Kā manā ģimenē ienāca mājmācības ideja?

Var teikt, ka ideja par mājmācību manā ģimenē ienāca pēkšņi, neplānoti un druskucīt amizanti. Līdz pat šā gada vasarai, es nezināju, ka Latvijā vispār ir iespējams mājskolot bērnu. Nezināju, ka eksistē arī tālmācība jau no pirmās klases. Šīs vienkārši nebija manā dzīvē aktuālas tēmas. Tā kā man pašai skolā patika (bērnudārzā neesmu gājusi), tad arī domas, ka kādam varētu nepatikt, manā prātā nelidinājās.

Jau gana agri es gaidīju, kad manam bērniņam apritēs pusotrs gadiņš, un viņš uzsāks pirmās gaitas bērnudārzā. Iztēlojos, cik viņš priecīgs spēlēsies ar bērniem, kamēr es atjaunošu savu karjeru. Mēs vakaros tiksimies, viņš apskaus mani un aizgūtnēm stāstīs, kā viņam gāja bērnudārzā. Tāda standarta idilliska ainiņa bija manā galvā. Nezinu no kurienes tā bija ieperinājusies, taču biju pārliecināta, ka bērniem patīk iet uz bērnudārzu. Biju pārliecināta, ka dārziņš ir obligāts bērnam, jo ko gan es kā māte spētu viņam dot un iemācīt? Tur ir speciālisti, gudri, izglītoti cilvēki. Man nav nekādu pedagoga dotību! Es tak bērnam pat iet uz podiņu nespēšu iemācīt. Vienvārdsakot, biju pārliecināta, ka, ja visi tā dzīvo (bērns iet uz bērnudārzu, vecāks dodas uz darbu), tad šis, acīmredzot, ir ideālais modelis abiem. Galvenais ir atrast pareizo bērnudārzu.

Mums paveicās ar brīnišķīgu pirmo dārziņu, ļoti patīkamu audzinātāju un mazu grupiņu. Pirmajā dienā, kamēr biju blakus dēlam, viņam viss ļoti patika. Jaunas mantas, kaut kas jauns (tobrīd viņam bija divi gadi). Trešajā dienā, kad pirmo reizi atstāju viņu vienu, viņš arī tīri labi tika galā. Ceturtajā dienā viņš pirmo reizi mēģināja palikt arī uz diendusiņu. Nu tas gan gluži labi negāja, bet audzīte brīnišķīgi tika galā. Paņēma Knutiņu klēpītī, kur viņš čučēja diendusiņu. Piektajā dienā viņš saslima. Tas, protams, ir normāli bērnudārza gaitas uzsākot. Biju tam gatava. Izslimojām un pēc nedēļas atsākām no jauna.

Jocīgi, bet, saprotot, kur viņu ved, bērns sāka ļoti pārdzīvot. Raudāt mašīnā, tad dārziņā un tā līdz atvadījāmies. Protams, man bija teikts, ka šādi būs. Tas esot normāli. Pierod, un tādā garā. Taču todien manī kaut kur uzšķinda pirmā pārdomu dzirkstele - ja reiz bērns tik ļoti izrāda, ka viņam negribās uz to dārziņu, varbūt tad nemaz nevajag? (Es saprotu, ka citiem cilvēkiem tā ir obligāta nepieciešamība, jo ir nesavienojams darbs ar bērnu, bet man tā nav). Šo mikroskopisko domu ātri aizgaiņāju. Visi ved savus bērnus uz bērnudārzu. Esmu normāla, un arī es rīkošos kā normāliem vecākiem pienākas.

Diemžēl pēc slimošanas pārtraukuma viņu sagaidīja cita audzīte pie kuras puika nebija pieradis. Tā diena mums beidzās ar to, ka vienpadsmitos man zvanīja, ka jābrauc pakaļ, jo bērns nebeidz raudāt (es biju tāda pati, kā viņš, gandrīz visu laiku bimbāju, jo atstāju viņu tur tādu noskumušu). Mēģināju vēlreiz nākamajā dienā, bet scenārijs bija līdzīgs. Tad viņš saslima otro reizi.

Šajā otrajā slimošanas reizē, es sāku just, ka neesmu gatava viņu vēl atlaist. Jutos nožēlojami. Kas gan es par māti, kura nespēj pārgriezt nabas saisti ar savu jau divus gadus lielo bērnu? Atplīsa vecās brūces no pēcdzemdību depresijas laika, kad biju pārmēru rūpīga. Baidījos, ka šī ir atkal pazīme, ka eju sviestā. Šoreiz gan bija drusciņ citādāk, prāts man lika domāt, ka eju sviestā un vēlme vēl nelaist bērnu dārziņā nav pareiza, bet sirds teica, ka tas ir normāli. Sirds vēstīja: esmu māte un man jāklausās sevī un bērnā. Es zināšu, kad būs īstais laiks. Tiesa apkārtējie cilvēki nepalīdzēja man justies labāk. Bieži dzirdēju pārmetumus un aicinājumus, ka man ir jāsaņemas un jālaiž viņš uz bērnudārzu: tur tak viņam daudz ko vairāk var iedot, kā es. Viņš tur zīmēs, dziedās, socializēsies ar bērniem, labi paēdīs, utt. (Protams, šo man cilvēki teica maigi un ar mīlestību, bet es dzirdēju kā smagus pārmetumus). Man tik ļoti negribējās viņu laist, bet spriedze manī bija milzīga un, baidīdamās, ka paturot Knutu mājās, nodaru viņam pāri, saņēmos palaist bērniņu uz dārziņu trešo reizi.

Šoreiz atkal bija viņa pierastā audzīte. Tiesa, viņš raudāja un pārdzīvoja, ka jāpaliek, bet audzīte viņu daudz ņēma klēpītī un jau pirmās dienas beigās (vedu tikai līdz pusdienas laikam),  viņš lēnām atsāka spēlēties. Otrajā dienā jau bija drusciņ drosmīgāks, lai gan arī sāka raudāt jau mašīnā. Trešajā dienā uznāca laringīta lēkme un atkal saslima.

Kaut vai trešā reize man bija mierīgāka nekā otrā. Kaut vai centos pieņemt, ka viss būs labi, tik un tā sirds bļāva: šim ir jābūt vieglāk un harmoniskāk. Tāpēc, kad viņš izveseļojās un man vajadzēja atsākt vest Knutu uz bērnudārzu, es to vairs negribēju pat mēģināt. Es biju nobijusies, nokaunējusies par savu lēmumu. Taču nekādi nespēju saņemties ceturtajam mēģinājumam. Sākumā nevešanu attaisnoju ar to, ka ir vasara un vecmāmiņa bieži ciemosies, bet mani māņu manevri visiem bija pamanāmi un atkal sāku just spiedzi no apkārtējiem.

Es nezināju, ko darīšu pēc vasaras. Vai laidīšu dārziņā, vai nogaidīšu. Biju diezgan apjukusi. Laist negribēju, bet domāju, ka nelaist arī nedrīkst. 

Vienu vakaru vīra māte, cita starpā, pajautāja, kā mums iet ar iešanu uz bērnudārzu? Man zosāda parādījās, kad kāds to jautāja. Tāpēc kaut ko nenozīmīgu atbildēju. Viņa saprata, ka izvairos no sarunas un centās mani iedvesmot vai tamlīdzīgi, bet es tik kaut ko atšņācu pretī. Mūsu saruna beidzās ar viņas pa jokam izteiktu teikumu: "Varbūt arī tad pati mājskolosi bērnu?"

Mājskolot? Ko tas nozīmē? Tas ir iespējams? Kas tas tāds ir? Es vairs nedzirdēju neko citu. Manā galvā bija ieperinājies jaunas idejas tarakāns. Tajā naktī es gulēju kādas divas stundas, jo visu pārējo laiku uzraku internetu un lasīju visu par un ap mājmācības tēmu. WOW, kas par jaunu pasauli man atklājās! Lasāmā latviski nebija daudz, tāpēc izlasīju arī angliski daudz rakstu, taču sapratu, ka vēlos ko taustāmāku.

Tāpēc sameklēju internetā cilvēkus, kuri to jau dara - nelaiž bērnu dārziņā vai jau pat mājskolo savas atvases. Rakstīju viņiem vēstules un sev par pārsteigumu saņēmu atbildes. Caur šiem stāstiem sajutos normāla un atguvu mieru. Sajutu, ka nedaru pāri bērnam viņu paturot  sev vēl blakus. Vēlāk mani iepazīstināja ar vienu mammu, kurai divi bērni mācās mājā, un es viņu nobēru ar jautājumiem. Ak jēziņ, cik daudz manī bija stereotipu un maldīgu viedokļu. Gan par to, kā bērns socializēs, gan par to, kā vispār bērnam kaut ko var iemācīt, ja jau pats neesi pedagogs, u.tml.

Vēlāk sarīkoju nelielu tikšanos un lekciju ar mājmācības ideju atbalstošu skolas direktoru, tā iepazinos ar brīnišķīgiem, citādi domājošiem vecākiem, kuri mājskolo savas atvases, kā arī uzzināju daudz noderīgas informācijas.

Es apzināti šajā rakstā neiegrimšu niansēs par to, kā tad noris šī mājmācība. Kā tad bērni socializējas un, kā viņi apgūst nepieciešamo. Es vienkārši neesmu tiesīga šo stāstīt, jo mans bērns vēl ir pārāk jauns (varu tik teikt, ka uz podiņa  viņš iet iemācījās arī bez bērnu dārza), taču, ja kādreiz kāds vecāks padalīsies ar savu stāstu par viņu ikdienu, to noteikti nodošu arī Jums. Tikmēr, varu ieteikt palasīt šīs ģimenes stāstus: Mana Taka 

Es pati nezinu, kāda izglītības forma būs manam bērnam. Iespējams, pēc mēneša, gada, diviem, viņš tik tiešām priecīgs trauksies uz bērnudārzu, un es viņam to neliegšu. Vienlaikus, nemocīšu sevi ar pārmetumiem, ja tomēr mēs abi izvēlēsimies bērnudārzu neapmeklēt. Tāpat, es nezinu vai viņš ies parastā skolā, privātā skolā, mājmācībā, tālmācībā, varbūt kombinētajā mācībā (šo ideju uzzināju no vienas internetā sastaptas sievietes, kura atradusi skolu, kurā var laist bērnu tikai dažas dienas nedēļā, parējās dienās pati māca). Taču zinu vienu, ka izzinot un izprotot arī citādus veidus, kuri nav tik plaši piekopti, es paplašinu savu redzes lauku, kā arī vairoju iecietību un sapratni. Tagad es būšu gatava jebkuram variantam. To varu novēlēt ikvienam.

Redziet, kad pieminu vārdu "mājmācība", vairums cilvēku kļūst agresīvi. Jocīgi, bet tā tiešām ir. Viņi nevis jautā: "Kā bērnam tiks nodrošināta socializēšanās?", bet apgalvo: "Nabaga bērns nemācēs komunicēt ar citiem bērniem!" un tā par jebkuru ar skološanu saistītu tēmu - bērns nemācēs lasīt, bērns izlaidīsies, bērns šo, bērns to. Turklāt, šī tēma bieži cilvēkus uzvelk gluži tāpat, kā politikas apspriešana. Es vēl nespēju izprast, kāpēc tā. Taču šo man reizumis nācās novērot, kad visu vasaru pļerkstēju apkārt par mājmācību. Ikreiz, kad jutu šo agresīvo toni, es ar interesi pajautāju: "Vai jūs kādu pazīstiet, kurš ir mājskolots?" un izrādās, ka nē. Apgalvojumi tiek izteikti tik skaļi, skaidri un nepārprotami, it kā visi, izņemot mani, būtu speciālisti mājmācības jautājumā. Taču es varu Jums apzvērēt, ka visi, pilnīgi visi, vecāki un viņu bērni, kurus šajā savā izziņas posmā iepazinu personīgi (un to ir gana daudz) ir pilnīgi normāli, viņu bērni izglītoti, ātri māk savstarpēji sadraudzēties, priecīgi, citreiz dusmīgi, citreiz trakulīgi. Viņi ir vienkārši bērni. Tādi paši, kā citi bērni.

Nav iemesla bīties no mājmācības. Taču es nemetīšos arī slavēt un teikt, ka šī un tikai šī ir vienīgā pareizā izglītības forma. Tas, ko aicinu cilvēkiem darīt - iedziļinātie, saprast un ar atvērtu prātu izprast arī šo izglītības veidu, jo, iespējams, tieši jūsu bērnam un jūsu ģimenei tā būtu atbalstošākā. Iespējams, nē, bet vismaz satiekot citus mājmācību veicošus vecākus, nebūtu sajūta, ka esiet dažādās frontēs. Jo mēs visi esam viens, pareizāk - vienā frontē. Visi esam vecāki, kur vēlas savam bērnam labāko un, lai ko mēs izvēlētos, tas būs pareizi.

1 komentārs - Kā manā ģimenē ienāca mājmācības ideja?

Komentēt