Labs veids kā aizbēgt

Vakar apēdu vienu grāmatu. Sen nebiju uzgājusi grāmatu, kas liek to rīt lieliem kumosiem, tamdēļ šīs grāmatas baudīšana bija kā garda maltīte restorānā. Tie, kas mēdz bieži lasīt grāmatas pazīst šo aizraujošo sajūtu, kad uz mirkli atslēdzies un iegrimsti absolūti citā pasaulē, ieslīgsti personāžu ķermeņos un izjūti to, ko realitāte nav iedalījusi tavā dzīves spēlē….

Pirmais ieskats manā grāmatā

Nevienu nepārsteigšu ar savu atziņu, taču tik un tā to pateikšu. Rakstīt grāmatu ir sasodīti grūti! Tu raksti, raksti un raksti, tad pārlasi un pārraksti. Tad tavā dzīvē ienāk jaunas vēsmas un tu atkal ņem un pārraksti jau pārrakstīto. Tas ir neizbēgams process tādiem rakstniekiem – zaļknābjiem – kā es. Tikai pieredzējuši rakstniekiem vai totāliem…

Kā radās sapnis par rakstīšanu?

Bērnībā man riebās lasīt. Māte, būdama kaislīga grāmatu lasītāja, mudināja mani to darīt vairāk. Viņas centieni palika bez ievērības. Man patika dricelēt apkārt pa pagalmu un vārīt ziepes. Reiz, spiediena ietekmē, izlasīju Annas Sakses “Pasakas par ziediem”. Man, deviņgadīgai meitenei, tā likās ārkārtīgi drūma grāmata. Skolā lika lasīt Rūdolfa Blaumaņa “Nāves ēnā”, Fjodora Dostojevka “Noziegums…