Miera oāze

Ceturtdienas pēcpusdienā, pēc dēla pamošanās no diendusiņas, kopā ar vīru nolēmām doties izbraucienā ar riteneņiem pa pilsētu. Vīrs teicās, ka parādīšot man skaistu vietu, kuru agrāk nebija ievērojis, vien šogad, nākot kājām no slimnīcas, pamanījis cik skaists dabas nostūris ir Cēsīs. Citu plānu man nebija, tamdēļ piekritu braukt miera oāzi lūkoties.

Silta vasaras vēja ieskauti mēs trijatā ripojām pa Cēsu ielām līdz atradām vīra slavēto skaisto dabas nostūri. Bērnībā es vairākkārt biju gājusi pa šīm takām, tās allaž šķita baisas un pamestas. Zāle bija aizaugusi, apkārtne piemēslota. Toties tagad, šī vieta tiešām bija pārvērtusies par miera oāzi. Cik acs ļauj saskatīt, apkārt bija skaistas zaļas pļavas, eleganti vītoli, līkumu līkumiem tecēja dzidrs avotiņš un tur valdīja brīnišķs klusums.

Mēs nokāpām no riteņiem, iekārtojāmies ērti pļavas viducī un ļāvām mazajam dēlam skraidīt pa skaisto pļavu. Krietnu gabalu no mums kāds jauneklis izklaidēja savu suni un suns izklaidēja divas sirmas kundzītes. Suns priecīgs ļepatoja apkārt un tantēm ik pa laikam izspurdza smiekli par suņa izdarībām. Brīdi vēlāk garām skrēja kāds kungs, kas, šķiet, gatavojās maratonam. Četrkājaino draiskuli ieinteresēja skrējējs un šis apmeta pāris apļus ap sportistu. Par suņa rotaļām kungam smiekli nenāca, viņš uzbļāva jauneklim "savāc savu suni!" Šķiet zēnam iekšā bija pārlieku daudz neizšautu pusaudžu hormonu, jo ne visai draudzīgā tonī viņš atbildēja "Nē, tas tak tikai draudzīgs kucēns." Sportists nebija nolēmis šajā vakarā iegūt draugus un vēl skarbāk kā iepriekš bļāva. "Man vienalga - savāc savu suni!"

Tā miera oāzē sākās skarbāka vārdu apmaiņa. Parādījās pirmie teikumi ar pīkstuļiem un tik tantes lūdza "lūdzu nekašķējieties." Apmainījušies ar rupjībām, skrējējs turpināja ceļu, tomēr apmēram piecdesmit metrus tālāk, šķiet viņa testosterona pārņemtā iekšējā balss sagrāba viņu aiz olām un lika atgriezties. "Pagaidi šeit, es tūliņ atvedīšu savu suni, tad redzēsim!" viņš draudēja. "Neko negaidīšu!" bravūrīgi atcirta jauneklis. "Pagaidi gan, pī, piecas minītes, pī." turpināja sportists. "Ei tu pī, es pī, neko negaidīšu, pī." Jaunietis atbildēja un lēnām vilka suni mājā, jo uz ielas jau bija parādījušies viņa vecāki.

"Pī, tev kropli, kājas saulauzt, pī" skrējējs attālinoties no notikumu vietas visbeidzot noteica. Tas uzdzina asinis lepnajam suņa īpašniekam, jo šis uzņēma neredzētus ātrumus un sāka dzīties pakaļ sportistam. "Pī, kājas gribi man salauzt, tu, pī, tāds. Panāc šurp, pī, es tev, pī, pa muti sadošu, pī." Zēns bļāva, kad skriešanas jauda apsīka.

Abi vīri izkašķējās un miera oāzē atgriezās klusums. Tantes lēnām aizsoļoja projām, priecīgais suns iegāja mājas pagalmā un vecāki centās nomierināt enerģisko jaunieti.

Mēs nolēmām, ka arī mums pienācis laiks doties mājup, bet tad pamanījām, ka mūsu dēls, vērojot asa sižeta brīvdabas kino, ir pielicis pamperu. Kamēr apmazgājām viņam dupsi, mums garām gāja zēna tēvs (laikam tēvs). "Atvainojiet, ka jums nācās to dzirdēt. Tādas rupjības bērna klātbūtnē nedrīkst runāt."

Vai nav skaisti? Nopietni! Vai tas nav brīnišķīgi? Mums atvainojās, vienkārši bez nekādas baigās nepieciešamības. Mums atvainojās par rupju vārdu lietošanu. Es priecīga atbildēju "Paldies" un nodomāju, ka šis vakars ir izvērties superīgs.

Taču tas nebija viss. Mēs lēnām stūmām riteņus kalnā, kad es ievēroja ceļa otrā pusē soļojam Cēsu novada priekšsēdētāju. Es vīram saku: "paskat, kas tur!". Šis saka: "kas tas tāds ir?" Es atbildu: "tas tak Cēsu pagastvecis!"

Kamēr mēs sarunājamies, Rozenberga kungs to ievēroja un smaidīdams mūs abus pasveicina, nevis tā lietišķi pieklājīgi, bet tā sirsnīgi draudzīgi. Kā vecus čomus. Super! Mans smaids kļuva vēl plašāks. Tāds nieks, bet mums abiem baigais prieks.

Tas joprojām nebija viss. Tuvojoties mājām, nolēmām ieiet Cēsu ugunsdzēsēju depo un palūgt ekskursiju. Darbinieki mums to neatteica un sāka izrādīt ugunsdzējēsu auto, kas ļoti patīk mūsu dēlam. Te pēkšņi atskan skaļš signāls. Izrādās, tas nozīmē izsaukumu. Viens pēc otra ugunsdzēsēji sāka šļūkt pa trubu lejā. Goda vārds, kā filmās! Viņi šļūca pa trubu (es nezināju, ka tādas trubas tiešām eksistē dzīvē), meta mugurā virsdrēbes un strauji saleca automašīnā, kas, sirēnām gaudojot, aiztraucās dzēst ugunskuru. Kā kārtīgā bojevikā un mēs bijām turpat blakus un varējām to redzēt dzīvajā. Tiiiiiiik interesanti.

Viss! Šim vakaram tas bija viss. Pasakiet, vai nav forši?

Ceru, ka stāstā bija jūtams mans prieks, jo par to patiesībā ir stāsts. Par prieku, ko sniedz mazie dzīves nieciņi, kas visu laiku ir mums apkārt, tik ir jābūt atvērtam tos saņemt.

Agrāk es biju iegrimusi savā ikdienā tik ļoti, ka neļāvu dzīves sīkumiem iezagties manā ikdienā un izbaudīt tos. Šādi nieki, man nešķista prieku sniedzoši. Esot lieciniecei divu vīru kašķim, es sūkstītos par sabojāto mieru, es analizētu, kuram no kungiem taisnība un viennozīmīgi es nepievērstu uzmanību jaunieša tēva vārdiem. Mēra sveicienu es uztvertu kā politisku reklāmu, nevis bērnišķīgi priecātos par to, un es pat neiedomātos iet pie ugunsdzēsējiem, kamdēļ lieki tērēt savu vakaru. Agrāk, lai gūtu prieku, es sēdēju darbā un kalu atpūtas plānus - meklēju viesu namus, izklaides iespējas, koncertus vai plānoju ceļojumus. Tas bija veids, kā izvēdināt galvu no darba, iegrimt sapņos un cerībās par atpūtu. Tad, kad pienāca plānotais izklaides brīdis, es tik ļoti biju iztēlojusies, cik kaifīgi man ir jājūtas, ka pati izklaide bieži sagādāja vilšanos. Citu cilvēku bildēs un aprakstos, šķita ka viņi ir tik laimīgi, bet man tik tāds čiks vien šķita tā izklaide. Bieži vien izklaides brīdī, es jau sēdēju telefonā un tvēru pēc jaunām izklaides iespējām. Vārdu sakot, prieku nedeva nekas, jo es nekad īsti nebiju tajā mirklī.

Tagad mana dzīve ir gaužām garlaicīga. Mostos, kad bērns mostas, lēnām visa ģimene brokastojam. Tad mans vīrs dodas pastaigāties ar bērnu, bet es strādāju pie grāmatas, tad liekam gulēt bērnu, apdarām mājas darbus, vai es turpinu rakstīt. Pēc diendusiņas mēs improvizējam un darām to, kas tajā mirklī ienāk prātā. Tā aizrit manas dienas, bet gandrīz katra diena šķiet piedzīvojumiem bagāta, vienmēr atrodas kāds priekpilns notikums, vienmēr atrodas par ko liet asaras. Dzīve šķiet krietni piepildītāka. Pēkšņi šķiet, ka beidzot es pati piedalos dzīvē.

Lai būtu laimīgs, nav nepieciešams neko mainīt, skriet vai meklēt. Ir tikai no dzīves novērotāja jākļūst par dzīvotāju.

Nav komentāru

Komentēt