Minimālistu auto

Lai gan raksta virsraksts aicina domāt, ka šis ieraksts būs par minimālistu šķirai piederīgo automašīnu markām, tas tā tomēr nebūs. Nolēmu padalīties ar savu stāstu par to, kā mana ģimene izvēlējās braukt ar gaužām mazu un vecu auto. Varbūt mūsu apsvērumi, kas nebūt nav jauni un oriģināli, kādam palīdzēs apdomāt savus auto izvēles paradumus un ietaupīt ģimenei finanšu līdzekļus.

Mēdz teikt - ja vēlies uzsākt strīdu, tad ierosini sarunu par politiku vai naudu. Es šim uzskaitījumam pievienotu arī automašīnas. Par cilvēkiem un to motorizētajiem transportlīdzekļiem varētu veikt simts un vienu pētījumu, jo mūsdienās to izvēle vairs netiek veikta galvenokārt balstoties uz praktiskiem apsvērumiem, bet gan sociāliem. Ar šo teikumu vien klātienes sarunā es saņemtu jūru ar argumentiem, cik katrs no klātesošajiem rūpīgi ir apsvēris sava spēkrata izvēli un šī izvēle notikusi tikai un vienīgi ņemot vērā tehniskus parametrus un ģimenes vajadzības. Taču, ja mēs pilnīgi patiesi ieklausītos sevī, tad atrastu patiesos iemeslus. Kādam bērnībā bija švaki ar naudu un tagad iespēja iegādāties brangu auto rada ilūziju par bagātību, cits cer savaldzināt preilenes ar savu iespaidīgo rumaku, cits ir atkarīgs no ātruma un ķer kaifu no riska, cits vēlas padižoties ļaunajiem klases puišiem, kas bērnībā viņu apcēla. Protams, ir kaudze cilvēku, kam auto tiešām ir un paliek tikai ikdienas transportlīdzeklis un tā izvēlē tiešām notikusi vien ņemot vērā praktiskus apsvērumus. Patiesībā nav jau arī nekā slikta, ja cilvēks brauc ar šerpu vāģi, jo grib padižoties, ja tas ir pa kabatai, tad tik uz priekšu. Problēma rodas tad, kad cilvēks iet uz darbu, kas viņam riebjas un ar nicinājumu veic savus darba pienākumus tikai tādēļ, lai saņemtu dienišķo naudu, kas vajadzīga šī šerpā spēkrata iegādāšanai un uzturēšanai. Tad cilvēks bojā gan klimatu kolektīvā, gan nekvalitatīvi veic savu darbu, gan bojā sev omu un beidz nost savu nervu sistēmu un tad šī vēlme pierādīt savu sociālo statusu kļūst par tizlu nastu.

Mūsdienās ir arī palicis daudz grūtāk izvēlēties auto. Kādreiz viss bija vienkāršāk, katrai automašīnai nāca līdz kāda birka - Opeļi ir rūsējoši spaiņi, BMW pērk vīrieši ar maziem krāniņiem, u.tml. Toties tagad viss ir daudz sarežģītāk, automašīnas vairs nav tik viegli iedalīt labajās un sliktajās, plīstošajās un tajās, kas kalpos mūžam. Pat vienas automašīnas zīmola ietvaros, dažādi šīs markas modeļi var būt ar sev īpatnējām kaitēm vai plusiem. Tāpat arī sociālais status vairs nav attiecināms tikai uz zīmolu vien, bet gan katru konkrēto automašīnas modeli, turklāt pat šī modeļa iznākšanas gads vai krāsa var ietekmēt tā sociālo rentabilitāti. Mūsdienās automašīnas ir kā viedtālruņi, tās visas vairāk vai mazāk pilda nepieciešamās funkcijas, to cenas ir tik krasi atšķirīgas, ka tu nesaproti loģiku šādai cenu atšķirībai un tas kādu automašīnu tu esi izvēlējies, iekrāso tavu statusu sabiedrībā.

Manas pārdomas, lai paliek ievadā. Iztirzājumā centīšos parādīt praktiskos apsvērumus un aprēķinus kā izvēlējos auto.

Kad ar vīru nolēmām, ka mūsu ģimenē vajadzētu kādu mazu ziķeri, tad, atbilstoši veselā saprāta noteikumiem, sākām savu materiālo dzīvi pārkārtot lielākas ģimenes vajadzībām. Mazo Honda Civic nomainījām pret ģimenisko Mazda 6, kur varētu ievietot ratus un ērti ielikt autokrēsliņu, utt.  Taču plāni ir tam, lai tie izgāztos un krietnus četrus gadus mēs savu lielo auto ar ratiem nepiepildījām un pat tad, kad rati mums bija, mūsu ziķeris ar tiem atteicās braukt, līdz ar to mūsu ģimenē liela automašīna nebija obligāta vajadzība, lai nodrošinātu braucienus ar bērnu.

Mirkli pirms dienas, kad, pastaigājoties pa mežu ar vīru, nolēmām atstāt dzīvi Pierīgā un pārcelties uz Cēsīm, mēs vēl cītīgi plānojām kā izvadāt bērnu uz bērnudārzu un apvienot izbraukāšanu uz mūsu abu darbiem ar vienu automašīnu un atskārtām, ka tas nav izdarāms, tāpēc iegādājāmies otru auto - 1998.gada 1.0 l divdurvju Toyota Yaris, ar kuru man braukt uz darbu. Tā mūsu ģimenē ienāca šī mazā automašīna, kas sākotnēji bija paredzēta tikai manai braukāšanai pa Rīgu, bet par ģimenes auto joprojām atstājot Mazda 6.

Finansiāli mēs varējām atļauties krietni jaunākās, stilīgākas automašīnas, bet man allaž ir licies bezjēdzīgi izmest naudu glaunos auto, tāpēc, iegādājoties auto, ņēmām vērā vien ekonomiskos un ērtības rādītājus.

Dzīve mainījās un pēc šīs pastaigas pa mežu mēs pārdevām savu iedzīvi Pierīgā, pametām darbus, pārcēlāmies uz Cēsīm un nolēmām nedomāt par nākotni, vienkārši skatīties kas notiks tālāk un tā mēs pirmo reizi sākām lūkoties uz savām automašīnām ar pilnīgi citādu skatījumu.

Līdz šim Mazdiņa mums šķita ļoti ekonomiska, taču tagad viņai blakus stāvēja Toyota un patstāvīgi rādīja, cik viņa ir lētāka, ērtāka un mums piemērotāk.

Pirmkārt: Lētāka! 

Agrāk, domājot par automašīnas izdevumiem, es rēķināju tik degvielas izdevumus, jo viss pārējais - apdrošināšana, tehniskā apskate, nodokļi, amortizācija visām automašīnām ir neizbēgami un nav ko galvu par to lauzīt. Tomēr izrādās nē, atšķirība starp lielu vai mazu, jaunu vai vecu ir MILZĪGA. Piemērs ar manām abām automašīnām:

2004.gada Mazda 6 VS 1998.gada Toyota Yaris (izmaksas ir aptuvenas, jo līdz centam precīzus izdevumus man slinkums meklēt vecajos papīros).

Apdrošināšana (OCTA, gadam): Mazda - 160 euro, Toyota - 60 euro;

Nodokļi un tehniskā apskate (visa čupiņa, ko parasti samaksājam pie tehniskās apskates): Mazda - 170 euro, Toyota - 70 euro.

Riepas: Mazdai - 200 euro, Toyotai - 140 euro.

Obligāti maināmās detaļas, piemēram, visām auto ik pa laikam ir jāmaina bremžu kluči, zobsiksna (vai ķēde), jāmaina eļļas un benzīna filtri, eļļa, utt. Šajā kategorijā mūsu abas mašīnas bija līdzīgas, mazulīte toyotiņa bija drusku ekonomiskāka. Taču aprēķinos šo mēs nemaz neņēmām vērā, jo nav prognozējams, cik bieži mašīnas plīsīs. Tomēr ir vērts šo sadaļu izpētīt, jo ir tādas automašīnas markas, kurām detaļas ir īpaši dārgas un viens ir pilnīgi skaidrs, jo jaunāks vāģis, jo dārgākas detaļas.

Vēl viens faktors - jo jaunāks un dārgāks auto, jo lielāks tās vērtības kritums. Piemēram, tu iegādājies auto par 10 000 euro, pēc diviem gadiem šī automašīna labākajā gadījumā maksās tikai 8 000 euro (nepiesienieties cipariem, neesmu nekāds tirgus eksperts, bet galvenais te ir ideja), taču, ja tu nopērk auto par 400 euro (tik maksāja mūsu Toyota, jo pirkām to izsolē Beļģijā), tad pēc diviem gadiem tās vērtība joprojām būs 400 euro, jo zemāk par metāllūžņu cenu nav iespējams nokrist.

Tad es visas tās izmaksa, kuras neizbēgami automašīnai ir un būs (nodokļi, apdrošināšanas, riepas) es sarēķināju un izdalīju tā, lai iegūtu izdevumus mēnesī. Piemēram, nodokļi jāmaksā reizi gadā, tātad dalīju ar divpadsmit, riepas mainu apmēram reizi divos gados, tad dalīju ar divdesmit četri un rezultātā ieguvu, ka Mazda manai ģimenei izmaksā: 36 euro mēnesī, Toyota - 17 euro mēnesī. Es, protams, vēl parēķināju arī vērtības zudumus (piemēram, manai Mazdai vērtība piecu gadu laikā bija nokritusi par 3300 euro, t.i., 55 euro mēnesī).

Tad, kad visus aprēķināmos izdevumus biju pārvērtusi par mēneša izdevumiem, sapratu, ka automašīna vispār ir viena sasodīti dārga padarīšana. Galu galā, bez šiem patstāvīgajiem izdevumiem, vēl ir arī degvielas izdevumi. Man šis bija gana labs iemesls padomāt vai turpmāk vēlos uzturēt lielu automašīnu.

Otrkārt: Ērtāk!

Man vienmēr ir simpatizējušas mazas automašīnas. Ir cilvēki, kam tās nepatīk un nekad nepatiks, taču man allaž ir paticies, ka varu ērti noparkot auto, ka ir viegli izjust gabarītus, ka braucu ar apziņu, ka aizņemu krietni mazāk ceļu kā lielie auto, ka esmu ekonomiskāka, un tā tālāk un tā joprojām. Taču šķita neiedomājami apvienot ģimeni un mazu auto, tāpēc nedomājot pirku lielo auto. Tomēr, pēc mazā Yarīšana ienākšanas mūsu ģimenē, atskārtām, ka auto ar divām durvīm, kas ir tik augsta kā ir šis Yaris, ievietot bērnu krēsliņā ir pat vieglāk, kā tas bija Mazdā, turklāt nav jāuztraucas, ka bērns attaisīs nejauši durvis, jo to tur vienkārši nav. Izrādās mazā auto gana ērti var sasēdēt pat četri pieaugušie un bērns ar visu auto krēsliņu. Izrādās, ka viss ko domāju, ka būs neērti, nemaz nav neērti un es atkal varu baudīt tās mazā spēkrata priekšrocības, kas man allaž ir bijušas tik mīļas. Turklāt, es pat šajā auto varu ievietot ratus. Un, ja rodas nepieciešamība kādreiz pārvest liela izmēra mantas, tad pa to naudu, ko esam ieekonomējuši, mēs varam iznomāt uz dienu lielāku auto.

Turklāt man pat ar bērnu tik mazā auto ir daudz vieglāk, jo varu aizsniegt viņu, lai pabužinātu kājiņu, ja viņš saniķojas vai iedot mantu.

Treškārt: Mums piemērotāk!

Ceļojot pa Eiropu, es vienmēr priecājos par krietno mazo auto īpatsvaru, šaurajām ieliņām un bezrūpīgo auto novietošanu. Atceros, ka Beļģijā es pirmo reizi redzēju, kā parkojas Eiropā - ja nevar izbraukt no šaurās vietiņas, tad bez bēdas drusku pabuktē priekšējo un aizmugurējo automašīnu. Toreiz man tā šķita gaužām traka bezkaunība (biju vēl jauna maksimāliste), taču tagad mani neuztrauc buktes manā auto. Gan es pati bieži ietriecos kādā, gan arī mani bieži sabuktē. Parasti tas beidzas ar to, ka izkāpju no auto, apskatos vai skāde nav tik liela, lai to segtu apdrošināšana (KASKO) un braucu tālāk. Par laimi līdz šim visi ar ko esmu satriekusies, ir tādi paši brīvdomātāji kā es un mēs šķiramies draudzīgi. Tik vīram apnicis dzirdēt manus: "mīļais, mums atkal jauna bukte", nu jau viņš vairs neko nesaka, tik aiziet uz vannas istabu pēc matu fēna un iet novērst kaitējumu. (Ja jautāsiet, ko viņš dara ar fēnu, tad atbildu - nezinu, mans vīrs dažreiz ir kā Makgaivers, viņš ar košļeni un līmlenti var salabot pusi mūsu iedzīves).

Tāda nu es esmu, mantas man šķiet tik gaužām mazsvarīgas, ka nevēlos bojāt nervus par tām raizējoties. Tādēļ, cik vien spēju, izvēlos tās gaužām lētas, vecas un zaudējumus neradošas, jo apzinos, ka nespēšu tās pasargāt no bojājumiem.

Līdz ar to, šī vecā, mazā toyotiņa ir kā radīta mūsu ģimenei, tā iemieso šo eiropeiski bezrūpīgo garu, kas sakrīt ar manas ģimenes garu.

Šā raksta noslēgumā vēlos teikt: īsti minimālisti brauc ar riteni, pārvietojas kājām vai izmanto sabiedrisko transportu. Iespēju robežās arī es cenšos tā darīt, jo tajā ir sava burvība. Braucot ar riteni rodas tāda kā eiforija - vējš svilpo gar ausīm un allaž mājās atgriežos ar piedzītiem kāju muskuļiem, bet smaidu sejā. Pārvietojoties ar kājām var iztīrīt galvu no nevajadzīgām domam un atklāt neredzētas pastaigu takas, bet sabiedriskajā transportā var atrast pa kādai dzīves odziņai - vērot cilvēkus, izdomāt par tiem stāstus, vērot peizāžu aiz loga un iegrimt fantāzijās, izostīt plašu smaku gammu un censties atminēt to avotus, vesela pasaku valstība ir sabiedriskais transports.

Nav komentāru

Komentēt