Tumsā ieraudzīt gaismu

2022.gada 25.martā karš Ukrainā kļuva pavisam īsts manā ģimenē. Jā, mēs zinājām, kas tur notiek, sekojām līdzi aktualitātēm, pārdzīvojām par izpostītajām dzīvēm, šokējāmies un ziedojām mazumiņu naudas, ko varējām atlicināt, tomēr tas bija kaut kas tāls un nesaistīts ar mums. Nesajūtams. Tā teikt, tas nenotiek ar mums, bet ar ukraiņiem. Iespējams, tieši tāpēc, ka nevienu no tās valsts nepazinām, šausmas mums eksistēja vien ekrānos.

Šajā dienā mūsu ģimenē ienāca Saša. Puisis no Ukrainas. Viņa ģimene joprojām atrodas kara plosītajā valstī un cer, ka šis murgs drīz beigsies. Kad satiku Sašu un ieraudzīju viņa acis (tik skaistas, kā raksta romānos – dzintara krāsā, pilnas sirsnības, maiguma un vienlaikus pieredzes, jo redzējušas to, kas sešpadsmit gados nav jāredz nevienam), jau pirmajā mirklī zināju, ka šo karu pēkšņi izjūtu pilnīgi citādi. Tas kļuvis sataustāms, apskatāms un līdz mielēm izjūtams. Nē, ne tāpēc, ka Saša mums stāstītu šausmu stāstus. Gluži pretēji – redzot, ka Saša ir tāds pats kā mēs. Sazvanoties un iepazīstoties ar viņa ģimeni, jūtu, cik vienādi esam. It kā es runātu ar seniem draugiem, kuriem šobrīd uzbrūk, kurus vēlos izglābt un par kuriem pārdzīvoju. Tagad ik dienas redzu dzīvu apliecinājumu tam, ka īsā mirklī ģimenes tiek šķirtas un ka pusaudži, kuriem bija jāraizējas par eksāmeniem skolā, tagad spiesti pieaugt un raizēties par tuvinieku dzīvībām.

Šobrīd visapkārt ir daudz tumsas, bet es vēlos runāt par gaismu. Gaismu, ko tieši šajā – arī mūsu tautai tik nozīmīgajā – datumā iepazinu spožāku nekā agrāk. Mums nebija daudz laika, lai izlemtu, vai ielaist šo ukraiņu puisi savā ģimenē. Saņēmām zvanu, īsu brīdi apsmadzeņojām situāciju un vēja ātrumā sākām būvēt istabu, kur Sašam dzīvot. Saprotams, ka mums nebija ne mēbeļu, ne citu dzīvošanai nepieciešamu lietu, tāpēc dažiem tuvākajiem draugiem un radiem apvaicājos, kas viņu arsenālā ir. Viņi savukārt par mūsu jaunumiem paziņoja citiem, un tā es sāku saņemt ziņas no cilvēkiem, kuri vēlas palīdzēt. Ko nu kurš piedāvāja: dažs drusciņ naudas, lai nopirktu pašu nepieciešamāko, cits kādu mēbeli, vēl kāds fizisku darbu istabas izbūvē. Īsā laika sprīdī uz savas ādas sajutu milzīgu latviešu tautas degsmi, sirsnību un vēlmi palīdzēt. To grūti vārdiem aprakstīt.

Esmu ļoti pateicīga par šo pieredzi. Pateicīga, ka man ir iespēja būt latvietei un būt starp šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, kuri nekavējas ne mirkli un grūtā situācijā steidz palīgā. Mēs esam dažādi. Jā, mums ar draugiem bieži nesakrīt viedokļi, nereti strīdamies ar radiem, mēs esam visvisādi, taču, kad ir grūti, viņi ir man blakus. Un neuzdod liekus jautājumus. Tikai vienu: "Kā es varu palīdzēt?" Un par to es mīlu katru no viņiem.

Mūsu tauta pazīst ciešanas, tomēr neesam tāpēc kļuvuši ciniski un auksti, mēs esam iejūtīgi, izpalīdzīgi un gaismas pilni. Zinu, ka reizēm kāds aizmaldās un ka dažkārt kāds nav tik balts un pūkains, bet es neieciklēšos uz dažiem melnajiem pleķīšiem. Es esmu es – cilvēks, kurš tic labajam, kurš redz gaismu pat tumšākajā naktī. Kaut sitiet mani ar krūšturi, bet es  neatkāpšos no sava un pat grūtākajos brīžos turpināšu uzsvērt ikvienu labestību, ko pieredzēšu, līdz mēs visi noticēsim gaismai sevī, nenoliedzot tumsu! Jā, tumsa ir mums līdzās, tai tur ir jābūt, bez tās nebūtu iespējama gaisma, taču tā nekad neuzvarēs.

Šodien esmu lepna būt latviete. Esmu pateicīga, ka man ir laime pazīt visus šos brīnišķīgos cilvēkus, kuri ir man apkārt. Esmu priecīga, ka man ir iespēja iepazīt ukraiņu cilvēkus, uzzināt, cik vienādi esam. Esmu laimīga, ka man ir iespēja pieredzēt visapkārt valdošo labestību.

Ticiet labajam, ticiet gaismai, un jūs to ieraudzīsiet!

Nav komentāru

Komentēt