti, bet tikai piespraudītes “pārdevēja” dēļ prezumēju, ka viņai dzīvē grūti gājis. To, ka kādam šī profesija patiesībā ir bijis aicinājums kopš mazotnes, es pat iedomāties nespēju. Ja arī kāds man to teica, es to vienkārši nedzirdēju. Dzīvoju savā pārliecībā.

Taču tagad, kad citādāk uztveru informāciju, es pat savos līdzcilvēkos atklāju, ka starp tiem ir tādi, kuri kopš mazas meitenes vecuma sapņo par pārdevējas darbu. Tiesa, neviens nevēlas garas stundas, darbu brīvdienās un mazu algu, bet tā jau ir cita tēma par nelabvēlīgiem darba apstākļiem, un tādi ir arī jurista profesijā. Taču cilvēks mīl to, ka spēj palīdzēt klientam izvēlēties preces, ieteikt, komunicēt, parunāties. Cilvēkam patīk skaitīt naudu, aptaustīt daudz jaunu lietu, utt.

Es jau priecājos, ka spēju tolerantāk lūkoties uz šo profesiju, bet, acīmredzot, man bija jāpierāda sevi. Tā man nāca piedāvājums uz pusslodzi dažus mēnešus strādāt nelielā ģimenes veikalā ieber.lv, kas ir Zero Waste veikals, par pārdevēju. Esmu patiesi priecīga par šo iespēju. Es vairs neredzu tikai birku: “pārdevēja”, es redzu tik daudz iespēju: Iespēju socializēties, iepazīt cilvēkus, veicināt zaļu dzīves veidu, u.tml. Esmu priecīga, ka nekaunos no šīs profesijas, un manam aprobežotajam prātam šī ir milzīga uzvara.

Šādas un līdzīgus aizspriedumus es atklāju sevī mītam arvien biežāk, taču prieks, ka tagad spēju uz tiem paraudzīties no malas un mierpilni atvadīties, tādējādi kļūstot atvērtāka un iecietīgāka.

Iespējams, es nepareizi lietoju šo vārdu: “sistēma”, taču kaut kādā veidā, es jūtos tā it kā dzīvotu ārpus tās. Jo vairāk izdaru tā, kā “nemēdz” darīt, jo vairāk jaunas zināšana, pārliecības, citādas vērtības ieplūst manī. Es pat brīžiem jūtos tā, ka varu vērot sevi, savu dzīvi un domas tā kā no malas, un tajos brīžos tiešām redzu tādas kā mazas kustīgas kopiņas, kuras čum un mudž, bet tikai daži staigā tām apkārt, iekāpj vienā, otrā, trešā, bet nebaidās vienkārši klīst apkārt un priecāties par pasaules skaistumu. Savukārt vairākums, kuri čupiņās dzīvo pat nenojauš, ka viņu pasaulītei nemaz nav sienu un, ka viņu pasaulīte ir tikai maza čupiņa blakus citām mazām čupiņām.

*Foto no http://www.dzentlmenis.lv