Citāda valūta
Latvijas, tāpat kā lielai daļai Eiropas valstu, oficiālā valūta ir eiro. To, kā veidojas katras valūtas vērtība - kāpēc pa vienu peso var nopirkt mazāk, kā par vienu dolāru, kāpēc eiro ir tieši tik vērts, cik tas ir, un kāpēc valūtu vērtība nemitīgi svārstās, es neesmu tā kārtīgi centusies izprast. Turklāt tad, kad esmu pūlējusies saprast atbildes uz šiem jautājumiem, tās šķitušas tik garlaicīgas, ka mana apziņa pāragri atslēdzās un līdz galam to neizpratu tik un tā. Zinu, ka kaut kāds tur sakars ar zelta rezervēm. Ar to arī beidzas manas ekonomikas zināšanas šajā jautājumā. Varētu pieņemt, ka es vienkārši esmu slinks un dumjš cilvēciņš, taču būšu drosmīga un izteikšu skaļu apgalvojumu - tādi kā es (tie, kuri sīki smalki neizprot ekonomikas teoriju) ir lielākā daļa Latvijas, pat pasaules iedzīvotāju. Vien retais, kuram finanses un ekonomika ir maizes darbs vai savdabīgs hobijs, izprot šos procesus.
Kāpēc tā? Kāpēc cilvēkus neinteresē šis mūsu dzīvē tik vitāli svarīgais jautājums?
Es nezinu kāda ir atbilde uz manis pašas uzdotajiem jautājumiem. Es pieņemu, ka ekonomika ir vienkārši tik sasodīti garlaicīga vai sarežģīta, vai neviens īsti to neizprot, tāpēc mēs lieki galvu par to nelauzām. Katru atsevišķo indivīdu interesē vien tas - cik naudiņas ieripos viņa kontā un cik lietiņas par šo naudiņu spēs nopirkt (precīzāk teikt: cik savas vajadzības un vēlmes spēs apmierināt). Mēs neprātojam, kāpēc tūkstošs eiro ir vērti tik, cik tie ir vērti, bet gan kaļam plānus un tecinām siekalu domādami, ko tik tūliņ sapirksim.
Cipari man vienmēr ir bijuši mīļi. Tāpēc jau kopš pirmās algas saņemšanas, es rūpīgi domāju un pētīju, kā es naudu tērēju. Man bija ekseļi un blociņi, kur rakstīju savus tēriņus. Biju prātīgs cilvēks, tāpēc man bija arī krājkonts, kur vispirms ieskaitīju naudiņu, tikai tad sāku to tērēt citām lietām. Tā es nodrošināju, ka pat trakulīgākajos mēnešos, šo to atlicināju iekrājumiem. Paldies sev par to! Taču analīze un lūkošanās uz saviem tērēšanas paradumiem, man neko dižu nedeva. Secinājums tik un tā bija viens: "Es pelnu pārāk maz, dažādi komunālie un dzīvokļa maksājumi ir pārāk lieli. Ir jānopelna vairāk!".
Gandrīz nekad es neapšaubīju, vai man ir jāmācās tērēt mazāk? Es nedomāju, ka man kaut kā ir par daudz. Tas nebija nepieciešams, jo es nedzīvoju pārmērīgi. Man bija pieticīgs dzīves veids. Nekādu jahtu, garneļu un austeru. Pārtiku ēdu tādu, kā vairums cilvēku. Ārpus mājas ēdu tikai katru pusdienas pārtraukumu, reizēm vakaros, kad slinkums gatavot pašai, vienmēr piektdienās kādā dārgākā vietiņā (bet tā kā es netusējos, tad šis bija veids kā man sevi palutināt pēc smagās darba nedēļas). Es apģērbu pirku H&M, Zara un citos parasto cilvēku veikalos, nebija ne Gucci, ne Pradas. Parasts parasto cilvēku apģērbs. Tāpat ar apaviem, mēbelēm, kosmētiku. Nebija pārmērību manā dzīvē. Man nebija dārgu hobiju, izņemot ceļošanu, bet pat to es darīju ar ļoti zemiem izdevumiem, jo pati organizēju visu līdz sīkumam. Jā, es reizēm palutināju sevi ar kādu spā masāžu, bet allaž izmantojot interneta kuponus - tā bija lētāk un prātīgāk. Taču darbs bija smags un grūts un sevi lutināt bija svarīgi. Nedrīkst taupīt naudu uz savu veselību un labsajūtu, vai ne?
Es bieži redzēju kā draugi un radi pērk patiesi neapdomīgus pirkumus. Es īsti nebiju starp viņiem. Es biju gana prātīga. Pirku un darīju vien to, kas patiesi man bija vitāli vajadzīgs (vismaz man šķita, ka ir vajadzīgs). Vārdu sakot, manās izdevumu atskaitēs vienīgais, kam varēja piesieties bija - tie stulbie kredīti un rēķini, tie allaž bija pārāk lieli, bet tos es ietekmēt nevarēju. Tāpēc jākoncentrējas bija uz pelnīšanu vairāk, strādāšanu smagāk!
Garus gadus es nevarēju atrast atbildi uz klasisko jautājumu: kā ar ierobežotiem līdzekļiem apmierināt visas (vai maksimāli daudz) vajadzības? Uz konkrēto jautājumu es atbildi nezinu joprojām, taču minimālisms man atklāja jaunu valūtu, caur kuru raugoties ir neticami viegli aprēķināt, izvērtēt, saprast un pat sajust lietu patieso vērtību! Šī valūta ir LAIKS.
Dienā, kad man iekoda minimālisma muša. Man sākās tāds kā pretējs dzīves posms. Sajūta bija, ka dzīvoju ar kājām gaisā, vai pēkšņi eju pretējā virzienā. Man nebija vajadzīgi ekseļi, lai saprastu, kur paliek nauda, jo krietnu laiku koncentrējos uz pretējo: manā dzīvē vairs neienāca jaunas lietas, tās devās prom. Bieži atnesot atpakaļ naudiņu. Es sevi varu ielikt starp dullajiem minimālistiem, kuri strauji un pēkšņi maina dzīvi. Tas nav domāts visiem. Šo var izdarīt arī mierīgi, ilgā un harmoniskā procesā. Taču es to darīju ātri. Ļoti ātri.
Apmēram mēnesi es biju pārņemta ar savas dzīves atbrīvošanu no nevajadzīgām lietām. Tas patiesībā ir ļoti sarežģīts process, jo normālas, veselas lietas gluži atkritumos mest negribās, bet atrast, kurš tās gribētu savā dzīvē nemaz nav tik viegli. It īpaši ar Martinī glāzēm (izrādās nevienam pat bez maksas šādu lietu nevajag). Vienā esejā nav aprakstāms, cik daudz atziņu es guvu šajā trakajā dzīves posmā. Šīs atziņas joprojām ir būtiska manas dzīves sastāvdaļa, pat vairākus gadus vēlāk.
Viena no atziņām bija šīs jaunās valūtas ielaišana savā dzīvē. Katru reizi, kad pacēlu rokā kārtējo lietu, kura manā dzīvē bija ienākusi, bet tur neiederējās (un šādu lietu bija kaudzēm), es vīram teicu: "vari iedomāties, man sešpadsmit stundas bija jāstrādā, lai nopirku šo lietu!?!" Kā vairums lietu, es noliku to malā, uzliku zīmīti "darbojas, pilnīgi normāla" un aiznesu uz atkritumu novietni, kur iedzīvotāji bija izveidojuši speciālu galdu, kur atstāt bomžiem vai citiem iedzīvotājiem mantas, kuras atkritumos mest bija pāragri. Tā es izmetu mēslainē neskaitāmi daudz stundu no savas dzīves.
Protams, bija reizes, stundas, dienas, kad man savs darbs patika. Turklāt ir kaudzēm cilvēku, kuri dievina savu darbu. Taču tik un tā, kad es piešķīru mantām sava darba stundu vērtību (galvā centos piešķirt tās stundas, kuras man nepatika strādāt), tad man bija krietni vieglāk saprast - vai man patiešām tas ir nepieciešams? Teorētiski, ja es neiegādātos šo lietu, es varētu sešpadsmit stundas pavadīt darot to, ko vēlos, piemēram, būt kopā ar savu ģimeni, mīļotajiem vai doties garās pastaigās.
Es apzinos, ka šāda valūta nav iespējama. Tā ir utopija. Šādiem prātuļojumiem, nav praktiska seguma. Nav iespējams izlemt: "eh, man tomēr nevajag jaunus džinsus" un aiziet pie priekšnieka pateikt: "klau, vecīt! Es nolēmu staigāt vēl vecajās biksēs, jo negribu tērēt astoņas darba stundas. Tāpēc rīt darbā nebūšu." Taču galvā aprēķinot lietas laika izteiksmē, mēs apgūstam jaunu skata laukumu no kura paraudzīties uz savu dzīvi un lēmumiem.
Es gadiem pētīju ekseļus ar saviem izdevumiem un neko neizsecināju, šķita, ka viss, ko pirku un darīju man bija nepieciešams. Taču tagad saprotu, ka ņifiga tā nebija. Patiesībā man pietrūka mirklis laika un brīvas telpas (te vairāk domāju prāta brīvo telpu), lai saprastu, kas man ir un nav vajadzīgs. Tagad zinu, ka ilga vientuļa pastaiga, mani relaksē un nomierina vairāk, kā jeb par kādu naudu nopērkama masāža (neesmu pret masāžām, arī tās ir brīnišķīgas). Tagad zinu, ka jūtos labi un komfortabli vien dažos mīļos apģērba gabalos, kurus varu atrast arī humpalās un man nav nepieciešama katru dienu jauna lupata. Izrādās man riebjas iepirkties, šopings mani nomāc, par laimi tagad tas ir jādara neiedomājami reti. Pārsteidzoši, bet uzzināju, ka lai es justos labi un skaista, man pietiek ar niecīgu skaistu kosmētikas līdzekļu. Turklāt beidzot, kad man ir tikai viens krēms, es sajēdzu, kā to lietot. Tā varu turpināt gari un plaši. Doma ir viena, jaunā valūta, palīdzēja piešķirt manām vēlmēm taustāmu vērtību. Eiro, dolāri vai perso. Tā ir mums, parastajiem mirstīgajiem, neizprotama vērtība. Tie ir tikai cipari. Taču laiks runā vienlaikus universālā, ikvienam saprotamā valodā, tanī pašā brīdī katra indivīda īpašajā un tikai viņam uztveramā mēlē.
Pamēģiniet! Aizejiet savā prātā uz naudas maiņas punktu un samainiet savus eiro laika valūta.
Tagad, kad dullais mantu izmešanas posms sen jau ir beidzies. Man pat vairs nav iespējams naudu pārvērst laika vērtībā, jo man vienkārši nav tāda darba, kur atalgojumu būtu iespējams aprēķināt stundas likmē. Taču man šī valūta vairs nav nepieciešama. Es pērku lietas, es tērēju naudu, bet tas, ko iemācījos nekur nav pazudis. Visu savā dzīvē, es uztveru citādāk. Vēl nemāku izskaidrot kā, tik zinu, ka šis laika valūtas treniņš man iemācīja novērtēt patiesas vajadzības un izprast savas vērtības. Pat ja reizēm aizmaldos, ir palicis krietni vieglāk atrast ceļu atpakaļ pie sevis.Lai Jums katram izdodas atrast oriģinālu pieeju, kā padarīt savu dzīvi mierīgāku un jēgpilnu. Lai Jums izdodas izkāpt no vāveres riteņa!
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.