Minimālistu virtuve (2018)

Šajā mēnesī manā dzīvē notika vairāki "beidzot". Beidzot atvērās IKEA (tehniski atvērās jau augusta beigās, bet es turp aizbraucu septembrī.) Beidzot mēs nopirkām ilgi gaidīto virtuves iekārtu un beidzot vīrs to salika. Kopš pārvākšanās uz Cēsīm (pagājuši jau pieci mēneši), mēs dzīvojām bez virtuves iekārtas. Studentam tas būtu nieks, taču ģimenei ar bērnu, kas visas maltītes gatavo mājās, tas ir gana liels izaicinājums. Mūsu virtuve bija lete, trīs atvērti plaukti, kas nokrauti ar burkām, uz zemes stāvoša iebūvējamā cepeškrāsns, elektriskā plīts, izlietne, kartona kaste pannām un katliem, trauku komplekts, kur viss bija pa divi - divi šķīvji, divas bļodas, divas krūzes, daži ēdamrīki, ledusskapis un kaste šķirojamajiem atkritumiem.

Lai gan neesmu izslavēta ar savām pavāres prasmēm, nedz arī man patīk darboties pie plīts, tomēr virtuve man allaž ir bijusi svarīga telpa, vienmēr ir gribējies, lai ciemiņiem tā šķistu izsmalcināta un es pati, gatavojot tajā, justos kā Gordons Remzijs.

Kad izvācos no vecāku ligzdas, biju jauna preilene, kuras izpratni par pieauguša cilvēka dzīvi veidoja seriāls "Seks un lielpilsēta". Tolaik mani interesēja tikai apavu daudzums skapī un aktīvi meklēju trīs draudzenes ar kurām runāt par seksu. Man tik ļoti svarīgs bija kurpju skaits skapī, ka biju iepirkusi kādas divpadsmit šļopkas, jo tās bija vislētākās. Naudas man nebija, taču neiedomājami vēlējos sarunās izcelties ar kādu iespaidīgu ciparu, vēlējos spēt pateikt ko tādu: "Ak mēs sievietes, man ir četrdesmit pāru apavu, bet nav nekā ko aut kājās." Jā....tolaik daudzas banalitātes man nešķita tik banālas. Tajā vecumā virtuvei manā dzīvē nebija lielas nozīmes, galvenais, lai ir katls, kur uzvārīt makaronus.

Vēlāk, kad man kabatā bija gudru skolu diplomi, varēju lepoties pa kādam spilgtam ierakstam CV un bankas kontā arī bija kāda lieka kapeika, es savu dzīvi sāku veidot pēc seriāla "Bīstamās mājsaimnieces" principiem. Iegādājos lielāku auto, pirmo hipotekāro kredītu un iekārtoju sev IKEA kataloga dzīvokli. Nu jau virtuve man bija gaužām svarīga telpa, man obligāti vajadzēja trauku mazgājamo mašīnu, kārtīgu cepeškrāsni, daudz skapīšu, plauktu, atvilkņu, sapirku kaudzi saskaņotu trauku, šķīvīšus, bļodiņas, terīnes un citas lietas, kam vajadzētu būt kārtīgai saimniecei. Mana virtuve un mans dzīvoklis kopumā bija tiešām labi aprīkots, nebija nekādu pārmērību, vien it kā vajadzīgas lietas. Taču problēma slēpās tajā, ka šīm mantām bija gaužām maza saistība ar mani. Patiesībā tas nemaz nebija mans dzīvoklis, mans iekārtojums un manas mantas. Tas bija dzīvoklis kādam būtu jābūt "normālai" ģimenei, tādai kur sievai patīk gatavot ēst un uzņemt viesus, tādai, kur sieva ir izcila mājsaimniece, kas spēj parūpēties par visu un vēl lieliski izskatīties, tādai, kur bērni vienmēr nomazgā rokas pirms un saka "paldies, augšu liels" pēc ēšanas.

Taču mana ģimene nav "normāla". Viennozīmīgi ne pēc sabiedrības standartiem vai pēc "Amerikāņu sapņa" noteikumiem. Es nekad neesmu bijusi kārtīga vai laba mājsaimniece, es protu gatavot gardi ēst, bet nealkstu to darīt, manā mājā nevalda kārtība un es viennozīmīgi neizskatos lieliski. Nav ne jausmas kāds izaugs mans bērns, bet, ja viņš būs līdzīgs man, tad viņš nebūs nekāds paraugpuika.

Kad man piedzima bērns, un es sāku baudīt mājsaimnieces dzīvi, tad gandrīz zaudēju prātu. Šajā laikā es sāku apjaust, cik ļoti esmu veidojusi vidi sev apkārt balstoties uz to "kā jābūt" aizmirstot par to, ko es vēlos. Kopā ar jaundzimušo bērnu, dienu no dienas sēdēju savā skaistajā mājvietā, vēroju lietas tajā un domāju:

• nafig man mājā ir piecas recepšu grāmatas, ja man riebjas gatavot ēst pēc receptēm (es gatavoju ēst pēc sajūtām, cik iespējams improvizējot un tikai retu reizi meklējot glābiņu internetā pieejamās receptēs);
• nafig man mājā ir astoņas sarkanvīna, astoņas baltvīna, sešas martini, sešas viskija glāzes, ja es alkoholu lietoju gaužām, gaužām reti;
• nafig man mājā ir divi servīžu komplekti, kristāla bļodas, vairāki balti galdauti, astoņi svečturi un vēl citi viesību štrunti, ja man riebjas uzņemt viesus, tas man rada milzu stresu, un es totāli neesmu balto galdautu, sveču un ziedu cilvēks. Es drīzāk izvēlētos sēžot uz grīdas ēst nūdeles ar rokām, kā baudīt vakariņas sveču gaismā klasiskās mūzikas pavadījumā. Ja kāds cits rīko šādu pasākumu, ar prieku piedalos, taču, ja tas jādara man, tad tas burtiski lauž manu garu. Man patīk, ja draugi pie manis ciemojoties jūtas brīvi, un man nav jārūpē diži galdi, tas ir formāts, kas man neliek justies neērti pašai savā mājā.

Iespējams kāds nodomāja - jā, bet kur jūs rīkosiet dzimšanas dienas ballītes, kur svinēsiet to vai šo, ja nu jums ievajadzēsies to vai šo, ja nu, ja nu. Tad es varu teikt - man paveicies, ka dzīvoju mūsdienās. It visu var izīrēt, katru obligāti taisāmo ballīti var rīkot arī ārpus mājas un atrast tādu svinēšanas veidu, kas patīk pašam svinētājam.

Sākot tīrīt savu telpu, es iemācījos nepaturēt lietas, kas ikdienā nedod pievienoto vērtību. Katra lietu, ko esmu paturējusi, es izmantoju gana bieži vai vismaz tā man sniedz prieku. Tagad man ir tikai divas kristāla vīna glāzes, kuras paturēju no mammas pūra un kurās mēdzu malkot arī sulas. Man nav nevienas recepšu grāmatas un arī neskumstu pēc tām un pie manis brauc ciemiņi, kas ir gana tuvi un mīļi un nedusmojas, ja lieku viņiem kūku ēst no salvetes, krūzes vai kādas citas dīvainas lietas, jo man vienkārši nav tasīšu. Es savā mājās jūtos ērti un harmoniski.

Tagad, izveidojot savu virtuvi, tā ir maza, ērta un viegli pārskatāma. Tajā ir tikai tādas mantas, kas man ir svarīgas un ērtas. Man vairs nav trauku mazgājamās mašīnas, jo man nav arī tik daudz trauku, ko mazgāt. Elektriskās plīts virsma ir tikai ar diviem apļiem, kas ļauj mazajā virtuvē iegūt virsmas platību un visi pārtikas produkti tiek glabāti burkās, atvērta tipa plauktos.

Manā dzīvē minimālisms nav par lietu skaitu. Cits spēj visu savu iedzīvi ielikt mugursomā un laimīgs klīst pa pasauli, citam pietiek ar māju uz riteņiem, citam ir nepieciešama kārtīga villa. Iespējams kādam cilvēkam, viss, ko es aprakstīju kā lieku savā dzīvē, ir vitāli svarīgs, jo tieši tās lietas raksturo šo cilvēku un kalpo viņa kaislību īstenošanai. Nozīme ir tam, kāpēc jums šīs lietas pieder - tādēļ, ka jūs tā vēlieties, vai tādēļ, ka šķiet, ka tā vajag. Mūsdienās ir gaužām grūti neidentificēt laimi ar mantām. Reklāmas, neskaitāmās bildes sociālajos tīklos un kārtējā jaunā lieta draugam liek mums domāt, ka laime slēpjas tur, tajā jaunajā auto, tajā skaistajā mājā, tajā dizainiskajā virtuvē, tajā dronā, planšetē, apģērbā, ja man tas būs, tad būšu laimīgs. Taču lietu iegādājoties prieks ir īss un laime nepienāk, tādēļ mēs meklējam jaunas lietas, tad vēl jaunākas un vēl un vēl, līdz attopamies un ieraugām, cik sveša ir vide mums apkārt.

Tā tas notika ar mani. Kad es iztīrīju savu dzīvi no liekajām lietām tajās, līdz ar pārmaiņām lēnām mainījās arī mana domāšana. Es sāku ievērot, cik neapzināti mēdzu iepirkties, es atbrīvojos no alkām pēc vēl un vēl, man sāka prieku sagādāt absolūti nieki, man palika vieglāk elpot. Bija sajūta, ka līdz ar katru atdoto lietu, es atdodu prom nevajadzīgu enerģiju, kas mani nospieda. Citiem šādas pārmaiņas var nenotikt. Katram mums stāsts ir citādāks un minimālisms nav universāla atbilde laimīgai dzīvei, taču tas viennozīmīgi nav nekas slikts. Ja iztīrot savu vidi jūs neiegūsiet manis solītos labumus, tad vismaz māju sakārtot kļūs vieglāk, to gan es garantēju.

Nav komentāru

Komentēt