Stāsts par lepnību

Vienu dienu nesenā pagātnē, es satiku kādu savu draugu (saukšu viņu par Zolīdo cilvēku). Satiekoties mēs apmainījāmies klasiskajām frāzēm - kā iet? Labi. Un tev? Arī labi. Tad no zila gaisa, Zolīdais cilvēks sāka man stāstīt, ka viņš šodien tirdzniecības centrā saticis kādu (šo personu dēvēšu par necilo cilvēku). Necilais cilvēks esot viņam pienācis klāt un gana ilgi pateicies par kādu Zolīdā cilvēka labestību tālā, tālā pagātnē. Viņš ilgi stāstījis, kā tagad šajā dzīves jomā viss sakārtojies. Tiesa, Necilais cilvēks joprojām izskatās varen necils (vismaz pēc Zolīdā cilvēka domām). Tā bija informācija, ko es saņēmu no Zolīdā cilvēka. 

Es klausījos un priecājos - cik jauks stāsts, tas varētu būt patīkami saņemt dienas vidū pateicību par kādu maznozīmīgu labestību pagātnē. Sākotnēji pieņēmu, ka Zolīdais cilvēks tik negaidīti šo stāstu man sācis stāstīt, lai padižotos, bet jau nākamajā mirklī sajūtu, ka tas nav īstais iemesls. Raugos uz savu draugu un redzu, ka stāsts tiek stāstīts ar nepatiku, it kā viņš būtu mutē paņēmis kādu negaršīgu ēdienu. Viņš ir nedaudz samulsis, pat tramīgs. Un jocīgākais, ka es skaidri zinu, kā šis Zolīdais cilvēks jūtas. Atskārstu, ka stāsts tika stāstīts, lai attaisnotos, kāpēc viņš vispār sarunājies ar Necilo cilvēku (ja nu kāds būs viņus kopā pamanījis). Apsurds iemesls. Taču biju gana pārliecināta, ka saprotu, kā mans Zolīdais draugs jūtas. Diemžēl es personīgi  atpazinu šo sajūtu, kad kādu tikšanos gribās nomazgāt no sevis. Pat bez objektīva iemesla. 

Mirkli vēlāk es aizdomājos, kāpēc es atpazinu Zolīdajā cilvēkā šo negatīvo sajūtu, kāpēc tik precīzi spēju viņu izjust? Sapratu, ka tas ir tāpēc, ka pati esmu biju tādā vai līdzīgā situācijā. Lai cik ļoti esmu centusies nebūt iedomīga un lepna, lepnības parazīts manī ir mitis gana ilgi, tikai līdz šim brīdim neapzinājos to. 

Skaidri atceros, ka arī es, lai gan visus sveicināju un neatteicu sarunu, tomēr esmu bijusi situācijā, kad sastopu kādu ne tik veiksmīgu cilvēku no savas pagātnes (kāds viņus dēvētu par sīņiem) un, sarunājoties, es tramīgi lūkojos visapkārt, cerot, kaut neviens nepamanītu, ka es ar šo cilvēku runājos. 

Tiesa, bieži sarunas tiešām beidzās ar lūgumu izmaksāt aliņu, bet daudzos gadījumos, tā bija vien vārdu apmaiņa starp diviem, savstarpēji zināmiem cilvēkiem. Toties man šie nelielie atgadījumi bija neizprotama satraukuma pilni. Tagad es to atceros. Biju to piemirsusi, jo jau vairākus gadus neko tādu nebiju jutusi. Šodien mani neuztrauc, kādu cilvēku sabiedrībā tieku manīta. Zolīds vai necils, tam manā dzīvē vairs nav nozīmes. Ja saruna ir nepatīkama, tad tikpat labi tā var būt tāda arī ar gaužām svarīga izskata personu, jo  šodien es spēju dzirdēt pašu sarunu, uztvert notiekošo, nevis raizēties par nebūtisko - savu tēlu citu acīs. Kas gan ir mainījies? Kur pazudusi no manis lepnība? 

Skaidru atbildi nezinu, bet zinu to, ka pilnīgi viss, kas mums traucē, kaitina vai izraisa jebkādas negatīvas emocijas citos cilvēkos, tas patiesībā mums traucē mūsos pašos. Ja mūsu galviņa ir sakārtota, emocijas izreaģētas un dvēsele gavilē līksmībā, tad saskarsmē ar cilvēkiem, mēs uztveram notiekošo, nevis to, kas mums šajos cilvēkos traucē. Tad mēs spējam dzirdēt sirsnīgu pateicību, nevis esam tramīgi par tikšanās faktu. Lepnība nav īpašība, kas kaitē citiem, tā ir kā parazīts, kas ēd un grauž mūs pašus. Tāpēc ir vērts censties atminēties šādas tikšanās, kad otrs cilvēks jūsos izraisījis ne pārāk patīkamas emocijas un padomāt, kas jūsos ir neatrisināts, ka tā jūtaties. Jo stāsts nekad nav par otru cilvēku, tas vienmēr ir par mums pašiem. 

Es skaidri apzinos, ka man priekšā vēl ir lērums darba ar sevi, jo ir vēl tik daudz cilvēku, kurus satiekot, es jūtos nobijusies, dusmīga, ātri aizkaitināma, pārmēru satraukta vai pat niecīga. Taču esmu tik priecīga, ka vismaz viens - lepnības parazīts, no manas dzīves ir aizsoļojis. Šodien spēju brīvi komunicēt ar ikvienu, ko varētu dēvēt par necilu vai nepiedienīgajā versijā - bomzi. Man šie ļaudis pat ir pamanījušies sagādāt gana aizraujošus un smieklīgus mirkļus. Paldies viņiem par to. Tagad zinu arī to, ka viņi nemaz nav necili. Viņi ir viņi. Necila biju es pati. 

Lai ikvienam izdodas atpazīt sevī lepnību un atrast veidu, kā no tās atbrīvoties!

1 komentārs - Stāsts par lepnību

Komentēt