Vai var sāpēt vairāk?

– Tev šis ir jāuzraksta! – man teica draudzene pēc tam, kad viņai izstāstīju savu stāstu. – Es uzrakstīšu, kad būs laiks, – es atbildēju. Beidzot šis laiks ir pienācis. Šis ir intīms un dziļi personisks stāsts. Šis ir stāsts no manas dzīves. Kāds, iespējams, pat pārmestu man, ka pārāk vaļsirdīgi dalos ar tik personīgiem…

Dzīvei nav jābūt grūtai

Grūtības ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Vai ne? Tā mums ir mācīts visu mūžu. Galu galā, ja viss nāktos viegli, tad izpaliktu gardais gandarījums pēc smagi paveikta darba. Turklāt izrāpošana cauri smagiem dzīves posmiem veido mūs spēcīgākus. Kā saka – tā rūdās tērauds! Tomēr kā tas nākas, ka kāds spēj saņemties un iziet cauri grūtībām kā…

Bērna loģika

Kad man bija kādi…hmm, teiksim astoņi gadi (precīzu vecumu neatceros), es sačakarēju dzīvoklim koridoru. Apzināti. Redziet, mani vecāki jau mēnešiem ilgi runāja, ka koridorā ir jāuztaisa remonts. Viņi regulāri prātuļoja: ko un kā vajadzētu darīt, kā līmēt tapetes, kādu grīdu veidot. Tādam sīkajam kā es, šīs sarunas šķita velkamies mūžīgi. Viņi tik runāja un runāja,…

Kā rodas piens?

Šoreiz sākšu eseju ar ātru atbildi uz virsraksta jautājumu. Piens ikvienam zīdītājam rodas tikai pēc tam, kad tas ir apaugļojies un viņam piedzimst bērniņš. Šis piens dabā ir paredzēts, lai nodrošinātu  jauno atvasi ar viņam nepieciešamo uzturu. Govis un Kazas ir tādi paši zīdītāji kā cilvēks, žurkas, kaķi, suņi un citi. Arī šiem dzīvniekiem piens…

Iet pret straumi

Paceliet roku, ja jums reizēm ir sajūta, ka ejiet pret straumi! Manā iztēlē šobrīd augšā uzšaujas roku jūra. Kāds, iespējams, pacēla roku, jo nodomāja, ka vaicāju par to sajūtu, kad šķiet, ka viss ir grūti – nauda nepelnās, bērni neklausa, darbā nevedās. Šoreiz ne par to, bet gan sajūtu, kad jūties viens un nesaprasts. Kad…

Cik naudas ir manā maciņā?

Bērns savā naivumā ir dabiski viedāks par vairums pieaugušo. Bērnam eksistē tikai balts vai melns, viņš visu uztver tieši, un viņa viedokli neveido dzīves laikā nomaldījusies vērtību skala. Kad biju maza meitene, šķiet, septiņus gadus veca, man mamma iedeva 50 santīmus draudzenes dāvanas iegādei. To dienu spilgti atceros, jo piedzīvoju virkni nozīmīgu notikumu – draudzenes…

Stulbās rīsu paciņas!

Vai lasījāt par manu nepatiku pret tējas maisiņiem? Ja jā, tad ziniet, ka tie ir no plastmasas, nav dabai draudzīgi un izmaksā dārgi. Taču ir kaut tas, kas man nepatīk vēl vairāk – stulbās rīsu paciņas. Tiesa, bez rīsiem, šajās paciņas tiek fasēts viss, kas ienāk prātā – griķi, grūbas, prosa, bulgurs, kvinoja, u.c. Liela…

Stulbie tējas maisiņi

Uz rokas pirkstiem ir saskaitāmi latvieši, kuriem mājās nebūtu kārtīgi tējas krājumi. Mums nav tādu tējas dzeršanas tradīciju kā ķīniešiem vai britiem, taču latviešiem tēja ir mīļa. Pirms minimālisma posma manā dzīvē, man bija pamatīgs tējas plaukts. Es vēlējos spēt piedāvāt ciemiņiem super-duper plašu klāstu ar tējām. “Tēju dzersi?”…”ak kādu? Tu vaicā? Nu man ir…tāda,…

Sasodīts, es tomēr novecoju

Vispār man nav bail novecot. Man ir bail no vecuma marazma, artrīta, protēzēm un tamlīdzīgām vecuma piedevām, taču būt vecam man šķiet pat burvīgi – tu vari uzvesties jocīgi un attaisnoties ar vecumu, lai kā tu dejotu, tas visus uzjautrinās, uz jaunākiem cilvēkiem var skatīties ar “ak jūs jaunie, naivie” skatienu un vispār ir kaudze…

Ideālas pasaules ideāla profesija

Ideālas pasaules ideāla profesija ir tāda, kuru cilvēks veic ar prieku. Kādam tas būtu pārdevējas amats, citam ārsta profesija, vēl kādam ugunsdzēsēja darbs. Diez vai cilvēki izvēlētos asenizatora profesiju, bet, kas to lai zina, iespējams, tieši šis ir kāda sapņu darbs. Ideālā pasaulē cilvēki spētu pilnvērtīgi funkcionēt un apmierināt savas vajadzības pat, ja nebūt nekāda…

Kā atrast pazudušo telefonu, jeb pasaule ir pilna labuļu

Bij tāds gadījums… Ar vēlmi iepirkt svaigus augļus, devos uz Super Netto iepirkties. Veikals feins, cenas zemas, tik pārdevējām tur netīk, ka es augļus lieku savos auduma maisiņos, drusku papukst, bet parasti liekas mierā. Iznākot no veikala es nozaudēju telefonu. Diemžēl esmu tāds muļķis, kurš visu savu iedzīvi tur pie telefona, tāpēc tā vāciņā man…

Nozīmīgie svešinieki

Atceraties tos mirkļus filmās, kad svešinieks saka episkus vārdus, kas maina galvenā varoņa domas? Parasti fonā sāk skanēt mūzika un viņš attopas, ka patiesi un dziļi mīl savu labāko draudzeni, un kā ķerts skrien viņai pakaļ pa lidostu. Nekļūdīšos sakot, ka vairums skatītāju nodomā: “skaisti, bet dzīvē tā nenotiek!” Es vēlos jums pastāstīt, ka notiek…

Filmas, kuras iesaku noskatīties

Kad pirmo reizi noskatījos filmu “Forests Gamps”, tad sapratu, ka kļūšu par kino narkomānu. Toreiz man bija septiņi vai astoņi gadi. Es tikko biju iepazinusi kabeļtelevīziju ar tās sniegtajiem pasaules brīnumiem PRO 7, RTL un VIVA. Šie ārzemju televīzijas kanāli ar košajām reklāmām, Holivudas kino filmām un manai ausij svešo vācu valodu šķita absolūts kosmoss…

Kailā patiesība

Esmu uzsākusi darbu pie jauna projekta, kas ir nolaupījis manu laiku, atņēmis enerģiju, iekrampējies manās smadzenēs un dažbrīd šķiet, ka aiznesīs prom arī veselo saprātu. Šis projekts ir veids, kā es centīšos pasauli (Latviju) padarīt labāku, taču, lai to paveiktu kvalitatīvi man ir jāiegulda neiedomājami daudz darba un es pastāvīgi baidos, ka padošos un atstāšu…

Miera oāze

Ceturtdienas pēcpusdienā, pēc dēla pamošanās no diendusiņas, kopā ar vīru nolēmām doties izbraucienā ar riteneņiem pa pilsētu. Vīrs teicās, ka parādīšot man skaistu vietu, kuru agrāk nebija ievērojis, vien šogad, nākot kājām no slimnīcas, pamanījis cik skaists dabas nostūris ir Cēsīs. Citu plānu man nebija, tamdēļ piekritu braukt miera oāzi lūkoties. Silta vasaras vēja ieskauti…

Bomzis

Otrdienas rītā ar vīru un dēlu devāmies pastaigā uz Ruckas parku, kur aplokā ganās trīs zirgi. Pa ceļam saplūcām koku lapas un sulīgu zāli ar ko pacienāt kleperus. Pēc ierašanās parkā, diemžēl konstatējām, ka zirgi ganās tālākajā aploka stūrī. Sakām pievērst to uzmanību – plivinājām pa gaisu saplūktos zaļumus, klukstinājām mēli, svilpām un saucām, bet […]

Labs veids kā aizbēgt

Vakar apēdu vienu grāmatu. Sen nebiju uzgājusi grāmatu, kas liek to rīt lieliem kumosiem, tamdēļ šīs grāmatas baudīšana bija kā garda maltīte restorānā. Tie, kas mēdz bieži lasīt grāmatas pazīst šo aizraujošo sajūtu, kad uz mirkli atslēdzies un iegrimsti absolūti citā pasaulē, ieslīgsti personāžu ķermeņos un izjūti to, ko realitāte nav iedalījusi tavā dzīves spēlē….

Vietas dvēsele

Nesen atgriezos no mīlētākās pilsētas Latvijā – Ventspils. Kopš grūtniecības sākuma nebiju ceļojusi. Šis bija mans pirmais mazais ceļojums/izbrauciens pēc bērna piedzimšanas. Tagad, esot atpakaļ Cēsīs, nespēju saprast – kāpēc Ventspils ir tik mīlēta? Tā tiešām ir skaista, un it visur ir domāts par bērniem. Tajā ir ērti pārvietoties ar ratiem, tur ir varenas strūklakas,…

Miskastniece

Pirms pārcelšanās uz Cēsīm, es dzīvoju pierīgas ciematā Silakrogs. Tur ir dažas daudzdzīvokļu mājas, kuras ieskauj priežu meži un skaists meža ezers, kurā atveldzēties karstās vasaras dienās. Kā jau kārtīgā Latvijas ciematā, tajā bija gan aktīvie iedzīvotāji, kas rūpejas par ciema izaugsmi, gan tantes, kuras kopj puķu dobītes, gan sportisti, gan suņu saimnieki, gan dīvaini…

Kā es bērniem tikumu nemācīju

Nesen devos ar savu nepilnu gadu veco dēliņu pastaigā uz apkaimes spēļu laukumu. Tur es iesēdināju bērniņu šūpolēs, un abi vērojām divus puikas spēlējam futbolu. Puišiem varētu būt septiņi vai astoņi gadi. Es gan esmu galīgi neprofesionāla mamma un man citu bērnu vecumu noteikšana nepadodas. Tomēr ceru, ka vismaz aptuveni tāds ir šī stāsta galveno…

Tualetes papīra stāsts

Man vienmēr ir bijusi jocīga patika pret tualetes papīriem. Iespējams tas ir tādēļ, ka esmu augusi deviņdesmitos gados un vēl atceros laikus, kad pakaļu slaucīju ar pērnās nedēļas avīzi. Reiz mani vecāki ciemojās pie kaimiņiem, un es blakus istabā spēlējos ar krietni vecāko kaimiņa meitu. Toreiz man bija kādi septiņi vai astoņi gadi. Vispirms meitene…