Viedie sapņi

Reiz es sapņoju, ka esmu forele, kas peld pa strautu. Ārēji es biju kails cilvēks, bet jutos kā forele. Jutu auksto ūdeni pieskaramies pie ādas, izjutu ātrumu, kad traucos pa straumi. Es pat lēkāju ārā no ūdens kā zivis to mēdz darīt. Sajūta bija debešķīga. Man nebija auksti (parasti es ļoti salstu ūdenī). Tā bija pilnīga harmonija ar dabu. Es biju zivs, bet joprojām cilvēks. Jokaini, taču patīkami.  Šādi un līdzīgi sapņi man ir bieži. Arī grāmatas, līdz šim, es esmu nosapņojusi. 

Taču iemesls, kāpēc nolēmu uzrakstīt šo eseju, ir kāds īpašs sapnis, pēc kura pirmo reizi sajutu tādu kā vēstījumu. Katrā ziņā pēc pamošanās sapratu, ka mana zemapziņa cenšas man ko pateikt, tikai nesaprotu, kāpēc tā man to saka. 

Sapnis bija šāds. Es devos uz apsveikt dzimšanas dienā kādu Latvijā zināmu sievieti, kura ir brīnišķīga skolotāja un daudziem cilvēkiem palīdz ar padomiem. Viņa ir mīļa, sirsnīga, patiesa un jauka. Šī sieviete grāmatās un lekcijās dalās ar savu dzīves pieredzi un mācībām, ko guvusi. Īstajā dzīvē es viņu personīgi nepazīstu tik labi, lai tiktu aicināta uz dzimšanas dienu, taču sapnī viss ir iespējams. 

Tā es gāju augšup pa garām vīteņu kāpnēm, biju viens no neskaitāmi daudziem cilvēkiem. Visi devās pie viņas kā dievietes, kā pie pielūgsmes objekta. Biju laimīga, ka varu šo sievieti apsveikt dzimšanas dienā. Viņa stāvēja kāpņu augšā, plašā telpā un ar smaidu uz lūpām mani sagaidīja. Pēc apsveikuma vārdu uzklausīšanas, šī sieviete man vaicā: "Klau, Zane, vari izlīdzēt? Man šķiet, ka šo pasākumu vajadzētu padarīt jautrāku, varbūt tu varētu uztaisīt kādu priekšnesumu? Piemēram, kā popielā parodēt kādu Roka balādi?" 

Es aiz laimes sāku lēkāt un sist plaukstas. Man ļoti patīk uzstāties un man ļoti patīk popiela. Savā aizrautībai, es jubilārei saku: "Varbūt tev ir acu pilieni, man tie noderēs kā mākslīgās asaras - efekta radīšanai." Viņa pamāj ar galvu un pasniedz man baltu pudelīti un es, bez tās aplūkošanas, iepilinu sev acīs šķidrumu. Momentāni manas acis sāka sāpēt. Jutu, ka kaut kas nav pareizi, taču neko neteicu. Tā vietā sāku savu uzstāšanos. 

Es dziedāju, ākstījos un cilvēki smējās. Tikmēr manas acis turpināja ellīgi sāpēt, kļuva neizturami, taču ļaužu sajūsma mani mudināja neapstāties. Tā es pabeidzu uzstāšanos ar agoniski sāpošām acīm. Tiklīdz spēju, tā tesos uz tualeti, izskalot acis. Jubilāre, pamanījusi manu steigu, sekoja man. Ienākusi tualetē, viņa vaicājās, vai viss labi? Es paskaidroju, ka man mežonīgi sāp acis un turpināju to skalošanu. 

Iekšēji manī cēlās panika, jo ar katru mirkli sapratu, ka nav labi. Man zūd redze. Tikmēr ar kaut kādu sesto maņu, jutu, ka jubilāre ir panikā, viņa pēkšņi izjuta spēcīgu pārdzīvojumu. Tad dzirdēju viņu sakām: "Ak mans Dievs, es esmu sajaukusi pudeles. Tas, ko tev iedevu ir dezinfekcijas līdzeklis."

Momentāni mani pārņem dusmas un izmisums, tik vēl nezinu kā dusmoties un uz ko dusmoties. Gribu kādu vainot, bet īsti nezinu, ko. 

Jubilāre turpina: "Mīļā, kāpēc tu uzreiz nenāci izskalot acis? Mazā, muļķīte, kāpēc turpināji uzstāšanos?" 

Es jutos vēl dusmīgāka. Viņas dēļ es būšu neredzīga visu atlikušo mūžu. Viņas stūlbas neuzmanības dēļ. Es vēlējos ienīst šo sievieti, taču nespēju. Es pacēlu acis pret spoguli, kur spēju saskatīt vairs tikai vieglu, miglainu gaismu un manai redzei zūdot, sapratu, ka dusmojos uz sevis. Tad mana redze pazuda. Viss satumsa. Es pamodos. 

Sajūtas pēc pamošanās bija intensīvas un ļoti savādas. Tās nebija baisas kā pēc murgiem. Diemžēl nespēju atrast vārdus, kā tās aprakstīt. Katrā ziņā, es uzsāku savas rīta gaitas un ļāvu sapnim izgaist. Taču, kad ieraudzīju sevi spogulī, pēkšņi nāca tāda kā skaidrība - nekad akli neseko citiem. Es sapratu vienu mācību, tā nav nekāda dižā, taču pēc šāda sapņa, tā nav aizmirstama. 

Mēs mēdzam meklēt skolotājus, glābējus, viedos, kuriem apzināti vai neapzināti uzgrūžam pienākumu sakārtot mūsu dzīvi, izdziedēt dvēseli vai atrisināt problēmas. Mēs cītīgi klausāmies visās šo cilvēku mācībās, uzcītīgi pildām visu tieši tā, kā šie skolotāji ir darījuši savā dzīvē un gaidām, ka mūsu dzīvē viss notiks tāpat. Ja tomēr mēs nekļūstam par dižiem viedajiem vai mums turpinās problēmas, tad mēs vainojam šos skolotājus un meklējam nākamos, kurus kopēt. 

Diemžēl pat nokopējot paša dižākā gurū dzīvi, mūsu dzīvē izmaiņas var nebūt pozitīvas. Sekojot pat dižākajām mācībām, ja tās tiek ievērotas burtiski , bez savas sirds gudrības, mēs varam kļūt akli. Jo dezinkefekcijas līdzeklis var būt labs rokām, bet bīstams acīm. Un, ja mēs neklausāmies sevī, bet spītīgi darām ko tādu, ko jau iekšēji jūtam sev par sliktu esam, tad rezultāts var būt nelabvēlīgs.

Skolotāji ir tikai cilvēki, viņi māca to, ko ir pieredzējuši vai dzīves laikā apguvuši. Tajā nav sliktu nolūku, bet šīs mācības kādam var būt kļūdainas, jo mēs vienkārši esam dažādi. Tāpēc, vienmēr, katrā dzīves situācijā, vispirms vajag klausīties sevī, paļauties uz sevi, apstāties un katru mācību apdomāt, izjust un pielāgot sev, nevis burtiski kopēt vai sekot. 

Tikai nepārprotiet, es necenšos pateikt ko sliktu par dzīves mācību skolotājiem. Ir brīnišķīgi, ka šādi cilvēki ir mums visapkārt, kas spēj dot padomus, idejas, norādīt virzienus, tikai jāatceras, ka mums šiem skolotājiem nav jāuzgrūž pienākums mainīt vai uzlabot mūs, to spējam tikai mēs paši. Šie skolotāji var palīdzēt  sajust virzienu, kur, kad un kā doties, bet ceļš ir jānoiet mums pašiem. 

Es joprojām nesaprotu, kāpēc šis sapnis atnāca pie manis. Kamēr cenšos to saprast, nolēmu to nodot tālāk Jums. Kas to lai zin, varbūt Jūs tajā iztulkosiet sev piemērotas atziņas!

Nav komentāru

Komentēt