Cik dulli ir vides aktīvisti?

Kad iztēlojos vides aktīvistus, manā prātā veidojas diezgan dullu cilvēku portrets. Šie ļaudis tur rokās plakātus ar pārmēru skaļiem saukļiem, un ar putām uz lūpām klaigā par briesmīgām lietām , kuras mēs, parastie cilvēki, negribam dzirdēt. Šad tad šie dullie izdara kaut ko galīgi traku – iešpļauj sejā kādam varenajam, aplej ar krāsu kādu kažokādā…

Stulbās rīsu paciņas!

Vai lasījāt par manu nepatiku pret tējas maisiņiem? Ja jā, tad ziniet, ka tie ir no plastmasas, nav dabai draudzīgi un izmaksā dārgi. Taču ir kaut tas, kas man nepatīk vēl vairāk – stulbās rīsu paciņas. Tiesa, bez rīsiem, šajās paciņas tiek fasēts viss, kas ienāk prātā – griķi, grūbas, prosa, bulgurs, kvinoja, u.c. Liela…

Stulbie tējas maisiņi

Uz rokas pirkstiem ir saskaitāmi latvieši, kuriem mājās nebūtu kārtīgi tējas krājumi. Mums nav tādu tējas dzeršanas tradīciju kā ķīniešiem vai britiem, taču latviešiem tēja ir mīļa. Pirms minimālisma posma manā dzīvē, man bija pamatīgs tējas plaukts. Es vēlējos spēt piedāvāt ciemiņiem super-duper plašu klāstu ar tējām. “Tēju dzersi?”…”ak kādu? Tu vaicā? Nu man ir…tāda,…

Kā es braucu “Burku” lūkoties

Šis ir detalizēts mana brauciena uz pirmo beziepakojuma veikalu “Burka” iztirzājums. Šis nav stāsts ar aizraujošiem notikumiem, tomēr ceru, ka mana atskaite noderēs kādam atkritumu samazināšanas tīkotājam, kurš dzīvo ārpus Rīgas un nespēj izlemt vai ir nepieciešams pēc pārtikas triekties tādu gaisa gabalu. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka braukt no Cēsīm uz Rīgu, lai iepirktu makaronus,…

Nokaunināsim mēslotājus

Pastaigājoties dažas dienas pēc ikgadējās Latvijas talkas, mēs ievērojām mežā nomestus svaigus atkritumus. Mans pastaigas kompanjons, riebīgās ainas ietekmēts, teica: “Kādā jēga talkai? Tāpat atradīsies cūkas, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem turpinās mest atkritumus.” Viņa dusmas un sašutums bija visnotaļ saprotams. Nav nekā kaitinošāka par cīņu ar vējdzirnavām. Atkritumu problēma ir vienas sasodīti lielas vējdzirnavas. Turklāt…

Miskastniece

Pirms pārcelšanās uz Cēsīm, es dzīvoju pierīgas ciematā Silakrogs. Tur ir dažas daudzdzīvokļu mājas, kuras ieskauj priežu meži un skaists meža ezers, kurā atveldzēties karstās vasaras dienās. Kā jau kārtīgā Latvijas ciematā, tajā bija gan aktīvie iedzīvotāji, kas rūpejas par ciema izaugsmi, gan tantes, kuras kopj puķu dobītes, gan sportisti, gan suņu saimnieki, gan dīvaini…

Pārdomas par Zero Waste

Es neesmu pilnīgs Zero Wasters. Šī ir vēl viena kauja, kurā es cietu sakāvi. Līdz pilnīgai neatkarībai no atkritumiem man vēl tāls ceļš ejams. Joprojām manā mājā ir atkritumu spainis. Tiesa, tas pildās gaužām lēni. Joprojām es ik pa laikam nopērku pārtiku plastmasa iepakojumā, kā arī izlietoju pa kādam maisiņam. Tomēr, cenšoties ieviest Zero Waste…

Tualetes papīra stāsts

Man vienmēr ir bijusi jocīga patika pret tualetes papīriem. Iespējams tas ir tādēļ, ka esmu augusi deviņdesmitos gados un vēl atceros laikus, kad pakaļu slaucīju ar pērnās nedēļas avīzi. Reiz mani vecāki ciemojās pie kaimiņiem, un es blakus istabā spēlējos ar krietni vecāko kaimiņa meitu. Toreiz man bija kādi septiņi vai astoņi gadi. Vispirms meitene…