Miskastniece

Pirms pārcelšanās uz Cēsīm, es dzīvoju pierīgas ciematā Silakrogs. Tur ir dažas daudzdzīvokļu mājas, kuras ieskauj priežu meži un skaists meža ezers, kurā atveldzēties karstās vasaras dienās.

Kā jau kārtīgā Latvijas ciematā, tajā bija gan aktīvie iedzīvotāji, kas rūpejas par ciema izaugsmi, gan tantes, kuras kopj puķu dobītes, gan sportisti, gan suņu saimnieki, gan dīvaini sētnieki, gan arī sīvās dziras mīļotāji.

Dīvainais sētnieks bija makten runīgs vīrs kunga gados. Viņš runāja ar visiem - garām gājējiem, suņiem un viss biežāk pats ar sevi. Reiz, ejot pie draudzenes, es soļoju garām sētniekam. Lai uzrakstītu draudzenei īsziņu, es izņēmu no kabatas telefonu. Es telefonu pacēlu augstāk kā ierasts, jo man uz vēdera ergosomā gulēja dēls. Pļāpīgais sētnieks, laikam, nodomāja, ka cenšos viņu fotogrāfēt.  Viņš bravūrīgi nometa zemē slotu, pacēla abas rokas sānis augšā un skaļi paziņoja: "Nu fotografē, fotografē, kā es nestrādāju!" Viņš uzsāka garu vāvuļošanu par darbu, un es vairs nespēju saprast vai teiktais ir adresēts man. Lai vai kā ar kautrīgu smaidu uz sejas, es pagāju viņam garām un vēl ilgi dzirdēju viņu sūdzamies.

Toties vietējie dzērāji gan bija miermīlīgi. Tie patiesībā bija visveselīgākie cilvēki ciemā. Lai cik agri mani uzmodinātu bērns, vietējie pudelisti jau pastaigājās pa ciematu. Cauru dienu viņi pavadīja svaigā priežu meža gaisā. Turklāt man pastaigājoties ar bērnu, dzērāji klusināja viens otru, lai mazuli nepamodinātu. Protams, tā kušināšana bieži sanāca skaļāka par viņu runāšanu. Tomēr man prieks par cenšanos.

Taču šis stāsts būs par kādu citu dīvaini, ko novēroju Silakrogā. Ikdienas pastaigās manu uzmanību piesaistīja kāda kundze. Viņa allaž bija ģērbusies melnā. Melna jaciņa vai blūze, melni svārki, kas sniedzās nedaudz zem ceļgala un kopainā neiederīga spilgta rokas somiņa. To veidoja indīgi rozā un melni kvadrāti. Viņas gaita bija trauksmaini ātra. Allaž iespiedusi spilgto somiņu cieši padusē, viņa steidzās uz priekšu pa Silakroga takām. Nezināju kurp un kāpēc viņa gāja, bet gaita liecināja par apņēmību un kaut kādas misijas svarīgumu. Viņas skatiens bija ass. Šādus skatienus esmu ievērojusi vairākiem pensionāriem. Tās galvenokārt ir skarbas dzīves rūdītas sievietes, kas spēj vienlaikus rūpēties par visu kolhozu un vakarā uzšaut savam žūpam vīram. Kādā citā dzīvē šī sieviete, iespējams, būtu armijas ģenerālis.

Tieši viņas jokainuma un skarbuma dēļ, šī sieviete iesēdās man prātā. Tāpēc, jo īpaši pārsteigta es biju, kad pirmo reizi ieraudzīju viņu rokamies pa atkritumiem. Es biju vīlusies sevī, jo prātā biju piešķīrusi viņai citu tēlu. Īsti nezinu kādu, bet viennozīmīgi ne bomzenes. Apdomāju, vai nepiedāvāt viņai naudu, bet lietišķums viņas apģērbā un skarbums acīs, man radīja aizdomas, ka viņa manu piedāvājumu iebāztu man vienā "vietā". Nebūtu diez ko ērta pastaiga ar naudu pakaļā, tāpēc izvēlējos ignorēt viņas nodarbošanos.

Turpmākajās dienās arvien biežāk pieķēru šo sievieti šiverējam pa atkritumu tvertnēm. Nekad ilgi viņu nepētīju. Tās acis man bija radījušas bijību. Tomēr nez kāpēc allaž prātoju par viņas dzīvi. Kad es redzu kādu gaužām nodzērušos, noplukušu stāvu rokamies pa miskastēm, tas šķiet skumji, bet pašsaprotami. Šī sieviete šajā ainā neiederējās. Es spēju viņu iztēloties starp trakiem, sadusmotiem protestētājiem, kas sviež olas uz politiķiem, bet ne šeit. Šajā skaistajā, zaļajā ciematā rokamies pa mēsliem.

Kādu brīdi vēlāk, kad miskastniece vairs neaizņēma mana prāta telpu, es iznesu atkritumus. Silakrogā ir atsevišķa izbūvēta nojume atkritumu konteineriem. Pozitīvi, ka tur ir vairāki atkritumu šķirošanas konteineri. Stiklam, papīram, plastmasai un liela izkārtne ar detalizētu sarakstu, ko kurā konteinerā var likt. Negatīvi, ka sarakstā bija vairāk lietu, ko nedrīkst, nekā, ko drīkst šķirot. Ilgu laiku šīs saraksts mani mulsināja, jo uztvēru, to kā atkritumu šķirošanas paradigmu. Vēlāk noskaidroju, ka tāda kārtība ir tikai šim atkritumu apsaimniekotājam, bet citiem tā ir citādāka.

Lai vai kā, todien, es aiznesu papīrus uz tiem paredzēto vietu un satiku šo sievieti melnā. Beidzot es redzēju tuvumā viņas rakāšanos par miskastēm. Tā nebūt nebija rakāšanās. Patiesībā viņa šķiroja atkritumus, rūpīgi pārcilāja sadzīves atkritumu konteinerus un izlasīja no tiem šķirojamos materiālus. Tāpat viņa pārbaudīja jau sašķirotos. Viņa darīja svētīgu darbu. Smirdīgu, pretīgu darbu, par ko neviens nemaksāja. Es vismaz tā domāju, ka nemaksāja, jo visiem citiem, kas strādāja pie pašvaldības apsaimniekotāja, bija uniforma. Šī sieviete katru dienu savā apņēmīgajā, raitajā gaitā devās uz atkritumu nojumi, lai sašķiroti atkritumus, kurus šķirošanai citi bija par slinku.

Diemžēl Latvijā atkritumu šķirošanā ir vēl tālu līdz pilnībai. Dažreiz skatoties raidījumus vai lasot par to, šķiet ka tā vēl pat nav bērnudārza līmenī. Mūsu valstī, līdz šīs jomas pilnīgai sakārtošanai ir vēl augt un augt. Cilvēki nav motivēti šķirot atkritumus, jo nav skaidrības ko un kā šķirot, turklāt vidusmēra iedzīvotājs neredz no tā labumu. Ne visiem sakopta vide ir pietiekama motivācija. Turklāt apkārt klejojošie mīti par to, ka šķirotos atkritumus saber kopā ar sadzīves atkritumiem vienā atkritumu savākšanas automašīnā, ir spēcīgi iesakņojušies tautā un tiek pārāk maz darīts, lai tos atspēkotu. Tāpat arī šī kārtība, ka dažādās Latvijas vietās ir dažādi atkritumu apsaimniekotāji un tiem ir diametrāli pretēji šķirošanas nosacījumi, nepalīdz veicināt šķirot gribēšanu.  Līdz ar to mans prieks par šo sievieti ir vēl lielāks. Viņa ne tikai nav miskastniece, viņa ir Silakroga atkritumu karaliene. Šis apzīmējums neizklausās diez ko glaimojoši, taču nezinu kā citādāk apzīmēt viņas labo darbu.

Mums visiem ir putni galvā. Cits izliekas nedzirdam to čivināšanu. Cits iemācījies ar tiem sadzīvot. Cits izbauda tos uz velna paraušanu un ir tik dulls, ka gatavs svētku tērpā ņemties pa atkritumiem. Putniem ir jāļauj lidot!

Nav komentāru

Komentēt