"Latvietes nevar nemīlēt

1. nodaļa

Visā visumā mana dzīve ir lieliska. Patiešām! Katrā ziņā, ja šodien man būtu jādodas uz skolas vai pat augstskolas salidojumu, es miera vējos ierastos ar lepni paceltu galvu un ar savu dzīves gājumu visiem liktu justies maziem un nenozīmīgiem. Cik cilvēkiem no nelielas pilsētas mazā valstī gan izdodas uzsākt veiksmīgu karjeru Holivudā. Un es nedomāju par viesmīles pienākumiem, pat ne kādu garlaicīgu ofisdarbinieces amatu. Es runāju par iespaidīgu darbu ar skandalozām, visā plašajā pasaulē atpazīstamām slavenībām.

Atceraties Viktoru Gnotu, slaveno ukraiņu izcelsmes dziesminieku, kura balāžu pavadījumā mēs visi dejojām lēnās dejas skolas dišukos? Sešus mēnešus es strādāju plecu pie pleca ar viņu, biju šī superstāra svarīgākā uzticības persona… pat vairāk, ja saprotat, ko cenšos pateikt. Jā, šodien Viktors vairs nav slavas zenītā, taču savas nu jau teju leģendārās popularitātes dēļ viņš joprojām spēj sapulcināt pilnas halles klausītāju un nopelnīt vērā ņemamas summiņas, turklāt prot novecot skaisti. Arī tas ir jāmāk!

Diemžēl manā dzīvē ir arī šādi tādi ne tik patīkami aspekti. Bet tie ir tādi mazi, mazītiņi nieciņi, ko klases salidojumā noteikti pat nebūtu vērts pieminēt. Neuztraucieties, es jums par tiem pastāstīšu. Arī par Viktoru, jo viņš spēlē gana nozīmīgu lomu šajā stāstā. Tomēr šie sīkumiņi katru dienu kļūst arvien kaitinošāki. Un pirms diviem mēnešiem pie apvāršņa uzradās viens tāds pamatīgs, es pat teiktu – reāli tracinošs, nieks. Tik riebīgi kaitinošs, ka tā vien gribas sulīgi lamāties.

Pagaidiet mirklīti! Nomierināšos. Es pārāk ātri uzvelkos, kad domāju par pēdējiem diviem savas dzīves mēnešiem. Rupja lamāšanās savā veidā palīdz, vienīgi nepieciešams laiciņš, lai atgūtos.

Kamēr tieku galā ar savām kūsājošajām emocijām, pastāstīšu, kā nokļuvu Amerikas Savienotajās Valstīs. 

Esmu dzimusi un augusi Cēsīs. Skaistā, bet mazā pilsētā. Kamēr savām acīm biju redzējusi tikai Latvijas apvāršņus, necilā pilsētele šķita īstena metropole, bet tagad, pēc Parīzes, Londonas, Ņujorkas un Losandželosas iepazīšanas, bērnības dienu šaurais redzējums šķiet līdz absurdam smieklīgs. Nepārprotiet – es neesmu no tām, kurām svarīgs ir tikai izmērs! Manā dzīvē “lielāks” nenozīmē “labāks”. Savā ziņā es pat ilgojos pēc pieticīgās pilsētiņas ar padsmit tūkstošiem iedzīvotāju, kuri cits citu pazīst kā savas pils piecus torņus.

Kādu brīdi man šķita pievilcīgi būt anonīmai plašajā pasaulē, taču tagad es būtu gatava atdot visu savu naudu (kuras patiesībā man nav tik daudz, kā varētu šķist, ņemot vērā, ka strādāju ar slavenībām), lai būtu pamanāma. Divi mēneši neredzama spoka statusā, un es to vairs nespēju izturēt.

Piedodiet, jau atkal novirzījos no tēmas. Tātad par manu ceļu uz Ameriku. Es uzaugu trīsbērnu ģimenē. Esmu vecākā. Mani un māsu Māru šķir vien pusotru gadu liela vecuma starpība, savukārt brāļuks Lauris ir par mani septiņus gadus jaunāks. Kā jau pastarītis viņš mums ir tāds izklaidīgs, lai gan esmu pārliecināta, ka visi mani draugi, radi un paziņas Latvijā domā, ka tieši es esmu tā gaisīgā, jo atrodos tāltālās zemēs un to vien daru kā izklaidējos. Viņi nenojauš, cik patiesībā smagi strādāju un ka izklaides vēroju no malas kā nelūgts viesis.

Māra gan mums ir priekšzīmīga. Līdzīga man, tikai bailīgāka un praktiski bez ambīcijām. Viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri prot atrast laimi katrā sīkumā. Viņai jau ir divi bērneļi, vīrs un neliela māja pilsētas nomalē. Kad vien ar viņu runāju, māsa šķiet laimīga. Reizumis rodas sajūta, ka viņa mani neapskaustu pat tad, ja es paziņotu, ka filmēšos “Titānika” otrajā daļā, kurā manas lomas atveidotājai ir paredzēts atdzīvināt Džeku no miroņiem un aizgūtnēm ar viņu maigoties.

Kā manī radās tik mežonīgas ambīcijas, drosme un neatlaidība, man pašai nav ne jausmas. Apzinos, ka uzcītība un teicamnieces sindroms man ir iedzimts no tēva, bet patiesais iemesls, kā pamanījos tikt tik tālu, ir viena no pasaules lielākajām mistērijām. Gana bieži brīnos, kā man tā paveicies. Taču neiešu slīgt šāda veida apcerēs, citādi vēl iedomāšos, ka neesmu to pelnījusi. Esmu gan! Atzīstu, ka veiksmei manā dzīvē ir bijusi liela loma, tomēr bez centības, čakluma un asā prāta es ar savu pliko veiksmi tagad deldētu krēslu kādā viduvējā Rīgas reklāmas kantorī.

Pēc vidusskolas sāku studēt sabiedriskās attiecības. Biju izcila. Pirmo sesiju nokārtoju ar labākajām sekmēm kursā. Es nelielos, tikai saku – esmu gudra un mērķtiecīga. Pēc otrā kursa studijas mani tomēr sāka nedaudz garlaikot, biju kļuvusi arī mazdrusciņ iedomīga, jo patiešām mācīšanās man padevās krietni labāk nekā citiem. Varbūt tāpēc, ka mani aizrāva mācību viela, bet visdrīzāk tāpēc, ka biju sākusi sapņot par savu grandiozo karjeru.

Šī iemesla pēc es ilgi neprātoju, vai izmantot iespēju doties apmaiņas programmā uz Londonu. Biju pārliecināta, ka pieredze starptautiskā arēnā ir tieši tas, kas nepieciešams. Tobrīd pat prātā neienāca, ka tā man atvērs durvis uz neticami lielisku darba piedāvājumu.

Londonā man bija paredzēts studēt pusgadu, taču jau pēc diviem ārzemēs pavadītiem mēnešiem nevarēju pat iztēloties iespēju pilnās metropoles pamešanu. Man bija divdesmit. Vai jau divdesmit viens? Tak pareizi – es aizbraucu, kad biju divdesmit gadus jauna un tur nosvinēju savu otro pilngadību, atklādama visdažādāko izklaižu burvību. Par laimi, neprātīgas brīvā laika nodarbes mani neaizrāva, tāpēc mācības neiekavēju. Taču, taisnības labad jāteic, divus mēnešus es biju kārtīga ballīšu karaliene. Alkohols, marihuāna, naktsklubi un sekss ar kādu indiešu studentu, ar precētu biržas brokeri (kā es līdz tam tiku, pat neatceros) un ar izskatīgu nenosakāmas izcelsmes Džonu no “Tindera”…  Nav visai garš saraksts, taču, ņemot vērā, cik niecīga kopumā ir mana pieredze, šie divi mēneši man bija pilnīga izvirtība.

Neatceros, vai maz esmu vēl kaut kad bijusi tik izslāpusi pēc seksa kā toreiz – kā tāda kaķene runču laikā. Varbūt vienīgi šobrīd, kad esmu neapskaužamos apstākļos. Par laimi, šodien man ir divdesmit astoņi gadi, un es krietni vairāk sajēdzu no dzīves. Turklāt manī vairs neplosās jaunības hormoni.

Ja reiz ierunājos par seksu, vēlos atklāt, ka bez šiem trim svešiniekiem esmu gulējusi vēl tikai ar pieciem vīriešiem. Precīzāk, diviem bāleliņiem, kuri bija mani jaunības dienu sirdsāķīši, diviem amerikāņiem, ar kuriem ilgstoši satikos (tomēr mums nesaskanēja un nopietnas attiecības neizveidojās), un, visbeidzot, ar Viktoru Gnotu. Jā, tieši tā – es esmu gulējusi ar pašu Viktoru Gnotu! Pasakot skaļi, pašai šķiet, ka tā nav taisnība. Bet ir, goda vārds!

Kopumā ņemot, varu teikt, ka sausuma periodi manā dzīvē ir bijuši (joprojām ir) ļoti gari. Bet es nesūdzos. Vismaz esmu saglabājusi cieņu pret sevi un savu ķermeni.

Vienmēr esmu lepojusies, ka mani ceļi neļimst, ieraugot pretējā dzimuma pārstāvi (tiesa, ar nelieliem izņēmumiem). Reizēm gan jūtos tik uzbudināta, ka raibs gar acīm griežas, bet man pašai sevi izdodas apmierināt labāk nekā maniem līdzšinējiem seksa partneriem. Viktoriņš un tie divi amerikāņi bija tā tīri neko, taču orgasmus es nesasniedzu. Vismaz ne tādus kā pati rotaļājoties ar sevi. Varbūt mans ķermenis nemaz nav radīts, lai izbaudītu pretējo dzimumu? Tādā gadījumā es nesaprotu, kāpēc tas tik neciešami reaģē uz vienu īpatni.

Neraža, jau atkal novirzījos no stāstāmā. Piedodiet! Tātad pēc ballēšanās posma es atsāku cītīgi mācīties un socializēties pieklājības normu robežās. Iepazinos ar fantastiskiem ļaudīm. Mani fascinēja atklājums, cik daudzveidīgi mēs, cilvēki, esam, cik atšķirīgi, bet vienlaikus saderīgi uzskatu ziņā. Starp jauniegūtajiem paziņām bija arī Dženija – sieviete, kuru es labprāt sauktu par savu labāko draudzeni. Viņa ir īstena amerikāniete. Tāda, kura uzaugusi villā, piedzīvojusi mežonīgu sweet sixteen ballīti un saņēmusi luksusa klases mašīnu dāvanā. Viņa ir no tām, kuru vecāki ir golfa kluba biedri. Vārdu sakot, visas tās biezo caciņu štelles. Vienīgā atšķirība – Dženijā nav ne kripatas iedomības un augstprātības. Viņa ir patiesi burvīga.

Es Dženijā burtiski iemīlējos. Tolaik pat nenojautu, ka draudzējos ar bagātnieci. Mēs kopā ballējāmies (viņa bija prātīgāka par mani, droši vien trakojošos hormonus no sevis izdabūjusi jau agrākā vecumā), mācījāmies un nenogurstoši diskutējām par visu ko. Kopš tā pusgada Londonā es vairs nekad dzīvē neesmu ar kādu tik daudz runājusi. Man ļoti pietrūkst tā laika un Dženijas.

Pēc semestra beigām draudzene turpināja studijas Londonā, savukārt es, caurcaurēm neapmierināta, atgriezos Latvijā. Tolaik nebiju sajūsmā par savu dzimteni. Manī kūsāja jaunības maksimālisms, un visur citur šķita labāk. Nespēju vairs izturēt savā smacējošajā valstī. Toties tagad, esot Amerikā, arvien biežāk atskāršu, ka ilgojos pēc mājām.

Līdz augstskolas absolvēšanai bija palikuši vēl divi gadi, bet es biju apņēmības pilna izdomāt, kā ātrāk notīties. Un izdomāju arī. Ar nesen iepazīto britu draugu palīdzību atradu darbu kādā Londonas kafejnīcā, savukārt Dženija piedāvāja man istabu savā nepiedienīgi plašajā dzīvoklī. Man atlika vien nomainīt augstskolu, ko teicamās sekmes un nevainojamās valodas prasmes ļāva paveikt gana viegli.

Jauno mācību gadu uzsāku Anglijā. Ģimene par manu izvēli gan sajūsmā nebija. Vecāki, protams, lepojās, bet vienlaikus arī baidījās. Par laimi, viņi nav uzstājīgi ļaudis. Ar asarām acīs deva man savu svētību doties iekarot pasauli, un es to arī izdarīju.

Mana ikdiena sastāvēja no studijām, sarunām, darba, pilsētas iepazīšanas un izklaidēm ar Dženiju. Pēdējā kursā es konkursa kārtībā izcīnīju prakses vietu prestižā Londonas sabiedrisko attiecību aģentūrā. Uzdevumi, kas bija jāveic, šķita absurdi, jo darba pienākumi ne mazākajā mērā nelikās sarežģīti. Realitātē man bija jādara viss, ko nevēlējās darīt citi – jāvāra kafija, jākopē dokumenti, jāsien lentītes pie reprezentācijas dāvanām, jāizskata pasts un jāveic kaudze citu maznozīmīgu uzdevumu. Toties savā Curriculum vitae varēju norādīt diženu darba pieredzi.

Uzreiz pēc augstskolas beigšanas Dženija atgriezās Amerikā. Darbs sabiedriskajās attiecībās viņu neinteresēja, tāpēc draudzene pameta mani vienu Londonā, lai atgrieztos dzimtenē meklēt sev jaunu aizraušanos. Savukārt mana prakses vieta pārtapa par pastāvīgu darbu, kur man tika piešķirti jauni, krietni interesantāki, pienākumi. Līdz ar pienākumu maiņu man jaunais darbs iepatikās arvien vairāk. Esmu viena no tiem retajiem laimīgajiem, kuriem no sirds patīk sava nodarbošanās. Vismaz patika līdz šim pēdējam uzdevumam, kurā esmu ieberzusies jau divus mēnešus.

Ceru, ka ar sava dzīves gājuma pārstāstu neesmu jums jau apnikusi. Apsolu, ka drīz beigšu. Tātad pēc četru gadu aizraujošas vergošanas Londonas aģentūrā man piezvanīja Dženija un atklāja, ka viņas biezajiem draugiem pieder kantoris, kas nodarbojas ar Holivudas superstāru imidža veidošanu. Respektīvi, viņi vai uz galvas stāv, lai tikai panāktu, ka slavenības izskatās pievilcīgi sabiedrības acīs. Šis kantoris patiesībā ir viena sasodīti varena PR aģentūra Losandželosā un pievilina visus interesantākos klientus. Tikt tur strādāt ir sabiedrisko attiecību speciālistu sapnis.

Šo aģentūru nesen bija nolīdzis Viktors Gnots. Līdz pērnajai vasarai viņam šādas iestādītes bija vajadzīgas vien niecīgu uzdevumu veikšanai. Cilvēkiem dziesminieks patika. Turklāt viņš tik tiešām ir patīkams vīrietis. Diemžēl smaga šķiršanās var sabojāt pat pašus labākos. Ukrainis sāka maukoties, dzerstīties un strauji sabojāja savu jaukā vīrieša imidžu.

Dženija bija mani izreklamējusi kā izcilu speciālisti no Austrumeiropas. Tā kā neviens nezināja, kur tā Latvija īsti ir, viņa sastāstīja, ka praktiski esmu ukrainiete un mana mentalitāte lieti noderēs, strādājot ar Viktoru. Un aģentūra piekrita mani pieņemt darbā. Protams, atkal bija jāsāk no nulles. Viss, ko biju sasniegusi Londonā, bija kaķiem zem astes. Tagad es biju vienīgi Viktora palīdze. Tas nozīmēja skraidīt jaunizceptajam šķirtenim pakaļ un izpildīt visu, ko viņš lūdz, vienlaikus uzmanot, lai vecais zēns neiekultos nepatikšanās.

Ilgi man pašai netapa skaidrs, kas īsti jādara, taču man nebija iebildumu. Iegūt darba vietu Amerikas prestižākajā sabiedrisko attiecību aģentūrā ir prātam neaptverami. Biju gatava gan gatavot kafiju, gan uzkopt telpas, pat slaucīt direktoru pēcpuses, ja vien tas būtu nepieciešams. Par laimi, nekas no tā man nebija jādara. Tā vietā jāuzpasē savs bērnības elks. Fantastiski!

Realitāte gan izrādījās stipri skarbāka. Principā biju kalps divām pretējām pusēm vienlaikus. Man bija jānodrošina, lai klients – Viktors – būtu laimīgs, tātad varētu doties izklaidēties, kad vēlas, piedzerties, cik stipri vēlas, dabūt nokniebties, kur vien vēlas, tajā pašā laikā jāpanāk, lai viņš nemaz negribētu izklaidēties, piedzerties un, ja mīlētos, tad tikai ar cienījamām sievietēm. Diezgan nereāli, piekritīsiet? Taču man atkal paveicās, jo Viktors bija jaukumiņš. Starp mums ātri izveidojās saikne. Es kļuvu viņam par tādu kā psihologu un vēlāk arī par… mīļāko. Par to otro lomu aģentūra gan neuzzināja. Lai vai kā, pusgada laikā romantiskā dziedoņa tēls tika uzfrišināts, un mēs šķīrāmies kā draugi.

Par laimi, es neiemīlējos Viktorā. Viņš manī – ne tik. Mēs vienkārši izdarījām viens otram pakalpojumu. Tagad vairs neesam pat tādi draugi, lai reizēm sazvanītos un papļāpātu. Šaubos, vai Viktors vispār vēlētos mani satikt. Es esmu cilvēks, kuram tika maksāts, lai ar paklīdušo avi auklētos, savukārt viņš ir caurcaurēm lepns ukrainis. Taču aģentūrai iepatikās mans sniegums, un viņi nolēma, ka esmu laba slavenību aukle. Pāris dienas vēlāk man paziņoja, ka tāds pats darbs gaida arī turpmāk.

Šādi es iepazinos ar savu mazo, kaitinošo problēmiņu un uzzināju, ka man savs darbs var arī nepatikt. Es pat atskārtu, ka man var riebties sava dzīve. Es… Pagaidiet, man zvana telefons. Tas nav uz labu. Ekrānā mirgo Ērika, mana šefa, numurs. Šodien taču ir trešdiena – daudzmaz mierīgā diena. Kas gan būtu noticis? Uzgaidiet!

2. nodaļa

Dziļa ieelpa un izelpa. Vēl viena ieelpa un izelpa. Viss būs kārtībā. Es tikai vēlreiz ielūkošos mazajā automašīnas spogulītī. Grims ir tieši tāds, kā nepieciešams – gandrīz nemanāms, vienlaikus izskatos nedaudz labāk nekā bez tā. Apģērbs kā parasti neuzkrītošs. Nekas mani nevar nodot. Es neizskatos izmisusi.

Ko es te vispār māžojos, pēc šefa zvana man vajadzētu satraukties par to, kas notiek otrpus mājas durvīm, nevis par savu izskatu un tēlu. Ēriks izklausījās savādi – ne gluži uzvilkts, ne pārskaities, bet viņa balsī bija jaušama neizskaidrojama dusmu nots. Visdīvainākais ir tas, ka viņš izklausījās neparasti laipns. Varētu teikt, pat lišķīgs.

Eh, viss būs labi, šajā slavenību PR pasaulē iesaistītajiem emocijas lēkā pa sekundēm. Kas vienā brīdī ir krīze, otrā – jau veiksmes stāsts. Drīz būs gads, kopš vergoju bagātajiem un slavenajiem, man taču vajadzētu būt pieradušai, tomēr, jāatzīst, izkāpjot no savas vecās Toyota Prius, vēderā aug satraukuma kamols. Šoreiz tas ir citādāks nekā ierasti, kad dodos pie klienta. Mani nepamet sajūta, ka briest kaut kas aizdomīgs.

Atveru durvis un aiz tām ieraugu vīriešus, kurus nelabprāt satieku ārpus sava darbalaika. Kails (mans šībrīža klients un, kā, iespējams, jau nopratāt, arī mans tracinošais sīkumiņš) kā allaž ar bezrūpīgu smaidu uz lūpām darbojas pa virtuvi. Ko īsti viņš tur dara, nesaprotu. Pēc kustībām var noprast, ka puika ir vieglā vafelē. Tiesa, lielākais skurbulis viņa ķermeni jau ir pametis, bet vēl palicis tik daudz, lai smaids no sejas nenozustu. Pāris stundu, un, cerams, viņam sāksies paģiras. Es gan nezinu, vai šim tādas vispār mēdz būt, reti satieku viņu skaidrā.

No pirmdienas līdz ceturtdienai šis ballīšu zvērs parasti ir mierīgs, tad es varu darboties ar papīriem un pildīt viņa kurjera pienākumus, pašu gandrīz nemaz nesatiekot. Starp citu, man nepatīk lietot viņa īsto vārdu – man kā latvietei tas ir pārāk mulsinošs. Diemžēl, jāatzīst, pārāk bieži esmu viņu redzējusi kailu, lai vēlētos to uzsvērt ikreiz, izrunājot viņa vārdu. Tādēļ turpmāk, runājot par šo draiskuli, lietošu atbilstošāku apzīmējumu “Misters Holivuda” vai dēvēšu uzvārdā – par Rodžersa kungu. Ha, kungs, jāsmejas!

Otrs vīrietis – Ēriks – sēž baltā ādas dīvānā. Viņa žakete ir atpogāta, labā kāja uzstutēta uz kreisās, un ar roku plašā žestā viņš ir apskāvis dīvāna atzveltni. Mans šefs izskatās labvēlīgi noskaņots un relaksēts, vienlaikus visai iespaidīgs, kā tāds fazāna tēviņš. Kamēr visi klausa, viņš ir miera iemiesojums, toties, ja sākas pretošanās, tad gan iet spalvas pa gaisu – vismaz tādu iespaidu viņš man rada šobrīd. Iespējams, Ēriks vienkārši tā sēž un ir atnācis draudzīgi papļāpāt. Tikai tādā gadījumā nav skaidrs, kāpēc šeit esmu es?

– Sveika, sirsniņ! Prieks, ka varēji tik ātri ierasties! – pamanījis mani ienākam, Ēriks sirsnīgi uzsmaida. Viņam vienmēr ir tāda ļoti amerikāniski draudzīga izturēšanās, mani tas pat nedaudz šķebina. Taču lēnām sāku pierast, ka vairums cilvēku šajos platuma grādos ir krietni cukurotāki nekā mēs, ziemeļaustrumeiropieši. Vēl es nespēju saprast, vai man patīk, ka šefs uzrunā mani par sirsniņu. Nepārprotiet, tajā nav slēptas romantikas. Viņš šo mīļvārdiņu izrunā kā gādīgs tēvs. Diemžēl arī tēvišķa sirsnība viņam nepiestāv, jo ārēji mans priekšnieks atgādina ofisa pleiboju.

– Kas atgadījies? – es lietišķi vaicāju, iesoļodama dziļāk mājā. Apzināti nepievēršu uzmanību Misteram Holivudam. Neiešu jau glaudīt viņa ego. Turklāt šis snobs ir pieradis, ka viņa miteklī bieži uzturas ļaudis, tāpēc manu auksto izturēšanos visticamāk neuztver kā nepieklājību.

– Paskaties uz šo! – Ēriks saka un pabīda pa dīvānu uz manu pusi planšeti.

Es piesardzīgi paņemu to, apsēžos un ieraugu lērumu fotogrāfiju, kurās redzams Misters Holivuda. Jau pēc skandalozajiem, triviālajiem virsrakstiem saprotams, ka mūsu klients pamanījies izpostīt aģentūras divu mēnešu darbu. Ja arī viņa tēls bija sācis uzlaboties, ar šīm bildēm tabloīdos viss darbs būs jāsāk no jauna.

Sasodīts, šim čalim ir trīsdesmit! Protams, vīrietim tas nav nekāds dižais vecums, taču nevajag arī uzvesties kā pusaudzim. It īpaši, ja vēlies kļūt par nopietnu aktieri. Kopš iepazinu šo spīdekli tuvāk, nekādi nespēju saprast viņa vēlmi būt “nopietnam” aktierim. Nedomāju, ka tas vispār ir iespējams.

Vēlreiz ieskatos bildēs, kurās mūsu nepakļāvīgais puisēns redzams visā savā godībā – kā allaž puskails, izskatīgs, bet līdz mielēm bērnišķīgs un muļķīgs. Labākajā gadījumā viņš būs vien romantisko komēdiju smukulītis ar draisku smaidu, ja darba devēji spēs izturēt viņa nedēļas nogaļu plostus.

– Kad tas notika? – tomēr pajautāju, pēc aplūkojamā satura nopratusi, ka skaļas ballītes laikā izcēlies ugunsgrēks, jo kāds idiots, vārdā Kails Rodžerss, izlēmis izklaidēt draugus, rādot, kā prot spļaut uguni. Izrādās, viņš to neprot. Toties izcili aizsvilina aizkarus.

– Šonakt, – Ēriks nopūšas. – Kur, starp citu, biji tu?

– Mājās. Strādāju pie masu mediju stratēģijas, – aizstāvoties paskaidroju. Mani līdz baltkvēlei kaitina šie jautājumi. Vārdos nepārprotami bija ietērpts pārmetums, taču tas tika izteikts nevainīgā intonācijā, it kā šefs vēlētos noskaidrot nebūtisku informāciju. Vai Ēriks pats apjēdza, ka pārmet man nespēju nosargāt gandrīz simtkilogramīgu testosterona pildītu tēviņu no izklaidēšanās? Misters Holivuda nav Viktors. Ar viņu nav iespējams sarunāt, vienoties vai kaut ko aizliegt. Es vispār nesaprotu, ar kuru galu šis vīrišķis domā, noteikti ne ar augšējo. Turklāt – vai kādu maz interesē, vai es vēlos uzturēties viņa klātbūtnē? Nē, nevēlos. Tas ir pārāk traumējoši.

– Kaila tēls jau tā sabiedrībā ir… – Ēriks atsāk, rūpīgi apdomādams vārdus, jo apspriedes objekts, kurš aģentūrai par sava tēla spodrināšanu maksā naudu, atrodas šajā pašā telpā.

– Nenopietns, – es pabeidzu teikumu, jo šķiet, ka šefs pats tuvākajā laikā nobeigumu neizdomās.

– Jā, tieši tā. Katrā ziņā, tā turpinot, viņam pie labām lomām netikt.

Pats vaininieks tikmēr darbojas pa virtuvi, kaut ko cepdams uz pannas. Viņš izskatās mierīgs un absolūti neieinteresēts mūsu sarunā, taču es zinu, ka uzmanīgi klausās. Pēdējā laikā man arvien uzstājīgāk uzmācas aizdomas, ka viņš drusciņ pietēlo savu vienaldzību. Kā nekā pats vien bija iniciators savas labās slavas atjaunošanai.

– Mēs aģentūrā jau kādu laiku nespējam izlemt par vienu ideju, – atkal dziļdomīgi ieminas Ēriks. Ak, mani tracina viņa vārdu izvēle! “Mēs aģentūrā” – it kā es būtu kaut kāda stilīgo bariņā nepieņemta losene!

– Labi, – cenšos paslēpt aizkaitinājumu aiz uzspēlēti ieinteresētas maskas, – kas tā ir par ideju?

– Tās izdošanās ir atkarīga no tevis, sirsniņ. – Šefa labais mutes kaktiņš pavirzās augšup, radot negaidīti vēlīgu iespaidu, it kā mēs būtu draugi un viņš plānotu man paziņot ko pārsteidzoši patīkamu. Man šī mīmika nepatīk. Lai kā es iztulkotu Ērika sejas izteiksmes, vienmēr kļūdos. Ja priekšnieks šķiet priecīgs, tad tiek paziņots kas tāds, kas sabojā man nākamos divus mēnešus, savukārt, ja liekas, ka viņš dusmojas, allaž saņemu negaidītu uzslavu. Es neizprotu šo vīrieti. Vai varbūt neizprotu nevienu vīrieti. Un sievieti. Cilvēkus kopumā. Patiesībā es neizprotu nevienu dzīvu būtni. Arī suņus un kaķus.

– Kā – no manis? – es nesaprotu.

– Vai tu vēlētos braukt atpakaļ uz Latviju? Tā taču sauc tavu dzimteni, vai ne?

Manas kājas acumirklī kļūst stīvas, sirds sāk sisties kā negudra. Sasodīts! Es negribu, lai mani atlaiž. Kāpēc!? Šī stulbeņa dēļ? Ko gan es varu padarīt, viņš ir Misters Holivuda. Es saprotu – kāds ir jāpataisa par grēkāzi, citādi klients sāks vainot visu aģentūru. Pat zinu, kāpēc par upuri esmu kritusi es. Tikai – ļoti, ļoti nevēlos pamest Ameriku. Piedodiet, domu dievi, ka sūkstījos par šiem pēdējiem mēnešiem, piedodiet! Es vēlos šeit strādāt! Vēlos pierādīt, ka esmu izcila!

– Jūs mani atlaižat? – Mana balss viegli trīs. Es automātiski paskatos uz Misteru Holivudu. Nevēlos tikt atlaista, viņam dzirdot. Ja, saņemot apstiprinājumu uz savām bažām, sākšu neadekvāti ārdīties vai raudulīgi lūgties, negribu, lai viņš to redzētu.

– Nē, mīļā, par ko gan tu domā? – Ēriks draudzīgi iesmejas.

Arī Rodžerss sāk zviegt. Nelietis tāds!

Iznācis no virtuves zonas, namatēvs ar pilnu šķīvi ceptu olu laiski izgāžas uz dīvāna mums pretī, un abi vīrieši rotaļīgi sasmaidās, savukārt es kā bāla idiote lūkojos te uz vienu, te otru.

– Mēs patiesībā gribam tev lūgt milzu pakalpojumu, – Ēriks iesāk.

– Speriet ārā! – bezmaz izkliedzu. Negaidīju, ka kādreiz tik pavēlnieciskā tonī uzrunāšu savu priekšnieku, taču mans apjukums ir tik liels, ka drīz sāks sāpēt kuņģis. Kāda gan saistība manai darbavietai un Latvijai, turklāt kāpēc tas ir jāapspriež tagad? Pietiek jau ar to, ka pat bez satraucošām ziņām un šefa klātbūtnes es allaž jutos neērti, esot blakus Rodžersam.

– Mums visiem šķiet, ka Kailam nāktu par labu uz mēnesi pazust no Losandželosas, – to sakot, Ēriks paskatās uz apspriežamo objektu, kurš tikmēr loka iekšā olas, apmierināti smaidīdams, it kā izraidījums viņam pat patiktu.

– Viņi grib mani sūtīt uz Latviju, – pēkšņi ierunājas pats Misters Holivuda un, sazvērnieciski piemiegdams aci, ar dakšiņu pabaksta manā virzienā. – Kopā ar tevi.

– Ja tu, protams, piekrīti, – Ēriks žigli piebilst. – Mēs segsim visus tavus izdevumus un, lai gan tās ir tavas mājas, pat maksāsim komandējuma naudu, kā arī, ja nepieciešams, segsim visus ar dzīvošanu saistītos tēriņus. Es ceru, ka tu priecājies par šādu iespēju – doties apmaksātās brīvdienās uz tālo dzimteni. Droši vien sen neesi satikusi savus tuviniekus.

Mans priekšnieks ir lielisks apvārdotājs. Viņš pat zirgam spētu notirgot zirgābolus! Taču vīrieša skatienā manāms, ka viņš apzinās – tas viss tikai izklausās skaisti. Noprotu, ka brīdī, kad Kaila nebūs blakus, es saņemšu Bībeles biezuma norādījumus, kā pasargāt trakulīgo ballīšu zvēru no nepatikšanām. Neizpildāmus norādījumus, jo šis čalis ir neparedzams.

Lai gan… Ja tā padomā… Visā visumā ideja par došanos uz Latviju šķiet jauka. Kamēr dzīvoju Londonā, es gana bieži lidoju uz dzimteni, diemžēl no Amerikas tik vienkārši mājup nenokļūt. Biļetei vēl varētu naudiņu atlicināt, taču brīvdienu gan man nav bijis tik daudz, lai atļautos lidināties šurpu turpu pāri okeānam.

Diemžēl jau tagad ir skaidrs, ka, esot kopā ar Misteru Holivudu, tās nebūs nekādas brīvdienas. Pirmkārt, es šaubos, vai sadūšošos apciemot savus draugus un radus ar vīrieti, kura klātbūtni ir pārāk sarežģīti un pat apkaunojoši izskaidrot. Teikt, ka mans slavenais Amerikas darbs patiesībā ir auklēšanās ar savākties nespējīgām slavenībām, nav gluži tas, ko es vēlētos par sevi stāstīt kritizēt kārajiem tautiešiem. Otrkārt, pats Rodžerss… Es baidos, kā tikšu ar sevi galā, ja man būs ilgstoši jāuzturas viņa sabiedrībā (esmu diezgan pārliecināta, ka viens no norādījumiem manam mazajam ceļojumam būs “ne mirkli neizlaist klientu no acīm”). Tomēr vēlme paturēt darbu uzvar, tāpēc bez liekiem prātojumiem atbildu: – Kad mums jāizlido?

– Jo ātrāk, jo labāk. Piezvanīšu Keitai, lai viņa apskatās, kad ir tuvākais reiss. Vai tu vēlēsies dzīvot savās mājās? Varbūt mums rezervēt viesnīcu?

– Labāk viesnīcu, – es nekavējoties nosaku, jo man Latvijā nemaz nav savas dzīvesvietas, taču to es negrasos viņiem atklāt. Šaubos arī, ka aģentūru apmierinās, ja apmetīšos pie saviem vecākiem teju simt kilometru attālumā no Rīgas, kur, pieņemu, plānots izmitināt Rodžersu.

– Es nevēlos mēnesi dzīvot viesnīcā, – pēkšņi ierunājas pats vaininieks, kurš visu laiku sēdējis mums pretī tik pašapmierināts, ka mēs ar Ēriku pat piemirsām, ka viņam arī varētu būt viedoklis. – Man patīk pašam gatavot ēst, un es gribu justies kā mājās.

– Labi, tad sameklēsim kādu piemērotu dzīvokli, kur jums abiem iekārtoties. – Ēriks izvelk no kabatas viedtālruni, uzraksta ziņu, visticamāk savai sekretārei, un piecēlies atvadās no Rodžersa.

Arī es esmu pielēkusi kājās, un šefa roka, kas nevainīgi apvijas man ap vidukli, liek noprast, ka mums abiem jādodas prom.

Neesmu kļūdījusies. Kolīdz pametam klienta mājvietu, pār mani sāk birt norādījums pēc norādījuma: ko drīkstu un ko nedrīkstu darīt. Tieku izvaicāta par Latviju – kādas tur iespējas izklaidēties, tikt pamanītam, kur labāk rezervēt dzīvesvietu un tamlīdzīgi. Es godīgi atbildu, un manis teiktais šefu iepriecina, jo pats labākais šajā plānā ir tas, ka Latvijā Misters Holivuda ir… nekas. Pilnīga nulle. Vien izskatīgs amerikānis ar draisku smaidu.

Kamēr cenšos apsmadzeņot jauno dzīves pavērsienu, pastāstīšu jums, kas ir Kails Rodžerss. Viņš ir izbijis profesionāls sportists. Dzimis, audzis un visu apzināto mūžu pavadījis Losandželosā. Pusaudža gados kļuvis par veiksmīgu sērferi. Uzvarējis visās vietēja mēroga sacensībās un divreiz pat pasludināts par labāko sērfotāju, kā arī ieņēmis pirmo vietu pasaules čempionātā. Līdz ar šo uzvaru viņa spožā sportista karjera nez kāpēc lēnām apsīka, toties slava aug eksponenciāli. Viņš publikai patīk, savukārt viņam patīk būt atpazīstamam. Kaut arī jau gadiem vairs nenodarbojas ar sportu, Misters Holivuda tik un tā spēj piesaistīt uzmanību. “Instagramā” vien viņam ir četrdesmit miljonu (!!!) sekotāju. Viņš ir gluži kā vīrieškārtas Kima Kardašjana, tikai ar piecreiz mazāku sekotāju skaitu.

Kaut gan iepriekš izteicos par Rodžersu nievājoši, tomēr man jāatzīst, ka bez sporta viņam padodas arī aktiermāksla. Šaubos, vai viņš kādreiz saņems Oskaru, toties romantiskajās komēdijās vēl nesen bija gana labs.

Otrpus kamerai Misters. Holivuda nokļuva drīz pēc aiziešanas no profesionālā sporta. Viņa ārējā pievilcība, atpazīstamība un neskaitāmi slaveni draugi nodrošināja lērumu piedāvājumu filmēties reklāmās un pat vienā vietējā seriālā, kura filmēšana zemo reitingu dēļ gan tika pārtraukta uzreiz pēc pirmās sezonas. Toties laimes krekliņā dzimušajam dāmu mīlulim tas pavēra iespēju filmēties pirmajā lielekrāna filmā. Tā bija tikai otrā plāna loma (kaitinošs smukulītis, kuru galvenā varone pamet) romantiskā komēdijā “Bikses nost”, bet, jāatzīst, viņš bija labs. Tas gan mani neizbrīna, jo savā ziņā viņš šajā filmā tēloja pats sevi, tikai sev neierastos apstākļos.

Kopš tā laika Rodžerss ir filmējies kopumā vēl desmit filmās – trijās no tām galvenajā lomā. Visas, izņemot vienu neveiksmīgu bojeviku, ir romantiskās komēdijas. Bet nu čalim acīmredzot apnikusi vienveidība vai kas cits iekodis – katrā ziņā viņš nolēmis, ka vēlas ko nopietnāku (lai kas tas arī būtu – drāma?). Tā nu viņš uzmeklēja mūsu aģentūru, lai mēs uzlabotu viņa tēlu, palīdzot sasniegt kāroto. Kā jau varat noprast, divu mēnešu laikā diez ko labi mums nav gājis.

Te šajā stāstā parādos es. Nule kā biju beigusi darbu pie Viktora tēla spodrināšanas. Diemžēl pulēju ko vairāk par viņa tēlu. Pati ar to nelepojos. Gluži pretēji – jutos (un joprojām jūtos!) nožēlojami, ka biju tik neprofesionāla un iesaistījos intīmās attiecībās ar klientu.

Savai aizstāvībai varu teikt, ka Viktors pret mani bija jauks. Viņš izkratīja man sirdi, neskaitāmas reizes raudāja (tas gan bija jocīgi – redzēt savu bērnības elku piņņājam), un viņam vajadzēja mierinājumu. Šķiršanās no sievas šo bardu bija smagi satriekusi. Es biju kā tāds plāksteris, lai tiktu tam pāri. Tomēr nekas nemaina faktu, ka vairākus mēnešus gulēju ar vīrieti ikreiz, kad viņš saskuma par šķiršanos. Viktoram pret mani nebija nekādu jūtu. Varbūt tikai simpātijas pret manu ķermeni. Vēl piebildīšu, ka neesmu no tām sievietēm, kuras spēj seksu uztvert primitīvi. Allaž esmu sapņojusi, ka vīrieši, kuri iegūs manu ķermeni, pirms tam būs iekarojuši manu sirdi. Es to veiksmīgi slēpju, bet patiesībā esmu neglābjama romantiķe. Diemžēl līdz pat divdesmit astoņu gadu vecumam esmu pārgulējusi vien ar diviem puišiem, kuriem šķita, ka mīl mani. Vienam bija sešpadsmit, otram astoņpadsmit, man arī apmēram tikpat – un mēs no mīlestības neko nesajēdzām (būtu jau labi, ja tagad kaut kas šajā ziņā būtu mainījies).

Katrā ziņā dienā, kad saņēmu vēsti no aģentūras, ka tagad man par aukli jāstrādā Kailam Rodžersam, biju pārskaitusies uz sevi. Apņēmos vairs nekad nekādos apstākļos nepieļaut to pašu kļūdu. Turpmāk tikai un vienīgi lietišķas attiecības! Diemžēl, jau apskatot Kaila bildes internetā, nojautu, ka šo apņemšanos būs grūti izpildīt. Viņš ir satriecoši izskatīgs. Iztēlojieties Bredu Pitu jaunībā, tikai ar Krisa Hemsvorta augumu, Krisa Prata sirsnīgo humora izjūtu, un viņā ir arī kaut kas (es tikai vēl nespēju saprast, kas tieši) no Krisa Evansa. Viņš ir maģisks. Savu ārējo izskatu čalis ir laimējis loterijā un harismu – totalizatorā.

Savukārt es esmu sieviete ar pārāk gariem sausuma periodiem. Tātad lieliski zinu – ja Rodžerss man sāktu kaut nedaudz izrādīt uzmanību, es uz ceļiem lūgtos, lai tiktu paņemta priekšā. Tādos veidos, kādos viņam tīk. Vienīgais risinājums ir neiepatikties, pat ne mazdrusciņ…

Tā es iepazinos ar savu jauno klientu, izturēdamās kā dzīves aizkaitināta frigida kundze menopauzē. Man šķiet, ka joprojām neesmu pat pasmaidījusi, viņam to redzot. Jau no sākuma visiem spēkiem cenšos izturēties salti, lietišķi un profesionāli. Viņš toties allaž ir priecīgs, aizrautīgs, laipns un ar apbrīnojamu apņēmību. Lai tur vai kas, nekad neizlaiž treniņus, kuru programmu veidojis pats. Bijušais sērferis nesporto pompozi, pieaicinot slavenus trenerus, bet gan pats mācās, ko un kā darīt, un tad pilda visu apgūto. Pats arī gatavo ēst. Un atver durvis vecām kundzītēm un palīdz aiznest smagos iepirkumu maisus līdz mašīnai. Viņš ir vērīgs – ērgļa skatienam nepaslīd garām ne sīkums, vai tā būtu jauna frizūra vai lūpkrāsa. Vairākkārt esmu saņēmusi komplimentus, ja kaut nedaudz biju izmainījusi savu izskatu.

Vārdu sakot, Rodžerss ir gana sakarīgs. Turklāt nekas no tā, ko viņš dara, nav samākslots. Čalis patiešām tver dzīvi ar apbrīnojamu vieglumu un prieku. Tikmēr man jau no paša sākuma reizēm ļimst kājas, kad mums jāsatiekas. Lai saglabātu savu nepieejamās profesionāles tēlu, es reizumis pāršauju pār strīpu, sarkastiski iedzeļot vai nepieklājīgi uzrūcot. Uh, cik tas ir grūti! Vakaros apmierinu sevi kā traka, domājot par viņu. Varat iztēloties, kā jūtos? Šaubos. Ticiet man, tas ir ne-ap-skau-ža-mi!

Divas nedēļas laikam ir viss, ko apņēmīgais Holivudas aktieris spēja izturēt bez ālēšanās pa ballītēm. Drīz viņš atsāka iziet cilvēkos. Līdz ar to arī atgriezās dzeršana, kokaīna šņaukšana, sievietes un jēlības, ko man nācās ieraudzīt. Ja vien jūs zinātu, kādās pozās nejauši esmu pieķērusi viņu darām TO... (viņš pats pat to nezina, jo vairumā gadījumu ir pārāk aizrāvies vai totālā autā).

No aģentūras kontaktpersonas esmu kļuvusi par prezervatīvu, ātro uzkodu, vienu reizi pat klizmas piegādātāju. Esmu personīgais šoferis, kas savāc piedzērušos uzdzīvotāju no pasākumiem. Un no rītiem pavadu viņa harēmu prom no mājas. Daru pārāk daudz darbu, ko nekad nebiju iztēlojusies darām. Vismaz tagad man vairs nevajag pūlēties, lai izturētos auksti. Mani viņš līdz sirds dziļumiem kaitina.

Diemžēl pirmajās divās nedēļās es jau esmu paspējusi iemīlēties līdz ausīm. Tad nu tagad dzīvoju neapskaužamā emociju murskulī – vēroju, kā vīrietis, kurā mans neandertālietes prāts ir pamanījies ieķerties, katru nedēļu drāžas ar lērumu citu meiču. Esmu viņam nemanāma un nenozīmīga, turklāt esmu pārliecināta, ka viņš pat mani neredz kā sievieti. Jā, zinu, es pati apzināti tādu iespaidu radīju. Bet esmu tomēr sieviete – manī valda absolūta emociju viesuļvētra. Rezumējot – esmu galīgā pakaļā.

3. nodaļa

Lai Latvijā kaut cik ciešami pavadītu mēnesi, man nepieciešams līdzi sakravāt pēc iespējas vairāk drēbju. Neesmu dzimtenē pastāvīgi dzīvojusi kopš divdesmit gadu vecuma. Pie vecākiem, ja viņi nav izmetuši, varētu atrast vien manu pusaudža gados valkāto pidžamu. Šaubos arī, vai, veicot vīrieša aukles pienākumus, man būs iespēja skraidīt pa bodēm. Turklāt es nevaru ciest vieglprātīgu attieksmi pret apģērbu – ar vieglu roku nopērk, ar tikpat vieglu izmet. Nē, nē, es esmu latviete, un tas nozīmē – atbildīga, loģiska un praktiska sieviete, valkāšu tikai to, ko paņemšu līdzi.

Jo vairāk domāju, jo satrauktāka kļūstu. Ko gan mēs abi mēnesi darīsim Latvijā? Kā es izturēšu pastāvīgu kopābūšanu? Jau tagad, satiekot viņu dažas reizes nedēļā, turklāt nepievilcīgos apstākļos, man vēderā tauriņi dejo mežonīgas dejas un alkstu piedzerties tāpat kā viņa ballīšu draugi. Uzturoties ilgstoši šim testosterona kalnam blakus, mūžīgi baidos izdarīt ko muļķīgu. Ja nu sākšu uzmākties, nejauši metīšu zemē zīmuļus un seksīgi pieliekšos, lai tos paceltu, vai naktī pavēstīšu, ka man salst kājas, un lūgšu atļauju gulēt viņam blakus? Tas būtu pārāk apkaunojoši. Kaut nu es spētu saglabāt veselo saprātu!

Otrs. Ja arī spēšu būt profesionāla un nepadošos jūtām, kā es viņu izklaidēšu? Šaubos, vai Rodžersu aizraus manas tēvzemes dabas taku apskate vai ekskursijas uz senajām pilīm un muižām. Laist šo ērzeli vienu meklēt izklaides man ir stingri aizliegts, savukārt iespundēt dzīvoklī būtu bezjēdzīgi.

Ehhh! Kā būs, kā būs…? Kādas piecas minūtes sēžu un blenžu sienā, līdz mani no transa izrauj telefona zvans. Tā ir sekretāre Keita.

– Informēju, ka lidmašīnas biļetes ir nopirktas un uz mēnesi noīrēts dzīvoklis Alberta ielā, – viņa lietišķi paziņo. – Jums būs jāpārsēžas Frankfurtē. Esiet lidostā rīt ne vēlāk kā piecos vakarā! Lidmašīna izlido divas stundas vēlāk, bet jums vēl jānodod bagāža. Mūsu šoferis atbrauks pēc tevis ap pulksten četriem. Rodžersa kungam vajadzētu būt jau mašīnā.

Keita žigli nober savu sakāmo un pēc mana “okei” izdzirdēšanas pārtrauc savienojumu. Viņa patiesi ir jauka meitene – mīlīga, jauna, ar lielām, brūnām zirga acīm. Es gribētu ar viņu draudzēties. Vienīgi man neizprotamu iemeslu dēļ viņai nesimpatizēju. Patiesībā man ir sajūta, ka aģentūrā nepatīku nevienam. Esmu tāda kā autsaidere. Varbūt vajadzīgs laiks, lai pie manis pierastu? Nē, par šo es tagad nedomāšu. Šobrīd ir daudz kas svarīgāks, par ko galvu lauzīt, piemēram, kā nezaudēt prātu, mēnesi dzīvojot kopā ar vīrieti, kurā esmu neglābjami ieķērusies, bet kurš mani pat neuztver kā seksuālu būtni. Turklāt, pat ja šis prērijas mustangs kaut vai pārāk ilgas atturēšanās dēļ mani sagribētu, man ir jābūt gana stiprai, lai neizrādītu savas patiesās jūtas. Akkk, kuru es te vispār gribu apmuļķot? Viņam nemaz nebūs jāatturas – Latvijā ir papilnam seksīgu zaķu, kuras gatavas nokniebties ar pirmo pretimnākošo ārzemnieku, bet man būs jādodas garās pastaigās, lai blakusistabā nebūtu jāklausās viņu izjādēs.

Labi, beigšu īdēt par negatīvo. Esmu dzīvespriecīga meitene, cik tad var sūdzēties? Šajā pasākumā ir arī kas pozitīvs – es mēnesi baudīšu apartamentus Alberta ielā! Ju-hū! Vēl varēšu runāt savā dzimtajā valodā. Kā man pietrūkst latviešu valodas! Viss būs kārtībā.

4. nodaļa

Nakts bija grūta. Var teikt, ka neesmu gulējusi nemaz. Varbūt kādā brīdī iemigu, bet tas noteikti nebija kvalitatīvs miegs. Visu nakti raizējos par kopābūšanu ar Misteru Holivudu. Doma, cik neērti būs braukt vienā automašīnā uz lidostu, vien aizņēma pusi nakts. Plecu pie pleca (burtiski!) man būs jābūt blakus viņam ilgāk par stundu. Līdz šim ar viņu vienā transportlīdzeklī esmu atradusies vien pāris reižu. Abās – kā šoferis. Vienā reizē kundziņš bija izdomājis mani izmantot kā taksometru: piezvanīja, lai aiztransportēju viņu un silikona lellīti uz māju. Visu ceļu atpakaļskata spogulī biju spiesta vērot, kā tā bārbija cenšas apēst viņa seju un ar roku rausta piebriedušo dzimumlocekli.

Zinu, es varēju neskatīties, taču esmu tikai cilvēks, nespēju novērsties. Toreiz pat sūdzējos priekšniecībai, ka šādi pienākumi ir pazemojoši. Viņi man nepiekrita, tā vietā piestāstīja pilnas ausis, ka esmu čali reāli paglābusi no iespējama skandāla, jo, raugi, ja tas būtu bijis parasts taksis, tad tabloīdi būtu stāvgrūdām pilni ar tēlu graujošām bildēm. Taču šķiet, ka priekšnieki mani tomēr bija ņēmuši vērā, jo pēc tam Rodžerss mani vairs nav apzināti šādi izmantojis.

Otrajā reizē mans klients bija pilnībā izrubījies. Ēriks man piezvanīja, jo bija uzzinājis, ka “nopietnais aktieris” atkal ir publiskā un tēlam neglaimojošā pasākumā. Kad aizbraucu lūkot, kas notiek, mani jau sagaidīja divi kolēģi, kuriem pat vārdus nezināju. Toties izskatījās, ka, atšķirībā no manis, viņi šajā ballītē bija ielūgti un paši arī paspējuši jau gana uzdzīvot. Toreiz viņi palīdzēja ballīšu karalim ierāpties manā automašīnā, kur tas aizmiga jau pēc pirmā līkuma. Tādā autā es viņu redzēju pirmo un vienīgo reizi. Parasti Rodžerss bija sadzēries, tomēr kustīgs un lustīgs, bet šoreiz… Ja kāds būtu redzējis, kā es, sieviete, kura sver pusi no šī tēviņa svara, stiepju pussprāgušo pļēguru uz gultu, vēl gadiem to stāstītu kā anekdoti citiem. Liekas, ka man joprojām sāp mugura no viņa ļenganā ķermeņa vilkšanas.

Tovakar, piebraucot pie Rodžersa mājas, sākumā centos mīkstmiesi uzmodināt. Kratīju, raustīju, pat iepļaukāju, bet nekā. Tad saņēmu viņu aiz padusēm un galvu ieliku sev klēpī, taču brīdī, kad pati izkāpu no savas toijotas un pavilku laukā no krēsla supersmago ķermeni, Kails kā šļaugans gurķis izkārās no automašīnas aizmugures un viņa galva teju atsitās pret slieksni. Nevarēju to ļumekli pakustināt, stāvot kājās, tāpēc apsēdos uz ietves, ar kājām atspiedos pret auto un vilku atkal. Kad slābenais rumpis bija jau tik daudz izvilkts, ka torss uzkrita man uz augšstilbiem, viņa galva piepeši ar dobju būkšķi atsitās pret asfaltu. Jēziņ! Es nobālēju, acumirklī ieraudzīdama sevi oranžās drānās asarainām acīm lūkojamies fotoaparātu objektīvos un dievojamies: “Es negribēju viņu nogalināt, goda vārds!” Par laimi man, tas lempis no sitiena pat nedaudz atguva sajēgu, sāka kunkstēt un centās piecelties.

Lai gan uzdzīvotājs, šad tad nācis pie samaņas, pat steberēja savām kājām, esmu pārliecināta, ka viņš nenojauš, cik bieži nosviedu viņu zemē, kā viņš sasita pieri pret stenderi un ka es kā želejveida būtni viņu centos iecelt (ievilkt) gultā.

Šodienas brauciens būs citādāks. Tagad viņš būs skaidrā, es vismaz tā ceru. Bet, kā jau minēju iepriekš, šis nelietis spēj būt biedējoši valdzinošs, un šajos mirkļos man no apziņas izzūd viss, ko neglaimojošu esmu pieredzējusi viņu darām.

Par ko gan mēs runāsim? Bez manas vervelēšanas par darbu un plānu saskaņošanas mums sarunu nemēdz būt. Es nevarēšu mēnesi runāt par kalendāra plāniem un laikapstākļiem. Turklāt man nemaz nav kalendāra plānu. Priekšniecība nav uzticējusi pilnīgi nekādus pienākumus, vien sarakstu, ko daiļais princis nedrīkst darīt Latvijā.

Caur dzīvokļa logu pamanot, ka piebrauc aģentūras melnais Mercedes Benz, mans asinsspiediens uzkāpj līdz pensionāru galvas reiboņu līmenim. Lejā dodos, cieši iekrampējusies čemodāna rokturī, neuzkrītoši stutēdama sienas un koncentrēdamās katram solim.

Kad iekāpju automašīnā, mani draudzīgi sveicina šoferītis. Viņš vienīgais aģentūrā pret mani izturas ar patiesu sirsnību. Žēl, ka satieku viņu gaužām reti. Savukārt Rodžerss izskatās iegrimis telefonsarunā. Ar galvas mājienu pasveicina mani un, sagaidījis atbildes sveicienu, pagriež seju pret logu, turpinādams sarunu.

Manam klientam mugurā ir pelēks T-krekls, gaišzili džinsi un melnas Converse kedas. Uz mirkli aplūkoju viņa brīvo roku, kuras plauksta uzgūlusi uz kājas augšstilba. Rodžersa rokas ir pati pievilcīgākā ķermeņa daļa. Mani vienmēr ir saistījušas vīriešu rokas. Nevis plaukstas, bet tieši rokas. Labi trenētie bicepsi viegli izspīlē ikdienišķā T-krekla piedurknes, uz apakšdelma ir manāmi izspiedušies asinsvadi, un gaišās spalviņas, kas nosedz ādu… mmm… tik…

“Savācies, sieviete!” kāds manā galvā uzkliedz. Ir pagājis nieka mirklis, bet es jau esmu iepeldējusi iekāres ūdeņos. “Ak, Dievs, palīdzi man saglabāt veselo saprātu un cieņu pret sevi!” lūdzos, atslīgdama dziļāk automašīnas sēdeklī un smagi izelpodama.

Es patiešām cenšos neklausīties, par ko ir telefonsaruna, taču šo to nejauši gadās dzirdēt. Cik noprotu, Rodžerss sarunājas ar Maiklu, savu draugu no sērfošanas laikiem. Sakarīgs čalis, viņam esmu uzsmaidījusi gana bieži. Pēc sarunas nojaušams, ka mans pavadonis ir priecīgs par došanos uz Latviju. Dažbrīd temats ievirzās par mani un manu dzimteni, bet no izvairīgajām atbildēm secinu, ka Rodžerss negrib, lai dzirdu atbildi. Kā gan es gribētu zināt, ko Maikls vaicā un ko būtu atbildējis Kails, ja es nesēdētu blakus! Varu vismaz mierināt sevi, ka šī notikuma dēļ vairs neesmu spoks, bet gan meitene no nezināmas valsts, ar kuru kopā viņš tiek sūtīts trimdā. Domāju, ar šo tieku neglābjami ierakstīta Kaila Rodžersa atmiņā, ja vien viņš visu mēnesi nenodzers un neaizlaidīsies no manām sargājošajām ķetnām.

– Tu neizskaties priecīga par braucienu, – negaidīti Misters Holivuda uzrunā mani, bet es sākumā pat neaptveru, ka vēršas pie manis, domāju, ka vēl turpinās telefonsaruna.

– Laikam esmu apmulsusi par notiekošo, šis notika pārāk negaidīti, – improvizēju, galīgi nebūdama gatava draudzīgai komunikācijai. Taču agri vai vēlu tam bija jānotiek, mūžīgi tak neklusēsim. Tikai negaidīju, ka saruna sāksies par manām sajūtām.

– Viss būs lieliski, mēs labi pavadīsim laiku! – Mans sirdsāķītis uzsmaida savu apburošo smaidu un ar plaukstu viegli papliķē pa manu džinsos ietērpto cisku. Vēl pāris pieskārienu, un es vai nu izlēkšu no braucošas mašīnas, vai metīšos viņam virsū. Kas man ir par problēmu? Es sevi ienīstu. Esmu redzējusi šā vīrieša visnepievilcīgāko pusi, taču tik un tā iekāroju. Ak dieniņ, cik ļoti es viņu iekāroju!

– Par to gan šaubos, – es maksimāli aukstasinīgi nosaku. – Tev šis ir sava veida mājas arests, bet man – cietuma uzrauga garākā maiņa dzīvē.

– Tak izbeidz! Es neplānoju vārīt ziepes svešā zemē, būšu labs puika un ļaušu tev izbaudīt brīvdienas dzimtenē. Varēsi apciemot savu puisi, draugus un vecākus.

Pārsteigta par pieņēmumu, ka man ir puisis, apstulbusi paskatos uz sarunbiedru.

– Vai savu meiteni. Piedod, es nezinu, kuram dzimumam tu dod priekšroku, – viņš taisnojas, savukārt es pārsteigumā ieplešu acis vēl platāk. Amizants pavērsiens. – Hei, izrādās, tu proti arī smaidīt! – Misters Holivuda uzjautrināts iesaucas un neapzināti pavirzās man tuvāk. Es momentāni sastingstu. Izrādās, tik tiešām esmu sākusi smaidīt.

Tas ir neticami – Rodžerss izspriedis, ka man ir attiecības, turklāt ar sievieti! Ak, šis iedomīgais tipiņš! Droši vien uzskata, ka tāpēc spēju pretoties viņa valdzinājumam. Toties tagad vismaz zinu, ka viņš kaut nedaudz, tomēr ir domājis par mani. Nožēlojami, ka par to priecājos! Kur ir mans pašvērtējums?

Nevēlos apmierināt viņa ziņkāri, skaidrojot savu attiecību statusu, tāpēc piemetinu vien: – Turu tevi pie vārda, ka uzvedīsies godīgi, – un pagriežu seju pret logu, lai zīmīgi parādītu, ka saruna beigusies.

Protams, es vēlos draudzīgi tērgāt tālāk, zinu, ka viņš ir aizraujošs sarunbiedrs – ne velti cilvēkiem viņš patīk. Taču nedrīkstu jau tik drīz ļauties šīm primitīvajām vēlmēm, ko gan citādi darīšu visu atlikušo mēnesi? Ja iesaistīšos sarunās un vērošu šī čaļa silto smaidu, noteikti jau lidmašīnā viņu izģērbšu. Un viņš ar mani pārgulēs pieklājības pēc, jo tāds vienkārši ir Rodžerss – nepiedienīgs, izlaidīgs, bet ļoti, ļoti, ļoti pieklājīgs. Pat būdams pārdzēries un darot jēlības, viņš pamanās pārāk bieži pateikt “paldies” un “lūdzu”. Uzreiz atceros, kā toreiz, kad silikona bārbija apmierināja viņu ar roku automašīnas aizmugurējā sēdeklī, viņš brīžos, kad atvilka elpu no siekalainajiem skūpstiem, vervelēja: “Paldies, ak, paldies! Oh jē, paldies tev!”

Tā klusēdami esam nokļuvuši līdz lidostai. Brauciena laikā Rodžerss šad tad tramīgi grozījās – laikam vēlējās sarunāties vai arī sāka raizēties par lidošanu. Kas notiek viņa galvā, man neuzzināt, toties pozitīvi ir tas, ka pēc izkāpšanas no automašīnas man ir kļuvis nedaudz vieglāk.

Lidostā notikumi norisinās patīkami mierīgi, mums abiem ir gana daudz darāmā, nododot bagāžu, meklējot pareizos vārtus un izvēloties, kur ieturēt maltīti. No manas puses gan nekāda dižā izvēle nesanāk. Bez apspriešanās ar mani Misters Holivuda ir ievilcis mani vienā no lidostas ēstuvēm un paziņo, ka mēs te tagad ēdīsim. Ja neskaita to, ka mani mulsina kopīgas pusdienošanas apstāklis (jo kopīga ēšana ir sava veida randiņš), tad man pat patīk, ka tieši mans pavadonis izvēlas, kur un kad ēst. Viss, kas saistīts ar pārtikas uzņemšanu, man ir kā kvantu fizika. Ne es pati protu gatavot, nedz izsmalcināti izvēlēties restorānus. Man ēšana ir vien neizbēgams notikums. Bez tā diemžēl nevar – kājas atstiepšu. Ja vien es būtu kāds no tiem jogiem, kuri māk pārtikt no meditācijām un saules gaismas, es pārstātu ēst. Protams, man nav iebildumu pret gardu maltīti, vienkārši ne pārāk labi padodas to baudīšana. Ja ēšana notiek smalkos restorānos, allaž pamanos izdarīt ko muļķīgu. Piemēram, maizes traukā salieku ziedus no ēdiena, kuri, izrādās, ir ēdami, vai aizrijos un klepoju tik ilgi, ka mani palūdz aiziet uz tualeti, vai atgadās jebkas cits, kas man atņem vēlmi vēl kādreiz apmeklēt smalkas iestādes. Savukārt, ja ieturos kādā no vienkāršajām ēstuvēm, nespēju beigt rīt, līdz man kļūst slikti. Tie ēdieni ir tik neveselīgi, taču tik sasodīti garšīgi! Labi, ka man ir teicama vielmaiņa un stresa arī pietiek, vismaz vēderiņš neaug, toties pumpas uz sejas pēc šādas izēšanās gan uzmetas kā tādam tīnim.

Varbūt kādā dzīves posmā es iemācīšos gatavot pati, taču šis brīdis pilnīgi noteikti nav vēl pienācis, tāpēc pagaidām izlīdzos ar ēdienu piegādi uz mājām.

Šobrīd kopīga ēšana noris mierīgi. Rodžerss ir pasūtījis, šķiet, visu iespējamo, jo viesmīle tikai nes un nes visādas uzkodas izsalkušajam zvēram. Viņa ēšanas spējas ir apbrīnojamas. Lai gan… par ko es brīnos – viņš daudz sporto. Es pati toties ilgi nespēju izvēlēties, ko šajā ēstūzī pasūtīt. Visi ēdienu nosaukumi ir sveši, atpazīstu vien vārdu “burgers”, bet tam iekšā kaut kāds falafels – vēl viens svešvārds.

Jāatzīst, šis burgers ar jocīgo irdeno kotleti pa vidu garšo lieliski. Cenšos ēst lēni, lai Rodžerss paspētu notiesāt visu, ko ir pasūtījis. Un arī baidos, ka, ātri ēdot, pamanīšos sevi apkaunot. Šie ir pirmie mirkļi mums kopā, pastāvīgi esmu satraukta un uzvilkta kā stīga. Kaut nu es drīzumā iemācītos aprast ar jauno situāciju!

– Vai tev garšo? – Misters Holivuda, kožot kumosu pēc kumosa, ar galvas mājienu norāda uz manu šķīvi.

Šādu sarunu es spēju uzturēt. Labāk tā nekā klusēt. – Pārsteidzoši, bet jā! – atbildu, izēdusi muti tukšu, lai, nedod Dievs, kāds kriksis neizveltos uz galda vai klēpī.

– Kas tevi pārsteidz?

– Falafels. Es pat nezinu, kas tas ir.

– Kaut kas līdzīgs kotletei, tikai no turku zirņiem un kinzas, – viņš paskaidro. Viszinis atradies!

– Garšo burvīgi, turklāt tie jocīgi saldie sīpoli ir debešķīgi.

– Karamelizētie sīpoli. Prieks, ka tev garšo, jo izskaties tā, it kā ēšana tev būtu mocības.

Man šķiet, ka es sastingstu. Jau līdz šim biju stīva kā koka klucis, bet, dzirdot šādu vērtējumu, kļūstu burtiski paralizēta. Kāpēc šim vīrietim jābūt tik vērīgam? Kā viņš vispār to dara – ir bezrūpīgs un pastāvīgi priecīgs, vienlaikus pamanās visu ievērot. Esmu dziļi pakaļā. Mēneša laikā nu nekādi nespēšu noslēpt savas jūtas. Tagad vēl pievienojas škrobe, ka esmu neplānoti aizvainojusi falafela burgeru, kas tik tiešām ir gards, tikai mans ķermenis ir pārāk saspringts, lai izrādītu gardajai maltītei tai pienākošos atzinību.

– Oi, nē, man patiešām garšo. Vienkārši esmu pārāk satraukta par lidojumu uz Latviju. Nespēju atbrīvoties, – meloju, cerot, ka šādam attaisnojumam vajadzētu izklausīties ticamam.

– Tev bail no lidošanas?

– Jā, nedaudz. – Pilnīgi meli, bet šis varētu mani uz laiku glābt.

– Būs labi, mēs vēl varam paspēt aptiekā sameklēt kādas zāles pret lidošanas bailēm, te noteikti tādām jābūt. Vai arī, ja tu lieto alkoholu, pāris glāzes vīna nekaitēs.

Ak nē, par šo es pat neiedomājos. Varētu teikt, ka alkoholu nelietoju, bet skaidri zinu, ka mēnesi tādā spriedzē bez kādiem prāta atslābinātājiem neiztikšu, savukārt lietot medikamentus nevēlos. Ja tā padomā, alkohols nebūtu slikta doma. Man šajā ceļojumā no dzeršanas, pareizāk sakot, publiskas dzeršanas, ir jāattur Misters Holivuda, bet pati drīkstu iemalkot pa kādai glāzei reibinošas dziras. Galvenais, nepāršaut pār strīpu.

– Ja apsolies, ka nedzersi, es tiešām labprāt kādu glāzi vīna izdzertu pirms lidojuma.

– Apsolu: kamēr tu dzersi, es alkoholam pat nepieskaršos.

– Šis izklausījās jocīgi, bet man der. Apsoli, ka nenodosi mani Ērikam – es kā nekā skaitos darbā.

– Apsolu, ka neko neteikšu. – Rodžerss paceļ zvērestam divus pirkstus. – Taču tu apsoli, ka beigsi uzvesties kā darbā. Tas liek man justies dīvaini.

– To gan es neapsolu. Es esmu darbā – tu esi mans darbs.

– Man katrā ziņā nav skaidrs, ko tieši tu dari, bet labi, ja tev tā tīk – tu esi darbā, es esmu tavs darbs. Galvenais, lai jūs tur, aģentūrā, paši saprotat, ko darāt, – Misters Holivuda pabeidz sakāmo un pasūta viesmīlei vienu glāzi vīna. Es tikmēr Bembija acīm raugos uz kaitinoši skaisto vīrieti, kurš pirmais ieliek mani vienā plauktā ar pārējiem aģentūras darbiniekiem. Tas ir tik jauki – dzirdēt, ka esmu viena no viņiem!

– Mums līdz lidojumam vēl ir daudz laika, varbūt varam iepazīties tuvāk? – galdabiedrs piepeši atkal satricina manus pamatus.

– Es par tevi zinu visu, – lepni attraucu un par centimetru tuvāk debesīm pastiepju degunu.

– Šaubos. Tu zini tikai to, ko zina visi, – Rodžerss pārliecināti iebilst, atslīgdams pret krēsla atzveltni.

– Domāju, ka zinu pat to, ko tu pats nezini.

– Kā gan tas būtu iespējams? – Misters Nevainojamais ieinteresēti paceļ uz augšu labo uzaci un aicinoši smaida.

– Es auklējos ar tevi jau divus mēnešus, kuru laikā tu esi pamanījies būt stāvokļos, pēc kuriem varētu neatcerēties faktus par sevi.

– Tas nav iespējams, es vienmēr atceros, ko esmu darījis, – viņš pietēlotā sašutumā protestē.

– Esmu gatava saderēt. – Arī es neesmu ar pliku roku ņemama.

– Tu izskaties tik pārliecināta, ka man paliek baisi. – Relaksētais kundziņš piepeši tik tiešām izskatās ieinteresēti satraukts. No ērtās pārēšanās pozas viņš pieliecas man nedaudz tuvāk un domīgi nočukst: – Es pat nezinu, vai vēlos to uzzināt.

Tikmēr pie mums ir pienākusi viesmīle un ielej Rodžersam vīnu, viņš pastumj glāzi uz manu pusi, un es mudīgi sāku malkot reibinošo dzērienu. Nezinu, vai vēlos atklāt to, ko esmu pieredzējusi. Ja nu šis vīrietis to visu atceras, tad tas nozīmē, ka viņš ir drusciņ pretīgs, jo ikdienā spēj tik mīļi un sirsnīgi izturēties pret mani, lai gan zina, ko esmu redzējusi. Turklāt tad viņš ZINA, KA ESMU TO VĒROJUSI. Labāk tomēr palikt pie domas, ka šis sprukstiņš neko nenojauš.

– Okei, tad vienojamies, ka es tomēr varētu par tevi šo to nezināt, – veikli izlokos no iesāktā temata un turpinu strauji tukšot vīna glāzi.

– Nē, tas neder! Tagad man nebūs miera, kamēr neizstāstīsi, ko, tavuprāt, es varētu neatcerēties.

– Liecies mierā! Iespējams, tu tik tiešām visu atceries – vien pāris pārāk smagas pārdzeršanās, dažas publiskas maigošanās ar pupainām drostalām un tamlīdzīgi, – cik vien iespējams garlaikoti, cenšos atkratīties. Kas man vispār lika ko tādu bilst?!

Rodžerss klusē, acīmredzot kaut ko apdomā un tad sper laukā: – Labi, ja reiz tu par mani zini visu, pastāsti kaut ko par sevi!

– Ko, piemēram? – Lai gan priecājos par tēmas maiņu, nespēju iedomāties, ko es varētu atklāt par sevi tādu, lai atstātu aizraujoša cilvēka iespaidu. Nevēlos atstāstīt savu CV, bet nekas cits man prātā neienāk.

– Jebko! Ja neskaita to, ka tevi sauc Linda un tu strādā par… hmm, es pat īsti nezinu, par ko tu strādā. Ja tā padomā, es tik tiešām par tevi neko nezinu. Varbūt man būtu jāuztraucas par došanos uz svešu zemi ar noslēpumainu sievieti. – Holivudas spīdeklis valdzinoši notēlo izbīli.

– Ha-ha-ha! – es iespurdzos. – Jā, tev vajadzētu ļoti uzmanīties, jo brīvdienās es slepkavoju hobija pēc. Nē, patiesībā esmu vampīrs, kas spīd saulē.

– Par nevienu no šiem neticu. – Viņš groza galvu. – Domāju, ka tu vienkārši esi ambicioza meitene no mazas valsts, kura savam bijušajam puisim (vai meitenei) cenšas pierādīt, ka spēj būt varena bez viņa, tāpēc ar nicinājumu pret izklaidēties mīlošiem ļaudīm metas darbos līdz ausīm.

– Tas ir tas, ko tu par mani domā? – Esmu patīkami pārsteigta. Nezinu, kas tieši, bet Rodžersa secinājums man savā veidā šķiet pat glaimojošs. Biju domājusi, ka, numur viens, viņš mani vispār nav ievērojis, numur divi, ja ir ievērojis, tad uzskata, ka esmu jukusi feministe, kura pret vīriešiem izturas riebīgi.

– Vai trāpīju?

– Par kādiem piecdesmit procentiem – jā. Es tiešām esmu ambicioza sieviete no mazas valsts, bet dižu gudrību šādam secinājumam nevajag, mēs taču abi tagad dodamies uz šo valsti. Par pārējo gan ir nošauts greizi. – Domās parādu mēli un lieliem malkiem iemalkoju vēl vīnu, līdz sāku just jau pat nelielu skurbuli.

– Tad kāpēc tu esi tik… – mans sarunbiedrs izmisīgi cenšas atrast piemērotus vārdus. Tas uzjautrinoši viegli ir nolasāms viņa sejas izteiksmē, – … tik nešķīsta pret mani?

Ta-dā! No šīs sarunas es baidījos. Misters Holivuda ir no tiem cilvēkiem, kuri visiem patīk. Visu vecumu sievietes šim donžuānam dāvā savus siltākos smaidus, pat mazi bērni, kuriem ārišķīgā pievilcība vēl nav aktuāla, un vecas, drūmas tantiņas, kurām savukārt ārišķība sen kļuvusi vienaldzīga. Rodžerss ir jauks, nenopietns, izklaidīgs un līdz saknei sirsnīgs. Turklāt viņam izdodas būt patīkamam un draiskam, bet te ierodos es – sieviete ar saviem iemesliem būt maksimāli nejaukai. Nav jau gluži tā, ka staigāju nemitīgā ūpī. Tas, ko cenšos panākt, ir lietišķums un distance. Katrā ziņā neplānoju radīt par sevi nešķīstenes iespaidu, vienlaikus nevaru arī kādu vainot par šādu secinājumu. Cilvēks, kurš pieradis būt visu mīlēts, cietsejaino svešzemnieci varētu uztvert kā īpaši aukstu. Par laimi, vīns dara savu – esmu viegli apreibusi un viņa jautājumā pat saskatu ko glaimojošu, proti, es esmu viņam kaut kā (jebkā) likusi justies. Nu un ka šī sajūta nav patīkama, vismaz neesmu bijusi nepamanīta, kā man pašai tas šķita.

– Vai es tiešām izturos nešķīsti?

– Tas bija glaimojošākais no vārdiem, kādu spēju izvēlēties, raksturojot sajūtu, kā tu šajos divos mēnešos esi likusi man justies. – Vīrietis parausta plecus.

– Tādā gadījumā piedod par to! Manos nolūkos nebija tev likt justies slikti, – cenšos vērst visu par labu.

– Tātad tava uzvedība bija ar nolūku tāda, kāda tā bija.

– Ja tu vaicā, vai es vienmēr šādi uzvedos, tad atbilde ir “nē”. Reizēm es esmu arī gana patīkams cilvēks. – Pūlos apvaldīt no manis izlauzties kārojošo koķetēriju, viegli un ne pārāk seksīgi iekožot sev apakšlūpā.

– Man jau bija tādas aizdomas. – Rodžerss gan neko neapspiež. Viņš uzvaroši pasit pirkstu gaisā, koķetējoši paliecas uz priekšu un, ielūkojies manās apmulsušajās acīs, paziņo: – Es ievēroju, ka pret citiem esi krietni sirsnīgāka.

Izvēlos neko neatbildēt. Tā vietā atsāku sparīgi malkot vīnu, cerot, ka šī saruna beigsies. Man vajadzētu tagad kaut kur notīties, citādi šis vīrišķis kļūst neizturami pievilcīgs. Baidos, ka sākšu stāstīt visu savu stāstu, lai attaisnotu uzvedību un izlūgtos viņa simpātijas, vai, vēl ļaunāk, sākšu koķetēt (kas man absolūti nepadodas). Diemžēl atkāpšanās ceļa nav – esmu iesprostota ar šo vīrieti vēl uz daudzām, daudzām stundām. Ja “Google Flights” nemelo, tad uz vismaz sešpadsmit, plus ceļš līdz mājām un atlikušais laiks līdz izlidošanai. Johaidī!

– Tu vēl neesi atbildējusi uz manu jautājumu, – mans galdabiedrs norāda, padzeramies ūdeni, un, iespējams, piefiksējis manu mulsumu, kļūst ikdienišķāks. Koķetēšana ir beigusies.

– Kādu? – tēloju nezinīti.

– Kāpēc tu pret mani izturies nešķīsti?

– Teiksim tā… – Es iztaisnoju muguru, lai justos lietišķāk. – Tu gadījies manā ceļā neīstajā laikā, manai attieksmei nebija nekādas saistības ar tevi, un tu vienkārši trāpījies man kā upuris, pret kuru vērst citur iekrātas antipātijas, – aši noskaldu un uzspīlēti uzsmaidu, jūtot sevī lepnumu par gana labo pamatojumu. – Vai šāda atbilde der?

– Man ir sajūta, ka šī nav pilnīga patiesība, taču šķiet, ka tu vēl neesi gatava atklāt patiesību. – Šis nelietis atkal redz man cauri. Kā viņš to dara? Sasodīts, šim čalim ir kaut kādi manis izprašanas sensori. Domāju, ka labāk ļaušu viņam Latvijā dzert – vismaz iereibis viņš man patīk mazāk. Tikai tad viņš noteikti nespēs noturēt bikses kājās un skraidīs pakaļ latvju daiļavām kā tāds nogribējies ērzelis.

– Vienojamies tā, – Misters Holivuda pārtrauc manas pārdomas, – es beigšu tevi izvaicāt, ja turpmāk pret mani izturēsies līdzvērtīgi. Tā, kā izturies pret citiem.

– Sarunāts! – apsolu un atkal pievēršos vīnam. Šī saruna mani ir mudinājusi iztukšot glāzi ātrāk, nekā nepieciešams, jūtu, ka esmu jau krietnās burās.

– Ja jūties nervoza, varu pasūtīt vēl vienu glāzi, – pamanījis manu domīgo skatienu, Rodžerss galanti piedāvā.

– Nevajag, es jau esmu noreibusi. Pēc otras man var sākties problēmas ar staigāšanu. – Drūmi pasmaidu.

– Tu izdzēri tikai vienu glāzi sausa sarkanvīna.

– Es reti lietoju alkoholu, man nav tavas pieredzes, – negribot iedzeļu.

– Tu apsolīji būt jauka. – Viņš tēvišķi pakrata pirkstu.

– Es esmu jauka, – noskaldu.

– Tu tikko centies mani aizskart, – vīrietis nepiekrīt.

– Okei. – Paceļu rokas kā padodoties. – Patiesībā es centos draudzīgi ķircināties.

– Tā tu ķircinies? – Rodžerss uzjautrināts pasmaida. – Šķiet, man būs jautras brīvdienas ar tevi.

Mans daiļais princis paceļ gaisā iesauļoto roku un ar sirsnīgu smaidu uz lūpām pieaicina viesmīli. Es tikmēr ļauju savam patīkami apskurbušajam prātam atslābt un mirkli (vai varbūt mūžību) sapņaini lūkojos uz šo kārdinošo cukurdupsīti ar blondo matu ērkuli. Ak, laimīgās bārbijas, kuras baudījušas šī vīrieša uzmanību! Kaut īsu un gaistošu, kaut alkohola aizmiglotu, tomēr izgaršojušas viņa lūpas un aptaustījušas to vēderpresi un rokas, un… Ahhh! Man ir lemts vien slepus siekaloties.

5. nodaļa

Es ceru, ka Rodžerss nav pamanījis manu dūmakaino skatienu. Šķiet, ka tas ir paslīdējis viņam garām. Vismaz, dodoties uz iekāpšanas termināli, viņš neizrāda, ka būtu piefiksējis manu jokaino rīcību. Negaidīju, ka vīns mani tik strauji apreibinās, iespējams, es to pārāk strauji izdzēru, katrā ziņā jūtos savādi peldoša. Varbūt esmu apreibusi no mīlas? Ha, nu jau sāku izklausīties kā piedzērusies. Nē, nē, tik traki nav. Domāju, ka pēc pāris minūtēm atgūšos un galva kļūs skaidrāka.

– Mums jāiet taisni, – Rodžerss bilst, satverdams manu plaukstu. Vai es būtu nosvārstījusies vai sagrīļojusies, ja reiz viņš nolēmis mani vadīt? Es zinu, ka mums jāiet taisni, vienkārši mirkli aizskatījos sānis.

– Zinu, – noņurdu aizstāvīgā balsī, vēlēdamās izklausīties pie pilnas apziņas. Nevaru taču pieļaut, lai šis tēviņš domātu, ka nekontrolēju savu rīcību.

Mūsu īsā ķermeniskā saskare pazūd. Mana roka tiek atlaista. Bet es ceru, ka mans uzrūciens nebija pārāk dusmīgs. Nē, es to pateicu pilnīgi normāli. Vīrietis atbrīvoja satvērienu, jo tas vienkārši būtu pārāk jokaini – staigāt, turot vienam otra plaukstu.

Nevēlos to atzīt, taču man patika šis mazais mirklis. Viņam ir tik siltas un stingras plaukstas, it kā es atrastos stabili celtā mājā. Kāds muļķīgs salīdzinājums, ņemot vērā, cik nestabils attiecībās ir Misters Holivuda. Ja vien es varētu baudīt viņa pieskārienus ik dienas, ik naktis… Ja vien mēs varētu, rokās sadevušies, staigāt pa pludmali. Ja vien… Ak, nē! Ko es daru? Kāpēc par to fantazēju? Kāpēc ļaujos šādām domām?

Jūtu, ka kļūstu saldsērīga. Tā nedrīkst! Man ir vajadzīgs vēl alkohols. Varbūt pietēlot, ka raizējos par lidojumu? Tā šķiet laba ideja, tāpēc ieminos: – Man liekas, ka vajadzēs vēl vienu glāzi vīna.

– Tu tik strauji noreibsti, ka vēl pēc vienas man tevi vajadzēs lidmašīnā ienest. – Viņš skeptiski palūkojas manī.

– Nepārspīlē! Es vienkārši neesmu radusi dzert. Un nemaz tik ļoti apreibusi neesmu, man tikai nedaudz sagriezās galva.

– Neņemšos spriest, nepazīstu tevi tik labi, bet vienā brīdī šķita, ka tu sāc streipuļot. – Misters Vērīguma kalngals atkal ir līmenī.

– Tas no uztraukuma par lidojumu, – aši izgudroju paskaidrojumu, lai gan nemaz nesaprotu, par ko viņš runā. Es gāju pilnīgi normāli. Tiesa, brīdī, kad jutu viņu pieskaramies, manas kājas kļuva nedaudz šļauganas, tomēr es laikus savācos. Lai vai kā, šim visam ir arī gaišā puse – lai kādas dīvainības šajā garajā ceļā uz dzimteni sastrādāšu, vainu varu novelt uz bailēm no lidošanas vai reibumu. Un… ir vēl viens iemesls, kāpēc jāturpina dzert – būs vieglāk tikt galā ar Rodžersa klātbūtnes radīto stresu, kā arī viņš būs mazāk aizdomīgs. Galvenais, nepāršaut pār strīpu un saglabāt veselo saprātu.

– Tu joprojām uztraucies? – viņš norūpējies ieprasās.

– Diemžēl jā! – cik satraukti un žēlīgi vien spēju, atbildu un lielākai ticamībai pat sāku kodīt īkšķa nagu. Man šķiet, ka cilvēki tā dara, kad uztraucas. Varbūt tā dara, kad vēlas kādu pavedināt? Nē, šādu iespaidu es nevēlos radīt. Zibenīgi atrauju pirkstu no lūpām un ar otru plaukstu saņemu savu nerātno roku, it kā censtos to atturēt no atkārtotas naga skrubināšanas. Kamēr koncentrējos uz rokām, pamanu, ka esmu sākusi kodīt apakšlūpu. Sasodīts! Tā arī mēdz darīt, kad kādu cenšas pavedināt. Ak, Dievs, kā lai apvaldu savu ķermeni? Jūtu, ka strauji kļūstu nervoza. Man ir jānomierinās!

– Labi, mums vēl ir kādas divdesmit minūtes laika. Ja tu tiešām domā, ka alkohols palīdzēs… – Viņš pār plecu palūkojas atpakaļ, kafejnīcu un veikalu virzienā, un tad vēlreiz uz mani. – Tu nudien ar katru sekundi kļūsti nervozāka. Tūliņ sameklēšu tev kādu vieglu dzērienu.

Es pateicīgi uzsmaidu un apsēžos uz tuvumā esošā uzgaidāmā soliņa. Brīdī, kad Rodžerss ir pietiekami attālinājies, smagi izelpoju. Visai savdabīga situācija, ņemot vērā, ka es nemitīgi dusmojos par Misteru Holivudas alkohola patēriņu, bet te pati sēžu un gaidu, kad pieliešos. Retu reizi jau var, arī es esmu pelnījusi atbrīvoties. Cik var dzīvot tādā nervu spriedzē, mierinu sevi un domu novirzīšanas nolūkos sāku pētīt lidostas publiku.

Cik šie ļaudis izskatās saspringti un steidzīgi! Nez, vai es arī atstāju tādu pašu iespaidu? Izņemot šo brīdi, ja neskaita svārstīgās emocijas, jūtos visai patīkami. Pat baidos, ka pirmais žvingulis tūlīt izzudīs tikpat strauji, kā uzradās. Taču man jau krietnu laiku ir vajadzīga atslēgšanās. Ja būšu pietiekami ieņēmusi, Rodžerss mani tik ļoti nemulsinās. Baidos tik, ka iekārošu viņu vēl spēcīgāk. Ha, es patiesībā esmu ļoti smieklīgā situācijā – pieaugusi sieviete slēpj savu ieķeršanos, kā to mēdz darīt mazi bērni. Vai nu pie vainas vīns, vai varbūt uzvilktie nervi, bet man uzmācas spēcīga vēlme par sevi pasmieties.

Lūk, te arī nāk mans seksīgais, neaizsniedzamais un smaidīgais princis ar kokakolas glāzi rokā. Ko? Kola! Es gribu šmigu!

– Nerauc pieri! – glābējs smaidot uzsauc, acīmredzot pamanījis vilšanos manā sejā. – Dabūju, tik nebija cita trauka, kur ieliet. Gribēju kādu vieglu, garšīgu dzeramo, bet viņi nedrīkstot ļaut iznest glāzes no kafejnīcas. Tad nu pierunāju iejaukt kokteili papīra glāzē.

– Tik jauki, paldies tev! – Laimē bezmaz izkūstu. Šobrīd es patiesi tā uzskatu: viņš ir tāāāds jaukumiņš. Bet es nedrīkstu par to domāt, tādēļ mudīgi sāku malkot sagādāto dzērienu. Nezinu, kas tas ir, bet garšo ļoti gardi. Gluži kā limonāde. Ja vien… – Ei, tu necenties mani izjokot? Tur tiešām ir alkohols un tas it nemaz nav centiens apreibināt mani ar placebo palīdzību? – Aizdomīgi nopētu te burbuļus glāzē, te to sagādnieku.

– Nezināju, ka kaut kas tāds maz ir iespējams. – Viņa lūpas savelkas slīpā, jautājošā smaidā.

– Tā mēs skolas laikā āzējām draudzenes, – paskaidroju. – Iedevām viņām kokakolu, sakot, ka tā ir sajaukta ar viskiju, un tad gardi smējāmies, kad kāda sāka tēlot apreibušu.

– Viņas tiešām domāja, ka ir pilnā? – Misters Holivuda, izrādās, nav dzirdējis par šādu aktiermeistarības triku.

– Tas nostrādāja vienmēr. – Lepni iztaisnoju plecus. – Baidos, ka arī pati savureiz esmu tā izjokota, jo tā arī nevienai neesam atzinušās savās nerātnībās. Turklāt tēloja pilnīgi visas, tāpēc reizēm aizdomājos, ka ar domu spēku viņas patiesi bija noreibušas.

– Goda vārds, es tevi šobrīd neizjokoju. Man nekas tik oriģināls neienāktu prātā, bet tagad noteikti šo izmēģināšu kādā ballītē. – Tumšajās acīs nozibsnī dzirkstelītes.

Tikmēr es cenšos atgūt lietišķuma auru. – Cerams, ka tas notiks pēc tam, kad aģentūrai vairs nebūs jāraizējas par tavu tēlu. Līdz tam liec ballēšanos mierā!

– Klausos, priekšniec! – Apsolījumu pavada militārs žests ar roku pie neesošas cepures, un seju rotā burvīgs smaids. Viņš tik tiešām nemeloja, dzēriens ir alkoholisks, jo žvingulis pieņemas spēkā. Vai varbūt mani reibina Mistera Holivudas klātbūtne? Eh, lai kā arī būtu, man patīk šābrīža sajūtas.

– Tev vajadzētu ātrāk piebeigt to kokteili, mums drīz būs jākāpj lidmašīnā. Bet nedzer pārāk strauji, negribu, lai tev paliktu slikti. – Rodžerss ir pati nopietnība.

– Beidz raizēties, esmu liela meitene. Zinu, ko un kā daru.

– Ak tā?! Tu taču teici, ka nemēdz dzert.

– Pēdējā laikā to nesanāk darīt, bet man ir gana laba ballēšanās pieredze, – izlielos kā rūdīta uzdzīvotāja.

– Grūti iztēloties. Es drīzāk ticētu, ka tev ir pieredze cietumsarga amatā vai pautu griezējas iemaņas, – viņš pavīpsnā.

– Izbeidz! Es neesmu nemaz tik skarba. Patiesībā esmu ļoti jautra un patīkama. – Galvā, viegli aizskarta, izslienas visa manu tarakānu armija.

– Tikai ne pret mani, – vīrietis nepadodas, bet es nespēju nolasīt, vai viņa balsī saklausāms žēlums vai pārmetums.

– Nu tev tik tiešām nepaveicās. – Es koķeti pasmaidu, bet, laikus attapusies, piešauju pie lūpām glāzi, lai manu siekalošanos nepamanītu.

Par laimi, tobrīd skaļrunī izskan paziņojums par iekāpšanu. Mums ir jābeidz čalot un jādodas uz lidmašīnu.

6. nodaļa

Es jutos brīnišķīgi. Pirmo reizi lidošu biznesa klasē, turklāt baudot kolosāla vīrieša sabiedrību. Palīdzējis man ar rokas bagāžas novietošanu, Rodžerss jau kuro reizi apvaicājas, kā jūtos. Viņš ir tik gādīgs, jauks un interesants. Ar viņu būt kopā ir necerēti viegli. Nekāda saspringuma. Ja nezinātu, ka viņš ietilpst gana dižas slavenības statusā, nemūžam par to neiedomātos. Mans trīszvaigžņu pavadonis ir negaidīti vienkāršs vīrs (pēc manas klasifikācijas, piecas zvaigznes ir tām personībām, kuras zina absolūti visi – Donaldam Trampam, Džonam Lenonam, Bredam Pitam; četras zvaigznes pienākas tām pasaules slavenībām, kuras zina visā pasaulē, taču tikai tie, kuri kaut nedaudz seko līdzīgi kino, mūzikai vai popkultūras aktualitātēm, pensionāri tās parasti nezina, piemēram, Raienu Goslingu, Kanji Vestu, Džastinu Bīberu; savukārt trīs zvaigznes saņem tie, kuri ir populāri kādā lielā nācijā, bet ārpus tās tikai retais zina šī cilvēka vārdu – tāds nu ir mans Misters Holivuda Amerikā un Kirkorovs Krievijā).

Es jūtos tik labi, ka pat žēl, ka lidojums ir naktī. Lielākā daļa garā ceļa būs jāpavada miegā; es labāk izvēlētos čalošanu ar savu sapņu princi.

– Atvainojiet, vai varu palūgt divus pārus austiņu un šampanieti? – kamēr slīgstu pašapmierinājumā, Rodžerss uzrunā stjuarti, kura izskatās patiesi iepriecināta par šā skaistuļa uzmanību. Un kā nu ne.

– Vai vēlēsieties divas glāzes? – viņa, vāverskropstas glītajā sejiņā plivinot, nočiepst.

– Vienu, paldies!

Tik nevainīga vārdu apmaiņa, bet es manu, kā caur šiem abiem dūkulīšiem caurstrāvo kaisle. Viņš ir mans smukulītis! MANĒJAIS! Domās raidu smaidošās stjuartes virzienā iznīcinošus lāzerstarus. Un pie viena pamanos ieknābt arī neuzticīgajam pavadonim: – Tu teici, ka nelietosi alkoholu, ja lietošu es.

– Tas ir domāts tev, – viņš nočukst. – Lidojums būs garš, tā tev būs vieglāk iemigt.

– Un tu pats? – Aizdomīgi samiedzu acis.

– Man ar miegu problēmu nav. Paskatīšos kādu filmu un atplīsīšu kā mazs bērns, – viņš pazobojas pats par sevi.

Un arī es kļūstu liderīgāka. – Pirms mirkļa tu centies mani atrunāt no dzeršanas, bet tagad pats pasūti man šampanieti, – es skaļi secinu. – Vai vēlies mani piedzirdīt? – Manas lūpas atplaukst koķetākajā smaidā. Beidzot viss notiek tā, kā dzīvē jābūt – viegli un patīkami. Kāpēc es vispār uztraucos par savām jūtām? Šis vīrišķis ir brīnišķīgs. Nu un ja viņš uzzinātu, ka esmu līdz ausīm ieķērusies? Varbūt Rodžerss arī iekāro mani? Kāpēc gan ne? Esmu gana izskatīga. Šobrīd pat jūtos seksīga.

Lidmašīna sāk ripot pa skrejceļu, un blakussēdētāja roka liegi pieskaras manējai. Atgādinu sev, ka jāizskatās satrauktai. Drusciņ pieveru acis, cenšoties radīt iespaidu, ka iekšēji cīnos ar emocionālām sāpēm. Galvenais, nepārspīlēt. Kad aviolaineris strauji uzsāk pacelšanos, es negaidīti sastingstu un iegrimstu dziļāk krēslā. Tik ļoti aizrāvos ar tēlošanu, ka pa īstam nobīstos no pacelšanās. Tiesa, mans ķermenis ātrāk nekā prāts atceras, ka lidot nebaidos, un sāk atslābināties.

– Viss būs kārtībā, – Misters Gādīgais mierīgā balsī cenšas mani mierināt, turpinot turēt manu plaukstu.

Es neko neatbildu. Nolemju turēt acis ciet, līdz būs beigusies virzība augšup.

Brīdi vēlāk lidmašīna līgani iztaisnojas un pazūd arī mierinošā plauksta. Mani plaksti atveras un es, mazliet izmisusi, nolūkojos tai pakaļ.

– Redzi, esam jau gaisā. Viss veiksmīgi, – Rodžerss ierunājas krietni pacilātākā balsī un rūpīgi apskata mani. Droši vien prāto, vai tūlīt nesāksies histērija. Šķiet, viņam ir pieredze ar trakām sievietēm, jo kāpēc gan citādi tik izmanīgi rūpētos par mani? Zinot šī mačo iecienīto sieviešu tipu, nebrīnos, ka ir ne reizi vien piedzīvojis pamatīgas scēnas. Ja vien viņš zinātu, ka par mani nav jāraizējas, jau sen būtu beidzis uztraukties. Esmu latviete, man gēnos ir emociju apspiešana, turklāt komplektā ar lepnumu neizrādīt savu nepatiku un dusmas, kur nu vēl sākt ārdīties. Es drīzāk esmu no tām, kuras klusi raud spilvenā.

Maigi pasmaidu, bet neko nesaku. Mirkli nogaidīšu. Domāju, ka tiem, kuri baidās, nav daudz spēka šādos apstākļos sarunāties. Kamēr klusēju, pie mums pienāk glītā stjuarte un kaitinoši laipni pasniedz Rodžersam austiņas, kā arī ielej glāzē šampanieti. Viņa izturas pieklājīgi arī pret mani, taču es tik un tā jūtu, kā starp šiem abiem skaistuļiem notiek vārdos neizteikta koķetērija. Kāpēc esmu tik viegli aizkaitināma? Ja tā turpināšu, mēnesi kopā neizturēšu. Neizbēgami, Misters Holivuda vēl baudīs krietni daudz pretējā dzimuma uzmanības. Un šīs sievietes savukārt gozēsies viņa saulītē. Samierinies taču, norāju sevi un, piegriezusies pret blakussēdētāju, cenšos neizrādīt savu ērcīgumu. – Paldies par šampanieti, man tas tiešām noderēs. Baidos tik, ka no šī krāšņā kokteiļa kuņģī man var palikt slikti.

– Izdzer šo glāzi, ļauj sev atslābināties un centies pagulēt! – Gādīguma kalngals turpina tādā pašā garā. – Labi, ka pirms tam paēdām. Ja tomēr paliek slikti, dzer daudz ūdens!

– Tu esi viens mīļš un rūpīgs piedzirdītājs, – nodudinu, visticamāk kokteiļa grādu iespaidota. Nu, lūk, nav pagājusi ne puse ceļa, kad es jau atkal kūstu un koķetēju. Turklāt priecājos par to, ka esmu apreibusi. Jūtos tik ļoti labi. Pat brīnos, kāpēc vienmēr biju tik aizkaitināta par Rodžersa vēlmi ballēties. Reizēm taču ir jāatpūšas, jāizklaidējas. Man sen vajadzēja atslābt un pievienoties ballētājiem.

– Paldies, man ir talants uz dzeršanu! – Sarunbiedrs jūtas glaimots un lepns.

– Tev ir talants uz piedzirdīšanu? – muļķīgi ieķiķinos.

– Nē! Talants uz dzeršanu. Patiesībā man ne visai patīk, ka sievietes piedzeras. Man patīk būt iereibušam pašam, bet, esot kopā ar pārāk apreibušu sievieti, jūtos kā maniaks. Tas varbūt pārāk skarbs vārds, bet man nepatīk apziņa, ka viņa mani iekāro, jo ir iereibusi.

– Tad jau es tev tagad sagādāju nepatīkamas sajūtas? – Palūru uz viņu caur pieri.

– Vai tad tu mani iekāro? – Rodžerss ir pārsteigts, tomēr ķircinoši smaida.

– Nē, protams, – sameloju, – bet esmu gana noreibusi. Vēl dažas glāzes, un es iekārošu arī to tur sasvīdušo tēvaini ar spalvainajām rokām.

– Man patīk, ka tu esi šāda. Vairs ne tik saspringta. Un, tā kā zinu, ka mēs nebeigsim šo dienu, kopīgi dalot gultu, tad izbaudu tavu atslābinājušos personību.

Auč, tas gan bija sāpīgi – uzzināt, ka šis vīrišķis pat neiztēlojas vai kaut drusciņ neplāno ielaisties ar mani seksuālās attiecībās. Es gan šo, protams, zināju, bet tik un tā sāpīgi. Jāturpina vien smaidīt, viņš nedrīkst pamanīt, ka mani šis teikums apbēdināja. – Tad jau bez bēdas turpināšu nomākt lidojuma bailes ar šmigu.

– Tik nepārcenties! – Viņš tēvišķi pakrata pirkstu. – Pēc šīs glāzes pārej uz tēju vai minerālūdeni! Labāk paskaties kādu filmu, līdz iemiedz! – Ieteikumi tiek paziņoti brīvā, nepiespiestā manierē, radot sajūtu, ka mans kompanjons nevēlas turpināt sarunu. Es gan tagad gribētu uzsākt draudzīgu papļāpāšanu, izjautājot viņu par katru sīkumu, diemžēl vēlme izzināt savu sapņu princi ir jāapspiež, tāpēc negribīgi paņemu vienu austiņu pāri.

Garām mums pa eju tieši tobrīd aizsoļo izskatīgā stjuarte. Lietišķajos svārkos viņas stingrā pēcpuse izskatās precīzi kā no erotisko grāmatu vākiem. Tā gan ir viena veiksminiece. Pamanu, ka arī Rodžerss šo skatu atzinīgi novērtē, protams, viņš pat nekautrējas uzkrītoši lūrēt uz aizejošo gurnu gorītāju līdz mirklim, kad viņa pazūd skatienam. Zināt ko, man pašai arī ir tīri smuks dupšuks, bet šaubos, ka tas kādreiz ir piedzīvojis tik atzinīgu novērošanu.

Dusmīga ielieku austiņas ausīs un uz displeja sev pretī sāku meklēt filmu. Re, “Bildinājums” ar Sandru Bulloku! Šis romantiskais gabals man nekad neliek vilties.

Tikko kā sākas ievadkadri, Misters Holivuda pieceļas no sava krēsla un aizsoļo daiļās stjuartes virzienā. Es mazliet paliecos sānis un uzmanīgi pārbaudu, kas notiek ejas galā. Caur krēslu spraugu redzu, ka Rodžerss sarunājas ar skaistuli. Tagad viņa sirsnīgi smejas un ar labās rokas pirkstiem maigi noglāsta sev kakla bedrīti. Sasodīts, viņi totāli flirtē. Nu nē, ne jau viņš pierunās stjuarti nodarboties ar seksu lidmašīnā? Fū, pretīgi! Es pat domāju, ka tas fiziski nav iespējams. Tās tualetes ir tik mazas, ka knapi var ietilpt viens cilvēks. Esmu pārliecināta, ka tas ir mīts. Cilvēki nekad nav ar TO tur nodarbojušies. Neveiksmīgi mēģinājuši un tad, kaunā sarkdami, iznākuši no točas – jā, bet patiesi un kaislīgi mīlējušies – šaubos par to. Nē, nē un nē! Turklāt viņai taču ir jāstrādā. Gan kāds reglaments aizliedz lidojuma laikā mistiski pazust uz krietnu laiku. Un, ņemot vērā Rodžersa pieredzi, kā arī neuzbudinošos apstākļus (poda klātesamību) un neērtības, šai stjuartei būtu jāpazūd uz gana ilgu laika sprīdi.

Dievs tomēr eksistē, viņu koķetērija beidzas. Rodžerss nāk atpakaļ uz savu sēdvietu, un es ātri pievēršos filmai. Man, protams, gribētos zināt, par ko viņi tur čivināja, bet esmu pārāka par to. Saņemies un skaties filmu!

Ar acs kaktiņu redzu, ka arī kaimiņš displejā meklē kādu izklaidi. Uh, šī man bija pamatīga spriedze! Labi, ka ir mierinošais šampanietis.

Nepilnu stundu vēlāk sajūtu, ka Misters Holivuda vēlreiz pieceļas no krēsla. Kas tad nu atkal? Filma tieši kļuva interesanta – Sandras varone izkrita no laivas ūdenī. Labāk piespiedīšu pauzi. Tāpat nespēšu koncentrēties.

Rodžerss tikmēr ir sasniedzis ejas galu un ieiet tualetē, pirms tam sasmaidoties ar vāverskropstu īpašnieci. Ak, nē! Tas tiešām notiks? Stjuarte it kā nevainīgi klačojas ar kolēģi un izskatās pilnīgi mierīga. Vai būtu jau piešāvusies šai seksa padarīšanai? Vai sekos viņam? Redzu, ka tā palaistuve kaut ko pačukst savai kolēģei, tad pagriežas un tuvojas tualetei. Nopietni?

Durvis atveras. Rodžerss izspraucas ārā. Fū! Nekāda seksa. Lai slavēti aviolaineru konstruktori! Viņš nāk atpakaļ. Ak, es ķertā paranoiķe!

– Es arī aiziešu uz tualeti, – paziņoju tikko atnākušajam spriedzes radītājam. Ja reiz filma tik un tā nopauzēta, izmantošu mirkli pūšļa iztukšošanai.

Lēnam aizstreipuļoju uz labierīcībām. Negaidīju, ka man tik ļoti reibs galva. Tikko kā ieeju tualetē, sākas gaisa bedres. Nebiju plānojusi sēdēt uz poda – diez ko higiēniski tas nevarētu būt. Bet, šādā turbulencē cenšoties pačurāt slēpotāja pozā, visticamāk piečurāšu visu, tikai ne podu. Turklāt es nemaz nevaru veiksmīgi nostāvēt uz kājām.

Kolīdz mana sēžamvieta piezemējas uz poda, dzirdu skaļus dārdus pret durvīm. Kāds sparīgi klauvē. Kas gan tur varētu būt? Esmu šajā šaurajā tuptūzī vien nieka mirkli, bet man jau neļauj mierīgi nokārtoties. Nu gan atraduši laiku, kad steigties čurāt – lidmašīnu krata kā epileptiķi, visiem tak jābūt piesprādzētiem.

Piepeši izdzirdu sievietes balsi viņpus durvīm. Āāā, skaidrs, tā ir stjuarte, man esot jāsteidzas atpakaļ uz savu sēdvietu. Labi, apslaucīšu savu mazo draudzenīti, uzvilšu bikses un iešu. Taču šī mini operācija līdzinās mēģinājumiem pārģērbties… centrifūgā. Ja tā sasodītā turbulence nebeigsies, man drīz šampis iznāks ārā pa nepareizo galu.

– Linda, vai viss kārtībā? – nu otrpus durvīm manu vārdu izrunā jau pazīstama vīrieša balss. Ko Rodžerss te dara? Vai joprojām cer uz seksu tualetē? Ak, nē! Es laikam esmu galīgi pilnā. Galva nestrādā, jo cits, loģiskāks, iemesls man nenāk prātā.

– Jā, – es ierunājos, un pār lūpām pārveļas histērisks: – Ik! – Nu ne jau man tagad sāksies žagošanās. Es negribu tāda rādīties viņam acīs un, vēl trakāk, sēdēt blakus ar pālī pārgrieztām acīm un žagām. Diez amerikāņi arī šādos gadījumos jautā: “Kas tev – bikses slapjas?”

– Linda, lūdzu, atver durvis! – Misters Holivuda uzstājīgi pavēl.

Labi jau labi. Ko viņš tik uzvilkts?

Atveru durvis un priekšā sastopu divus satrauktus acu pārus. Mans daiļais pavadonis un viņa glītā koķete.

– Linda, paldies Dievam, ar tevi viss ir kārtībā! – Vīrietis saķer mani aiz pleciem un rūpīgi ieskatās acīs, it kā meklētu pazīmes, ka esmu normāla. Stjuarte izbrīnīta lūkojas uz mums abiem.

– Protams, ka kārt… ik! – es atkal nožagojos. – Kāpēc lai ar mani viss nebūtu kārtībā? – beidzot izdodas izmocīt kaut cik sakarīgu teikumu bez diafragmas spazmām.

– Turbulence? Tavas bailes? – Rodžerss atgādina.

– Āā-ik! – Pareizi, manas bailes. Es pavisam aizmirsu. Sasodīts!

Taču Rodžerss manu spējo atskārsmi un muļķīgo sejas izteiksmi laikam iztulko kā aerofobijas izpausmi, silti pasmaida un, nenolaizdams savu roku no maniem pleciem, vedina: – Tu nu gan esi noreibusi. Iesim atpakaļ savās vietās!

Mēs neveikli iesākam kopā virzīties uz lidmašīnas priekšgalu, taču, sapratis, ka diviem šaurajā ejā nav vietas, vīrietis palaiž mani pa priekšu.

– Atnesiet, lūdzu, glāzi ūdens un piparmētru tēju! – dzirdu, kā viņš aiz muguras izdara pasūtījumu. Tikmēr es, veiksmīgi sasniegusi mūsu vietas, kā nopļauta smilga sabrūku krēslā.

Par spīti visam, esmu laimīga. Tik tiešām laimīga. Kails Rodžerss par mani uztraucas, pat neievēroja piesprādzēšanās brīdinājumu! Tik mīļi! Un sajust viņa apskāvienu… Tas bija fantastiski! Šis man jāizstāsta māsai, man noteikti tūlīt pat ar viņu ir jārunā.

– Ko tu dari? – Rodžerss, pamanījis manu izmisīgo rakņāšanos pa somu, vaicā.

– Gribu piezvanīt savai māsai.

– Mēs esam lidmašīnā, šeit nedrīkst zvanīt! – Protams, tas taču ir Misters Prātīgais.

– Okei, tad ierunāšu audioziņu, – neļaujos tiek viegli nogrūst sevi no sliedēm.

– Attiecībā uz interneta lietošanu lidmašīnās ir tie paši noteikumi, – man aizrāda.

– Tam nemaz nevajag internetu, muļķ… ik! Ierunāšu ziņu, ko māsa saņems, kad nokļūsim sauszemē, ik! Liec tak mani mierā, ik! Gribu parunāties, un punk… ik!

– Nekļūsti ērcīga! Ja vēlies, tad runā! – izklausās, ka Misters Pareizais uzmet lūpu, bet mani tas šobrīd it nemaz nekrata. Labi, ka tās stulbās gaisa bedres arī beigušās!

– Es runāšu! – paziņoju un, uzsvērti piespiezdama “Vatsapā” audio pogu, skaidrā latviešu valodā (nu, labi, ne visai skaidrā, ņemot vērā manu apburbuļoto prātu) sāku stāstīt māsai visu, kas šodien noticis un kā es mīlu Latviju un mūsu mazo valodu. Baigi labi! Tas ir kā runāt kādā pasaules slepenajā mēlē – drīkstu izteikt visu, ko vēlos, jo neviens nesaprot ne vārda. Man ļoti vajag izrunāties. Māra ir vienīgā, kurai varu stāstīt par savām jūtām pret Misteru Holivudu. Lai gan māsa manu situāciju nesaprot, viņa allaž prot uzklausīt un nenosodīt. Kā es ilgojos pēc savas mazās, mīļās un saprātīgās māšeles!

Absolūti atslābusi, burbuļoju un vāros kā tāds putras grāpis. Nav ne jausmas, cik ilgi es runāju. Āāā, trīsdesmit astoņas minūtes un divpadsmit sekundes – tā vismaz rāda audiofails. Pēc sirds izkratīšanas jūtos daudz labāk. Vieglāk. Rodžerss ir iegrimis filmā, bet man nāk miegs. Laikam vajadzētu pagulēt.

Pieteikties grāmatai

2 komentāri - "Latvietes nevar nemīlēt

Komentēt