Kā es braucu “Burku” lūkoties

Šis ir detalizēts mana brauciena uz pirmo beziepakojuma veikalu “Burka” iztirzājums. Šis nav stāsts ar aizraujošiem notikumiem, tomēr ceru, ka mana atskaite noderēs kādam atkritumu samazināšanas tīkotājam, kurš dzīvo ārpus Rīgas un nespēj izlemt vai ir nepieciešams pēc pārtikas triekties tādu gaisa gabalu. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka braukt no Cēsīm uz Rīgu, lai iepirktu makaronus,…

Bomzis

Otrdienas rītā ar vīru un dēlu devāmies pastaigā uz Ruckas parku, kur aplokā ganās trīs zirgi. Pa ceļam saplūcām koku lapas un sulīgu zāli ar ko pacienāt kleperus. Pēc ierašanās parkā, diemžēl konstatējām, ka zirgi ganās tālākajā aploka stūrī. Sakām pievērst to uzmanību – plivinājām pa gaisu saplūktos zaļumus, klukstinājām mēli, svilpām un saucām, bet […]

Labs veids kā aizbēgt

Vakar apēdu vienu grāmatu. Sen nebiju uzgājusi grāmatu, kas liek to rīt lieliem kumosiem, tamdēļ šīs grāmatas baudīšana bija kā garda maltīte restorānā. Tie, kas mēdz bieži lasīt grāmatas pazīst šo aizraujošo sajūtu, kad uz mirkli atslēdzies un iegrimsti absolūti citā pasaulē, ieslīgsti personāžu ķermeņos un izjūti to, ko realitāte nav iedalījusi tavā dzīves spēlē….

Vietas dvēsele

Nesen atgriezos no mīlētākās pilsētas Latvijā – Ventspils. Kopš grūtniecības sākuma nebiju ceļojusi. Šis bija mans pirmais mazais ceļojums/izbrauciens pēc bērna piedzimšanas. Tagad, esot atpakaļ Cēsīs, nespēju saprast – kāpēc Ventspils ir tik mīlēta? Tā tiešām ir skaista, un it visur ir domāts par bērniem. Tajā ir ērti pārvietoties ar ratiem, tur ir varenas strūklakas,…

Pirmais ieskats manā grāmatā

Nevienu nepārsteigšu ar savu atziņu, taču tik un tā to pateikšu. Rakstīt grāmatu ir sasodīti grūti! Tu raksti, raksti un raksti, tad pārlasi un pārraksti. Tad tavā dzīvē ienāk jaunas vēsmas un tu atkal ņem un pārraksti jau pārrakstīto. Tas ir neizbēgams process tādiem rakstniekiem – zaļknābjiem – kā es. Tikai pieredzējuši rakstniekiem vai totāliem…

Par ko balsot vēlēšanās, jeb kā mainīt savu pasauli

Marks Mansons ir čalis, kas internetā raksta pašpalīdzības gudrības. Man patīk kā viņš raksta un ko viņš raksta. Vienu dienu uzdūros viņa esejai 6 Things People Should Give Fewer Fucks About un nolēmu, ka man ir jāpadalās ar viņa teikto. Lūk daļa no viņa esejas (tas nav tiešs tulkojums, bet gan mans viņa esejas latviskojums): P.S….

Cilvēks ir visu lietu mērs

Intelektuāli spriedelējumi nav mana stiprā puse, nedz arī šajā blogā ierasta lieta. Tomēr laiku pa laikam, vēlos uzrakstīt arī pa kādai gudrākai domai. Nezinu vai man tas izdosies, bet vismaz mēģināšu. “Cilvēks ir visu lietu mērs” Pitagors Ja es atrastu maģisku pudeli, no kuras pēc paberzēšanas izlīstu Džins ar spēcīgiem krūšu muskuļiem, ogļu melniem matiem…

Nokaunināsim mēslotājus

Pastaigājoties dažas dienas pēc ikgadējās Latvijas talkas, mēs ievērojām mežā nomestus svaigus atkritumus. Mans pastaigas kompanjons, riebīgās ainas ietekmēts, teica: “Kādā jēga talkai? Tāpat atradīsies cūkas, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem turpinās mest atkritumus.” Viņa dusmas un sašutums bija visnotaļ saprotams. Nav nekā kaitinošāka par cīņu ar vējdzirnavām. Atkritumu problēma ir vienas sasodīti lielas vējdzirnavas. Turklāt…

Baisais padušu smārds

Runāt vai rakstīt par ķermeņa smaku, iespējams, ir ārpus pieklājības robežām. Ņemot vērā, ka esmu iepriekš rakstījusi par dibena slaucīšanu, tad šķiet, ka šo robežu esmu šķērsojusi jau sen. Diemžēl manī sēž šis stāsts un vēlas izlauzties uz āru. Šoreiz par pamatu tam ir cerība, ka kādam lasītājam manis rakstītais noderēs un viņš pirks krietni…

Miskastniece

Pirms pārcelšanās uz Cēsīm, es dzīvoju pierīgas ciematā Silakrogs. Tur ir dažas daudzdzīvokļu mājas, kuras ieskauj priežu meži un skaists meža ezers, kurā atveldzēties karstās vasaras dienās. Kā jau kārtīgā Latvijas ciematā, tajā bija gan aktīvie iedzīvotāji, kas rūpejas par ciema izaugsmi, gan tantes, kuras kopj puķu dobītes, gan sportisti, gan suņu saimnieki, gan dīvaini…

Nepieciešamās galējības

Mēs dzīvojam kontrastu laikmetā. Kamēr vienā pasaules malā ir iespējams iesniegt tiesā sūdzību par absurdiem niekiem, tikmēr citā tiek smagi pārkāptas cilvēktiesības. Kamēr pasaulē tūkstošiem cilvēku dienā mirst no bada, Amerikas Savienotās valstis vien iztērē no aptaukošanās izraisītu slimību ārstēšanai piecus simtus miljonu dolārus dienā*. Kamēr vieni cilvēki dienā pēc sevis atstāj kaudzi atkritumu, citi…

Kā es bērniem tikumu nemācīju

Nesen devos ar savu nepilnu gadu veco dēliņu pastaigā uz apkaimes spēļu laukumu. Tur es iesēdināju bērniņu šūpolēs, un abi vērojām divus puikas spēlējam futbolu. Puišiem varētu būt septiņi vai astoņi gadi. Es gan esmu galīgi neprofesionāla mamma un man citu bērnu vecumu noteikšana nepadodas. Tomēr ceru, ka vismaz aptuveni tāds ir šī stāsta galveno…

Beidzot esmu stilīga 2: kā tas notika

Pēc essejas “Beidzot esmu stilīga!” publicēšanas vairāki cilvēki mani mudināja detalizētāk  pastāstīt par procesu, kā līdz tam nonācu. Diez vai spēšu dot vadlīnijas, kā efektīvi iztīrīt skapi. Tomēr es piedalīšos ar savu pieredzi un ceru, ka tā jums noderēs. Apmēram pirms diviem gadiem pirmo reizi sāku nopietni atbrīvoties no drēbēm. To skaits skapī bija sasniedzis…

Dzīvosim draudzīgi

Atceros, ka bērnībā domāju – mans tētis ir pats krutākais čalis miestā. Kad mēs gājām pa ielu, viņš sveicinājās ar visiem, ko satikām. Viņš allaž apstājās un runājās ar man svešiem onkoļiem. Es to vēroju un domāju, ka viņš pazīst visus, iespējams, pat valsts prezidentu. Reiz es tētim jautāju: “Cik tev ir draugu?” Pirms viņš…

Pārgājiens un Es

Došanās garos, izaicinošos, grūtos pārgājienos ir brīnišķīga nodarbe. Tā ir iespēja izveidot saikni ar dabu, sakārtot domas, uzlabot veselību. Tajā nav nekā negatīva. Tāpēc es nebrīnos, ka arvien populārāka kļūst pārgājienu organizēšana lielām ļaužu masām. Cilvēkiem patīk skriet baros, kāpēc, lai nepatiktu ganīties pa dabu baros. Es, diemžēl, nekad neesmu piedalījusies nevienā masu pārgājienā. Mani…

Pārdomas par Zero Waste

Es neesmu pilnīgs Zero Wasters. Šī ir vēl viena kauja, kurā es cietu sakāvi. Līdz pilnīgai neatkarībai no atkritumiem man vēl tāls ceļš ejams. Joprojām manā mājā ir atkritumu spainis. Tiesa, tas pildās gaužām lēni. Joprojām es ik pa laikam nopērku pārtiku plastmasa iepakojumā, kā arī izlietoju pa kādam maisiņam. Tomēr, cenšoties ieviest Zero Waste…

Kā radās sapnis par rakstīšanu?

Bērnībā man riebās lasīt. Māte, būdama kaislīga grāmatu lasītāja, mudināja mani to darīt vairāk. Viņas centieni palika bez ievērības. Man patika dricelēt apkārt pa pagalmu un vārīt ziepes. Reiz, spiediena ietekmē, izlasīju Annas Sakses “Pasakas par ziediem”. Man, deviņgadīgai meitenei, tā likās ārkārtīgi drūma grāmata. Skolā lika lasīt Rūdolfa Blaumaņa “Nāves ēnā”, Fjodora Dostojevka “Noziegums…

Beidzot esmu stilīga!

Patiesībā es neesmu stilīga. Domāju, ka cilvēki mani par tādu nedēvētu. Taču beidzot, 29 gadu vecumā, es jūtos lieliski savā apģērbā. Lai gan manu garderobi galvenokārt veido džinsi, t-krekli un kedas, tomēr, ejot pa ielu, beidzot esmu lepna par savu izskatu. Agrāk man bija neskaitāmi daudz drēbju un šķiet kādi sešdesmit pāru apavu. Es vienmēr…

Tualetes papīra stāsts

Man vienmēr ir bijusi jocīga patika pret tualetes papīriem. Iespējams tas ir tādēļ, ka esmu augusi deviņdesmitos gados un vēl atceros laikus, kad pakaļu slaucīju ar pērnās nedēļas avīzi. Reiz mani vecāki ciemojās pie kaimiņiem un es blakus istabā spēlējos ar krietni vecāko kaimiņu meitu. Toreiz man bija kādi gadi septiņi vai astoņi. Vispirms meitene…