Kur pazuda mans vecais "yarītis" un mani vecie principi?

Biju bērna kopšanas atvaļinājumā, zināju, ka brīdī, kad Knutam apritēs 1,5 gadi es atgriezīšos savā darbā, kas tolaik bija Valsts kontrole.  Vai man patika šis darbs? Nē, bet kuram tad patīk savs darbs? Man patika alga, man patika kolēģi un man patika mans statuss. Ja salīdzināju sevi ar citiem - mana dzīve šķita iespaidīgāka, nekā vairumam. Tāpēc nevarēju čīkstēt, apņemos baudīt bērnu kopšanas atvaļinājumu un pēc tam atgriezties dzīvē. Tā kā tagad mums bija mazs bērns, zinājām, ka ar vienu auto vairs nepietiks, jo nevarēsim vairs "saskaņot" braukšanu uz un no darba. Tāpēc iegādājāmies šo veco, bet gana foršo auto. Varējām atļauties labāku automašīnu, bet man negribējās līst kredītos, tāpēc domāju - sāksim ar šo mazo, veco mašīnīti (kura izrādījās fantastiska) un vēlāk nopirksim labāku. 

Taču tas, ko nebiju gaidījusi, ka pēc 1,5 gadiem es neatgriezīšos darbā. Es negaidīju, ka skatīšos uz Knutu un domāšu - viņš ir tik maziņš, kā gan viņu var atstāt pie svešiniekiem? Nezināju, ka kļūšu par minimālisti, ka pārdosim visu iedzīvi un pārcelsimies uz Cēsīm, ka arī Aigars aizies no darba, ka nedarīsim neko, tikai audzināsim bērnu, ka es sākšu rakstīt blogu, mani sāks aicināt lasīt lekcijas, ka uzrakstīšu grāmatu un kļūšu par rakstnieci, ka Aigars atklās, ka viņam ir dabas dots talants, strādājot ar koku, un, ka abi būsim pašnodarbinātas personas, kuri pārvalda savu laiku un, kuriem nav nekādu konkrētu, stabilu ienākumu.  Tomēr tā notika. Taču notika arī tā, ka pēc septiņiem nodzīvotiem gadiem savā "jaunajā" dzīvē, es atkal būšu nokļuvusi punktā, kurā  man vairs nebūs gana labi, jaunatrastais miers būs zudis un es atkal no jauna prātošu, kā atgriezties miera punktā. Ir 2025.gads un mums vairs nav mūsu vecais Yarītis ar kuru tik ļoti lepojāmies, bet mums ir katram pa gana jaunai Mazdai. Un es sēžu bibliotēkā, prātojot, kāpēc man palika kauns, braukt ar veco Yaris? 

Pirms turpinu - gribu pateikt, ka man ļoti patīk mana jaunā automašīna. Esmu sajūsmā par to, tāpat, kā Aigars ir sajūsmā par savējo. Šis nav stāsts par to, vai mums vajadzēja jaunu auto, bet gan par to, kurā brīdī vajadzība pēc jaunas automašīnas kļuva par nomācošu apsēstību, jo mums pēkšņi kļuva kauns, ka mums ir veca mašīna. 

Lieta tāda - tajā dzīves posmā, kad mēs pievērsāmies minimālismam, jeb Raimonda Platača vārdiem runājot "nonullējāmies", es ļoti lepojos ar to, ka man ir labi ar to, kas man ir un neesmu apsēsta ar patērnieciskumu.  Lepojos, ka gudri izvēlos auto. Braucu ar augsti paceltu galvu, zinot, ka mana 400 eiro vērtā mašīnīte ripo labāk, nekā citu vāģi, kuri pirkti par štukām, bet plīst un jūk. Lepojos, ka ieguldīju savu naudu savā brīvībā, nevis strādāju galvu nepacēlusi tikai, lai nopirktu jaunāko gadžetu, iespaidīgāko mašīnu vai aizbrauktu eksotiskākajā ceļojumā. Mēs mācējām iztikt ar mazumiņu, tāpēc mums bija iespēja ļaut sev būt brīviem, strādāt darbus, kuri patīk, turklāt tik daudz, ka nejutāmies pārguruši. Mums bija paveicies, jo pēc Rīgas iedzīves pārdošanas, mēs varējām atļauties nopirkt dzīvokli, atdot visus kredītus, mums pat palika uzkrājumi, turklāt es vēl saņēmu bērnu kopšanas pabalstu. Ne visiem tā ir, tāpēc neklausiet "guru", kuri māca, ka vajag visu pamest, tad būsiet laimīgi un nauda pati atnāks. Jā, tā atnāk pie tiem, kuri pārdod kursus, kā manifestēt naudu vai izdzīt bomzi no sevis, tā atnāk pie tiem, kuriem jau pieder īpašums, vai kuriem ir bijis kaut kas ko pārdot (kā mums), bet ne visiem tā ir, tāpēc apzinos, ka nevaru citus mācīt, kā dzīvot un nemācu, dalos vien ar to, kā bija man. 

Gāja gadi un pa vienam solītim vien mēs iekāpām atpakaļ maksimālismā. Mēs pārdevām dzīvokli un uzcēlām māju. Es sāku izdot grāmatas un pelnīt lielāku naudu. Uznāca Kovids - sākās stress, un stresā es sāku neloģiski domāt. Patiesībā stresā es izdarīju tieši vismuļķīgākos lēmums. Vēlāk mēs kļuvām par audžuvecākiem, kas radīja mums prātam neaptveramu stresu - esmu priecīga, ka mums izdevās uzlabot viena bērna dzīvi, vienlaikus es melotu, ja teiktu, ka tas bija viegli. Pirmajā gadā man likās, ka es nomiršu, burtiski nomiršu no stresa un pārpūles. Tad sākās karš un tas mani satricināja tik pamatīgi, ka pārstāju vispār normāli domāt. Un šajā pakāpeniskajā stresa pieaugumā, man arvien vairāk un vairāk auga vajadzība pēc "vēl". Pašai nemanot es atgriezos žurku skrējienā, vienu pēc otra nododot savus principus, atkāpjoties no savām vērtībām, es pat atsāku ēst gaļu (par ko pārdzīvoju joprojām), kļuvu par "Apple" cilvēku, lai gan agrāk man pietika ar Huawei, man palika kauns no Yarīša un izmisīgi krāju  naudu jaunam auto. Es arvien izteiktāk jutu kaunu par to, kā izskatos. Sociālie tīkli kļuva par nemitīgu cenšanos pārdot un pārdot savus produktus, dzīvoju bailēs un dusmās par to, ka manas grāmatas nekļūst populārākas, visu laiku domāju - ko es daru nepareizi? Ko vēl nedaru, ko vēl varētu darīt? Sāku baidīties izteikt savu politisko viedokli, jo varu tikt "atcelta" un manas grāmatas vispār nepirks, es sāku dzīvot pēc svešiem noteikumiem, kuriem nemaz neticu. Es beidzu būt sava ceļa gājējs. Es vairs nedzīvoju savu dzīvi.  (Man ir tendence pārspīlēt, bija arī visādas foršas lietas pa vidu, bet domu sapratāt).

Kā saka "viss ir labs, kas labi beidzas". Stāsts ar Yarīti beidzās tā - 2024.gadā automašīnu iedevām vīra brālim, viņš, braucot uz darbu, saskrējās ar stirnu. Yarītim tika nodarīti būtiska skāde. Tik vecu auto mums nebija ne jaudas, ne finanšu, ne vēlmes labot, tāpēc grasījāmies nodot metāllūžņos, bet vīrabrāļa kolēģis to uzzinot teica, ne tak, es salabošu mašīnu, labāk pārdodiet to man par lūžņu cenu. Mēs pārdevām. Viņa sieva tagad priecīga braukā ar mūsu neiznīcināmo, mīļo automašīnu. Kādā reizē, braucot uz Rīgu savā kārtējā "svarīgajā" braucienā, pretī brauca mans vecais Yarītis. Mana sirds priekā sažņaudzās, acis pieplūda asaru, un es biju priecīga, redzot, ka mana mazā bizbizmārīte lepni nogādā jauno īpašnieci no punkta a uz punktu b. Šis mirklis bija pirmais no modinātāja zvaniem, kas teica:  "Zane, laiks atkal pamosties!" Un paldies viņai par to, jo es atkal sāku atcerēties, kā dzīvot!  To, kā man tas izdosies, centīšos atspoguļot savās pārdomās blogā. 

Vai es nožēloju, ka aizmaldījos? Nē, jo es uzskatu, ka nožēla ir lieka laika tērēšana. Ir pieredze, no kuras jāmācās. Esmu pateicīga šai pieredzei. Un esmu pateicīga cilvēkam, kurš salaboja manu Yarīti! 

P.S. Te var redzēt manu sen seno rakstu par "Yarīti", kad vēl biju pārņemta ar minimālismu un lepojos ar to, kas man ir: Minimālistu auto

Ar cieņu, 

Zane Nuts

Zanes Nuts grāmatas

Nav komentāru

Komentēt