Labie darbi

Labdarību esot izgudrojuši ļauni cilvēki, lai viņi varētu izlikties par labiem ļaudīm. Tā esmu dzirdējusi cilvēkus runājam. Pat, ja labdarību izgudroja pats nelabais, kāda starpība – labdarība ir iespēja katram cilvēkam neatkarīgi no viņa motīviem palīdzēt. Slavenās Nobela prēmijas dibinātājs vispirms izgudroja dinamītu, sprāgstvielu, kura pasaulei radījusi postažu un tās dēļ ir miruši tūkstošiem cilvēku,…

Ideālas pasaules ideāla profesija

Ideālas pasaules ideāla profesija ir tāda, kuru cilvēks veic ar prieku. Kādam tas būtu pārdevējas amats, citam ārsta profesija, vēl kādam ugunsdzēsēja darbs. Diez vai cilvēki izvēlētos asenizatora profesiju, bet, kas to lai zina, iespējams, tieši šis ir kāda sapņu darbs. Ideālā pasaulē cilvēki spētu pilnvērtīgi funkcionēt un apmierināt savas vajadzības pat, ja nebūt nekāda…

Kā atrast pazudušo telefonu, jeb pasaule ir pilna labuļu

Bij tāds gadījums… Ar vēlmi iepirkt svaigus augļus, devos uz Super Netto iepirkties. Veikals feins, cenas zemas, tik pārdevējām tur netīk, ka es augļus lieku savos auduma maisiņos, drusku papukst, bet parasti liekas mierā. Iznākot no veikala es nozaudēju telefonu. Diemžēl esmu tāds muļķis, kurš visu savu iedzīvi tur pie telefona, tāpēc tā vāciņā man…

Grāmata, kas pārsteidza

Es nemēdzu lasīt pašpalīdzības grāmatas, izņemot, ja to ieteicis kāds uzticams cilvēks vai grāmata pie manis nonākusi interesantā veidā. Nezinu vai “paceļam uz tualeti” ir interesants veids, taču šī grāmata ienāca manā dzīvē un jauki, ka tā. Grāmatas nosaukums ir Anticancer. Pretvēža dzīvesveids (Deivids Servens-Šreibers, MD, PHD).  Parasti eju garām šāda nosaukuma grāmatām, kur jau…

Otrais ieskats manā grāmatā

Grāmata “Aitas” joprojām top un pat es pati nezinu kāds būs tās nobeigums. Kārļa stāsts var pārtapt garā vairāku grāmatu sērijā un tikpat labi tā var būt īsa novele. Es pati nezinu ne kā šī grāmata beigsies, ne to cik gara tā būs. Kad rakstu, tad es nedomāju par vēstījumu, es vienkārši bliežu ārā to…

Nozīmīgie svešinieki

Atceraties tos mirkļus filmās, kad svešinieks saka episkus vārdus, kas maina galvenā varoņa domas? Parasti fonā sāk skanēt mūzika un viņš attopas, ka patiesi un dziļi mīl savu labāko draudzeni, un kā ķerts skrien viņai pakaļ pa lidostu. Nekļūdīšos sakot, ka vairums skatītāju nodomā: “skaisti, bet dzīvē tā nenotiek!” Es vēlos jums pastāstīt, ka notiek…

Minimālistu auto

Lai gan raksta virsraksts aicina domāt, ka šis ieraksts būs par minimālistu šķirai piederīgo automašīnu markām, tas tā tomēr nebūs. Nolēmu padalīties ar savu stāstu par to, kā mana ģimene izvēlējās braukt ar gaužām mazu un vecu auto. Varbūt mūsu apsvērumi, kas nebūt nav jauni un oriģināli, kādam palīdzēs apdomāt savus auto izvēles paradumus un…

Filmas, kuras iesaku noskatīties

Kad pirmo reizi noskatījos filmu “Forests Gamps”, tad sapratu, ka kļūšu par kino narkomānu. Toreiz man bija septiņi vai astoņi gadi. Es tikko biju iepazinusi kabeļtelevīziju ar tās sniegtajiem pasaules brīnumiem PRO 7, RTL un VIVA. Šie ārzemju televīzijas kanāli ar košajām reklāmām, Holivudas kino filmām un manai ausij svešo vācu valodu šķita absolūts kosmoss…

Kailā patiesība

Esmu uzsākusi darbu pie jauna projekta, kas ir nolaupījis manu laiku, atņēmis enerģiju, iekrampējies manās smadzenēs un dažbrīd šķiet, ka aiznesīs prom arī veselo saprātu. Šis projekts ir veids, kā es centīšos pasauli (Latviju) padarīt labāku, taču, lai to paveiktu kvalitatīvi man ir jāiegulda neiedomājami daudz darba un es pastāvīgi baidos, ka padošos un atstāšu…

Minimālistu virtuve

Šajā mēnesī manā dzīvē notika vairāki “beidzot”. Beidzot atvērās IKEA (tehniski atvērās jau augusta beigās, bet es turp aizbraucu septembrī.) Beidzot mēs nopirkām ilgi gaidīto virtuves iekārtu un beidzot vīrs to salika. Kopš pārvākšanās uz Cēsīm (pagājuši jau pieci mēneši), mēs dzīvojām bez virtuves iekārtas. Studentam tas būtu nieks, taču ģimenei ar bērnu, kas visas…

Miera oāze

Ceturtdienas pēcpusdienā, pēc dēla pamošanās no diendusiņas, kopā ar vīru nolēmām doties izbraucienā ar riteneņiem pa pilsētu. Vīrs teicās, ka parādīšot man skaistu vietu, kuru agrāk nebija ievērojis, vien šogad, nākot kājām no slimnīcas, pamanījis cik skaists dabas nostūris ir Cēsīs. Citu plānu man nebija, tamdēļ piekritu braukt miera oāzi lūkoties. Silta vasaras vēja ieskauti…

Kā es braucu “Burku” lūkoties

Šis ir detalizēts mana brauciena uz pirmo beziepakojuma veikalu “Burka” iztirzājums. Šis nav stāsts ar aizraujošiem notikumiem, tomēr ceru, ka mana atskaite noderēs kādam atkritumu samazināšanas tīkotājam, kurš dzīvo ārpus Rīgas un nespēj izlemt vai ir nepieciešams pēc pārtikas triekties tādu gaisa gabalu. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka braukt no Cēsīm uz Rīgu, lai iepirktu makaronus,…

Bomzis

Otrdienas rītā ar vīru un dēlu devāmies pastaigā uz Ruckas parku, kur aplokā ganās trīs zirgi. Pa ceļam saplūcām koku lapas un sulīgu zāli ar ko pacienāt kleperus. Pēc ierašanās parkā, diemžēl konstatējām, ka zirgi ganās tālākajā aploka stūrī. Sakām pievērst to uzmanību – plivinājām pa gaisu saplūktos zaļumus, klukstinājām mēli, svilpām un saucām, bet […]

Labs veids kā aizbēgt

Vakar apēdu vienu grāmatu. Sen nebiju uzgājusi grāmatu, kas liek to rīt lieliem kumosiem, tamdēļ šīs grāmatas baudīšana bija kā garda maltīte restorānā. Tie, kas mēdz bieži lasīt grāmatas pazīst šo aizraujošo sajūtu, kad uz mirkli atslēdzies un iegrimsti absolūti citā pasaulē, ieslīgsti personāžu ķermeņos un izjūti to, ko realitāte nav iedalījusi tavā dzīves spēlē….

Vietas dvēsele

Nesen atgriezos no mīlētākās pilsētas Latvijā – Ventspils. Kopš grūtniecības sākuma nebiju ceļojusi. Šis bija mans pirmais mazais ceļojums/izbrauciens pēc bērna piedzimšanas. Tagad, esot atpakaļ Cēsīs, nespēju saprast – kāpēc Ventspils ir tik mīlēta? Tā tiešām ir skaista, un it visur ir domāts par bērniem. Tajā ir ērti pārvietoties ar ratiem, tur ir varenas strūklakas,…

Pirmais ieskats manā grāmatā

Nevienu nepārsteigšu ar savu atziņu, taču tik un tā to pateikšu. Rakstīt grāmatu ir sasodīti grūti! Tu raksti, raksti un raksti, tad pārlasi un pārraksti. Tad tavā dzīvē ienāk jaunas vēsmas un tu atkal ņem un pārraksti jau pārrakstīto. Tas ir neizbēgams process tādiem rakstniekiem – zaļknābjiem – kā es. Tikai pieredzējuši rakstniekiem vai totāliem…

Par ko balsot vēlēšanās, jeb kā mainīt savu pasauli

Marks Mansons ir čalis, kas internetā raksta pašpalīdzības gudrības. Man patīk kā viņš raksta un ko viņš raksta. Vienu dienu uzdūros viņa esejai 6 Things People Should Give Fewer Fucks About un nolēmu, ka man ir jāpadalās ar viņa teikto. Lūk daļa no viņa esejas (tas nav tiešs tulkojums, bet gan mans viņa esejas latviskojums): P.S….

Cilvēks ir visu lietu mērs

Intelektuāli spriedelējumi nav mana stiprā puse, nedz arī šajā blogā ierasta lieta. Tomēr laiku pa laikam, vēlos uzrakstīt arī pa kādai gudrākai domai. Nezinu vai man tas izdosies, bet vismaz mēģināšu. “Cilvēks ir visu lietu mērs” Pitagors Ja es atrastu maģisku pudeli, no kuras pēc paberzēšanas izlīstu Džins ar spēcīgiem krūšu muskuļiem, ogļu melniem matiem…

Nokaunināsim mēslotājus

Pastaigājoties dažas dienas pēc ikgadējās Latvijas talkas, mēs ievērojām mežā nomestus svaigus atkritumus. Mans pastaigas kompanjons, riebīgās ainas ietekmēts, teica: “Kādā jēga talkai? Tāpat atradīsies cūkas, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem turpinās mest atkritumus.” Viņa dusmas un sašutums bija visnotaļ saprotams. Nav nekā kaitinošāka par cīņu ar vējdzirnavām. Atkritumu problēma ir vienas sasodīti lielas vējdzirnavas. Turklāt…

Baisais padušu smārds

Runāt vai rakstīt par ķermeņa smaku, iespējams, ir ārpus pieklājības robežām. Ņemot vērā, ka esmu iepriekš rakstījusi par dibena slaucīšanu, tad šķiet, ka šo robežu esmu šķērsojusi jau sen. Diemžēl manī sēž šis stāsts un vēlas izlauzties uz āru. Šoreiz par pamatu tam ir cerība, ka kādam lasītājam manis rakstītais noderēs un viņš pirks krietni…

Miskastniece

Pirms pārcelšanās uz Cēsīm, es dzīvoju pierīgas ciematā Silakrogs. Tur ir dažas daudzdzīvokļu mājas, kuras ieskauj priežu meži un skaists meža ezers, kurā atveldzēties karstās vasaras dienās. Kā jau kārtīgā Latvijas ciematā, tajā bija gan aktīvie iedzīvotāji, kas rūpejas par ciema izaugsmi, gan tantes, kuras kopj puķu dobītes, gan sportisti, gan suņu saimnieki, gan dīvaini…

Nepieciešamās galējības

Mēs dzīvojam kontrastu laikmetā. Kamēr vienā pasaules malā ir iespējams iesniegt tiesā sūdzību par absurdiem niekiem, tikmēr citā tiek smagi pārkāptas cilvēktiesības. Kamēr pasaulē tūkstošiem cilvēku dienā mirst no bada, Amerikas Savienotās valstis vien iztērē no aptaukošanās izraisītu slimību ārstēšanai piecus simtus miljonu dolārus dienā*. Kamēr vieni cilvēki dienā pēc sevis atstāj kaudzi atkritumu, citi…

Kā es bērniem tikumu nemācīju

Nesen devos ar savu nepilnu gadu veco dēliņu pastaigā uz apkaimes spēļu laukumu. Tur es iesēdināju bērniņu šūpolēs, un abi vērojām divus puikas spēlējam futbolu. Puišiem varētu būt septiņi vai astoņi gadi. Es gan esmu galīgi neprofesionāla mamma un man citu bērnu vecumu noteikšana nepadodas. Tomēr ceru, ka vismaz aptuveni tāds ir šī stāsta galveno…

Beidzot esmu stilīga 2: kā tas notika

Pēc essejas “Beidzot esmu stilīga!” publicēšanas vairāki cilvēki mani mudināja detalizētāk  pastāstīt par procesu, kā līdz tam nonācu. Diez vai spēšu dot vadlīnijas, kā efektīvi iztīrīt skapi. Tomēr es piedalīšos ar savu pieredzi un ceru, ka tā jums noderēs. Apmēram pirms diviem gadiem pirmo reizi sāku nopietni atbrīvoties no drēbēm. To skaits skapī bija sasniedzis…

Dzīvosim draudzīgi

Atceros, ka bērnībā domāju – mans tētis ir pats krutākais čalis miestā. Kad mēs gājām pa ielu, viņš sveicinājās ar visiem, ko satikām. Viņš allaž apstājās un runājās ar man svešiem onkoļiem. Es to vēroju un domāju, ka viņš pazīst visus, iespējams, pat valsts prezidentu. Reiz es tētim jautāju: “Cik tev ir draugu?” Pirms viņš…

Pārgājiens un Es

Došanās garos, izaicinošos, grūtos pārgājienos ir brīnišķīga nodarbe. Tā ir iespēja izveidot saikni ar dabu, sakārtot domas, uzlabot veselību. Tajā nav nekā negatīva. Tāpēc es nebrīnos, ka arvien populārāka kļūst pārgājienu organizēšana lielām ļaužu masām. Cilvēkiem patīk skriet baros, kāpēc, lai nepatiktu ganīties pa dabu baros. Es, diemžēl, nekad neesmu piedalījusies nevienā masu pārgājienā. Mani…

Pārdomas par Zero Waste

Es neesmu pilnīgs Zero Wasters. Šī ir vēl viena kauja, kurā es cietu sakāvi. Līdz pilnīgai neatkarībai no atkritumiem man vēl tāls ceļš ejams. Joprojām manā mājā ir atkritumu spainis. Tiesa, tas pildās gaužām lēni. Joprojām es ik pa laikam nopērku pārtiku plastmasa iepakojumā, kā arī izlietoju pa kādam maisiņam. Tomēr, cenšoties ieviest Zero Waste…

Kā radās sapnis par rakstīšanu?

Bērnībā man riebās lasīt. Māte, būdama kaislīga grāmatu lasītāja, mudināja mani to darīt vairāk. Viņas centieni palika bez ievērības. Man patika dricelēt apkārt pa pagalmu un vārīt ziepes. Reiz, spiediena ietekmē, izlasīju Annas Sakses “Pasakas par ziediem”. Man, deviņgadīgai meitenei, tā likās ārkārtīgi drūma grāmata. Skolā lika lasīt Rūdolfa Blaumaņa “Nāves ēnā”, Fjodora Dostojevka “Noziegums…

Beidzot esmu stilīga!

Patiesībā es neesmu stilīga. Domāju, ka cilvēki mani par tādu nedēvētu. Taču beidzot, 29 gadu vecumā, es jūtos lieliski savā apģērbā. Lai gan manu garderobi galvenokārt veido džinsi, t-krekli un kedas, tomēr, ejot pa ielu, beidzot esmu lepna par savu izskatu. Agrāk man bija neskaitāmi daudz drēbju un šķiet kādi sešdesmit pāru apavu. Es vienmēr…

Tualetes papīra stāsts

Man vienmēr ir bijusi jocīga patika pret tualetes papīriem. Iespējams tas ir tādēļ, ka esmu augusi deviņdesmitos gados un vēl atceros laikus, kad pakaļu slaucīju ar pērnās nedēļas avīzi. Reiz mani vecāki ciemojās pie kaimiņiem un es blakus istabā spēlējos ar krietni vecāko kaimiņu meitu. Toreiz man bija kādi gadi septiņi vai astoņi. Vispirms meitene…