Stāsts par Līgu Rimšu

Līga Rimša - Eglīte ir pensionāre, kura viena dzīvo kādā lauku mājiņā. Taču viņa ir arī kas vairāk - viņa ir dzejniece. 2019.gadā viņa beidzot īstenoja savu sapni un izdeva savu pirmo satīriskās dzejas krājumu "Vēlos būt deputāte", vēlāk 2020.gadā sekoja jau nopietnāks dzejas krājums "Ko nezina sfinksa". 

Viņa noteikti nekvalificējās kā saistoša un interesanta dzejniece, lai spētu piesaistīt lielās izdevniecības, kas segtu šo grāmatu izdošanu. Nedz viņa slavena, nedz skandaloza, nedz arī zina kā sasniegt šos izdevējus. Toties viņai bija sapnis un viņa mērķtiecīgi tiecās uz tā īstenošanu. 

Pierakstījusi savus dzejoļus kladītē, Līga devās uz tuvāko bibliotēku un pārrakstīja tos datorā. Viņa sameklēja redaktori, kas, pēc viņas vārdiem, tekstus pamatīgi iztīrīja un Līgu gana izskoloja. Tad viņa sameklēja uzņēmumu, kas par samaksu, organizē grāmatas izdošanu. Šīs maksas ir gana lielas. Pat nelielas tirāžas veido ar četriem cipariem rakstāmus skaitļus. Taču Rimšas kundzi tas neatturēja. Tas nešķistu nekas iespaidīgs, ja viņai naudas būtu daudz, tomēr tā nav. Līgas pensija ir tik maza, ka pat Latvijas minimālā alga, skatoties uz to, smejas vēderu turēdama. Kā Līga Rimša panāca grāmatas izdošanu? Lūk, tas ir stāsts par neatlaidību. 

Lasīt tālāk »

Mana pirmā baskājainā vasara

Pašas pirmās baskājainās vasaras man aizritēja bērnībā. Uzaugot mazpilsētā, džagāt apkārt bez apaviem bija ierasta lieta. Taču pieaugot, šis paradums mazinājās, līdz izzuda vispār. Pēdējos padsmit gadus basas pēdas noāvu vien retu reizi: atpūšoties jūrmalā, ciemojoties pie kāda laukos vai reizēm parkā. Manas pēdas pilnībā piederēja apaviem. Daudziem, daudziem apaviem (agrāk biju ar tiem apsēsta).Šovasar, ievācoties privātmājā ar savu pagalmu, turklāt - atgriežoties savā dzimtajā mazpilsētā, manas mazās pēdiņas atguva bērnības brīvību.

Lasīt tālāk »

Pārgājiens un Es

Došanās garos, izaicinošos, grūtos pārgājienos ir brīnišķīga nodarbe. Tā ir iespēja izveidot saikni ar dabu, sakārtot domas, uzlabot veselību. Tajā nav nekā negatīva. Tāpēc es nebrīnos, ka arvien populārāka kļūst pārgājienu organizēšana lielām ļaužu masām. Cilvēkiem patīk skriet baros, kāpēc, lai nepatiktu ganīties pa dabu baros.

Lasīt tālāk »

Miera oāze

Ceturtdienas pēcpusdienā, pēc dēla pamošanās no diendusiņas, kopā ar vīru nolēmām doties izbraucienā ar riteneņiem pa pilsētu. Vīrs teicās, ka parādīšot man skaistu vietu, kuru agrāk nebija ievērojis, vien šogad, nākot kājām no slimnīcas, pamanījis cik skaists dabas nostūris ir Cēsīs. Citu plānu man nebija, tamdēļ piekritu braukt miera oāzi lūkoties.

Silta vasaras vēja ieskauti mēs trijatā ripojām pa Cēsu ielām līdz atradām vīra slavēto skaisto dabas nostūri. Bērnībā es vairākkārt biju gājusi pa šīm takām, tās allaž šķita baisas un pamestas. Zāle bija aizaugusi, apkārtne piemēslota. Toties tagad, šī vieta tiešām bija pārvērtusies par miera oāzi. Cik acs ļauj saskatīt, apkārt bija skaistas zaļas pļavas, eleganti vītoli, līkumu līkumiem tecēja dzidrs avotiņš un tur valdīja brīnišķs klusums.

Lasīt tālāk »