Tumsā ieraudzīt gaismu
2022.gada 25.martā karš
Ukrainā kļuva pavisam īsts manā ģimenē. Jā, mēs zinājām, kas tur
notiek, sekojām līdzi aktualitātēm, pārdzīvojām par izpostītajām
dzīvēm, šokējāmies un ziedojām mazumiņu naudas, ko varējām
atlicināt, tomēr tas bija kaut kas tāls un nesaistīts ar mums.
Nesajūtams. Tā teikt, tas nenotiek ar mums, bet ar ukraiņiem.
Iespējams, tieši tāpēc, ka nevienu no tās valsts nepazinām, šausmas
mums eksistēja vien ekrānos.
"Latvietes nevar nemīlēt
Visā visumā mana dzīve ir lieliska. Patiešām! Katrā ziņā, ja šodien man būtu jādodas uz skolas vai pat augstskolas salidojumu, es miera vējos ierastos ar lepni paceltu galvu un ar savu dzīves gājumu visiem liktu justies maziem un nenozīmīgiem. Cik cilvēkiem no nelielas pilsētas mazā valstī gan izdodas uzsākt veiksmīgu karjeru Holivudā. Un es nedomāju par viesmīles pienākumiem, pat ne kādu garlaicīgu ofisdarbinieces amatu. Es runāju par iespaidīgu darbu ar skandalozām, visā plašajā pasaulē atpazīstamām slavenībām.
Atceraties Viktoru Gnotu, slaveno ukraiņu izcelsmes dziesminieku, kura balāžu pavadījumā mēs visi dejojām lēnās dejas skolas dišukos? Sešus mēnešus es strādāju plecu pie pleca ar viņu, biju šī superstāra svarīgākā uzticības persona… pat vairāk, ja saprotat, ko cenšos pateikt. Jā, šodien Viktors vairs nav slavas zenītā, taču savas nu jau teju leģendārās popularitātes dēļ viņš joprojām spēj sapulcināt pilnas halles klausītāju un nopelnīt vērā ņemamas summiņas, turklāt prot novecot skaisti. Arī tas ir jāmāk!
Mēs esam audžuvecāki
Zināt to sajūtu, kad
bailes no notikuma ir lielākas un šausminošākas, nekā pats
notikums? Tu nedēļu raizējies, streso un saraustīti guli, domājot
par tuvojošos zobārsta apmeklējumu, bet pats izrādās gana jauks.
Kļūt par audžuvecākiem ir stipri līdzīgi.Minimālisms 2.0
Domāju, ka katrs ir
dzirdējis, ka dzīve virzoties pa augšupejošu spirāli. Respektīvi,
šis nav ceļš pa taisni uz augšu, bet gan pa spirāli virzienā uz
augšu. Tas nozīmē, ka laiku pa laikam, mēs atkrītam atpakaļ tur,
kur esam bijuši, bet ne vairs tik zemu. Tātad vienas un tās pašas
mācības, ko reiz esam apguvuši, vienas un tās pašas emocijas, sāpēs
un traumas, ko reiz esam
izdzīvojuši, mēs izdzīvojam atkal un atkal, bet katru reizi jaunā,
uzlabotā veidā. Sāpes, iespējams, nesāp tikpat skaudri, mācību,
iespējams, apgūstam ātrāk un no bedres izkļūstam veiklāk.
Iemācies būt pieņemošāks un kritiku vairs nejutīsi
Pasaka "Nepareizās pēdas"
Pasaka "Klusā karaļvalsts"
Tāltālā zemē, aiz bieziem mežiem un augstiem kalniem atradās Klusā karaļvalsts. Šajā zemē valdīja stingrs karalis, kuram patika klusums. Viņš necieta sarunas, tāpēc visā valstī bija aizliegts bilst kaut vārdu. Sarunāties nedrīkstēja itin neviens. Nebija nozīmes, vai tu esi liels vai mazs, puisis vai meitene, dižens vai niecīgs, – visiem bija jāklusē. Ja kāds šo noteikumu pārkāpa, viņš tika bargi sodīts.
Stāsts par lepnību
Bērnībā
bieži dzirdēju pieaugušos apspriežam kādu nejauši satiktu paziņu un
par šo cilvēku nepatīkamā tonī sakām: "Tas nu gan palicis iedomīgs,
izlikās mani neredzam" vai "Oho, cik viens lepns, pat vairs
nesveicina". Domāju, ka arī jūs atpazīstiet šādas vai līdzīgas
frāzes. Skaidri atceros, ka es tolaik savās bērna smadzenēs, kā
varenu dzīves mācību ierakstīju - NEKAD NEBŪT
IEDOMĪGAI VAI LEPNAI. Tātad, vienmēr un visu ar smaidu uz lūpām runāties un sveicināt ikvienu, ko
satieku. Viscaur dzīvei tā arī darīju.
Īpašās dzīves
Kad biju maza, meklēju
pierādījumus, ka esmu īpaša. Savdabīgā veidā man šķita, ka tā būs
vieglāk pārvarēt vai izskaidrot sāpes un grūtības, ja es būšu
citādāka - izredzētāka kā citi. Es nespēju pieļaut domu, ka dzīve
ir grūta bez dižāka iemesla. Tie bija sava veida centieni piešķirt
sāpēm jēgu.
Par laimi, kad mēs esam bērni, daudz kas notiek vieglāk. Arī atrast pierādījumus savam īpašajam statusam bija gaužām viegli, pietika ar faktu, ka esmu dzimusi pirmajā janvārī. Ikreiz, kad manā dzīvē notika kas slikts, es sev teicu: "Esmu pirmā janvāra brīnums, es spēju izturēt pilnīgi visu!"
Viedie sapņi
Man vienmēr ir bijuši
aizraujoši sapņi. Ne gluži tik interesanti, lai klausītājs spiegtu
aiz sajūsmas, taču man pašai tie ļoti patīk. Ne vienmēr tajos ir
savdabīgi notikumi, drīzāk es izsapņoju neparastas sajūtas,
iepazīstu tādu emociju gammu, ko pie apziņas esot, neprotu sev
pielaist klāt.
Reiz es sapņoju, ka esmu forele, kas peld pa strautu. Ārēji es biju kails cilvēks, bet jutos kā forele. Jutu auksto ūdeni pieskaramies pie ādas, izjutu ātrumu, kad traucos pa straumi. Es pat lēkāju ārā no ūdens kā zivis to mēdz darīt. Sajūta bija debešķīga. Man nebija auksti (parasti es ļoti salstu ūdenī). Tā bija pilnīga harmonija ar dabu. Es biju zivs, bet joprojām cilvēks. Jokaini, taču patīkami. Šādi un līdzīgi sapņi man ir bieži. Arī grāmatas, līdz šim, es esmu nosapņojusi.
Vai var sāpēt vairāk?
- Tev šis ir jāuzraksta! - man teica draudzene pēc tam, kad viņai izstāstīju savu stāstu.
- Es uzrakstīšu, kad būs laiks, - es atbildēju.
Beidzot šis laiks ir pienācis.
Citāda valūta
Latvijas, tāpat kā
lielai daļai Eiropas valstu, oficiālā valūta ir eiro. To, kā
veidojas katras valūtas vērtība - kāpēc pa vienu peso var nopirkt
mazāk, kā par vienu dolāru, kāpēc eiro ir tieši tik vērts, cik tas
ir, un kāpēc valūtu vērtība nemitīgi svārstās, es neesmu tā kārtīgi
centusies izprast. Turklāt tad, kad esmu pūlējusies saprast
atbildes uz šiem jautājumiem, tās šķitušas tik garlaicīgas, ka mana
apziņa pāragri atslēdzās un līdz galam to neizpratu tik un tā.
Zinu, ka kaut kāds tur sakars ar zelta rezervēm. Ar to arī beidzas
manas ekonomikas zināšanas šajā jautājumā. Varētu pieņemt, ka es
vienkārši esmu slinks un dumjš cilvēciņš, taču būšu drosmīga un
izteikšu skaļu apgalvojumu - tādi kā es (tie, kuri sīki smalki
neizprot ekonomikas teoriju) ir lielākā daļa Latvijas, pat pasaules
iedzīvotāju. Vien retais, kuram finanses un ekonomika ir maizes
darbs vai savdabīgs hobijs, izprot šos procesus.
Miskastniece
Pirms pārcelšanās uz Cēsīm, es dzīvoju pierīgas ciematā Silakrogs. Tur ir dažas daudzdzīvokļu mājas, kuras ieskauj priežu meži un skaists meža ezers, kurā atveldzēties karstās vasaras dienās.
Kā jau kārtīgā Latvijas ciematā, tajā bija gan aktīvie iedzīvotāji, kas rūpejas par ciema izaugsmi, gan tantes, kuras kopj puķu dobītes, gan sportisti, gan suņu saimnieki, gan dīvaini sētnieki, gan arī sīvās dziras mīļotāji.
Pārgājiens un Es
Došanās garos,
izaicinošos, grūtos pārgājienos ir brīnišķīga nodarbe. Tā ir
iespēja izveidot saikni ar dabu, sakārtot domas, uzlabot veselību.
Tajā nav nekā negatīva. Tāpēc es nebrīnos, ka arvien populārāka
kļūst pārgājienu organizēšana lielām ļaužu masām. Cilvēkiem patīk
skriet baros, kāpēc, lai nepatiktu ganīties pa dabu baros.
Bomzis
Otrdienas rītā kopā ar vīru
un dēlu devāmies pastaigā uz Ruckas parku, kur aplokā ganās trīs
zirgi. Pa ceļam saplūcām koku lapas un sulīgu zāli ar ko pacienāt
kleperus.
Diemžēl, pēc ierašanās parkā, konstatējām, ka zirgi ganās tālākajā aploka stūrī. Uzcītīgi sākām pievērst to uzmanību - plivinājām pa gaisu saplūktos zaļumus, klukstinājām mēli, svilpām un saucām, bet tikai viens rumaks izrādīja niecīgu interesi par mūsu izrādi.
Nozīmīgie svešinieki
Atceraties tos mirkļus filmās, kad svešinieks saka episkus vārdus, kas maina galvenā varoņa domas? Parasti fonā sāk skanēt mūzika un viņš attopas, ka patiesi un dziļi mīl savu labāko draudzeni, un kā ķerts skrien viņai pakaļ pa lidostu. Nekļūdīšos sakot, ka vairums skatītāju nodomā: "skaisti, bet dzīvē tā nenotiek!" Es vēlos jums pastāstīt, ka notiek gan. Tiesa, realitātē izpaliek fona mūzika, lidosta un skrējiens, bet nozīmīgie svešinieki ar episkajiem tekstiem gan ir visapkārt.
Tualetes papīra stāsts
Man vienmēr ir bijusi jocīga patika pret tualetes papīriem. Iespējams tas ir tādēļ, ka esmu augusi deviņdesmitos gados un vēl atceros laikus, kad pakaļu slaucīju ar pērnās nedēļas avīzi.
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.